Morfoloģija un bioloģija. Viengadīgs pārziemojošs 5–20 cm augsts lakstaugs. Stublājs stāvs, zarojošs. Lapas pretējas, sēdošas, lancetiskas vai lāpstveida. Lapas mala un vidusdzīsla plātnes apakšpusē ar raupjiem matiņiem. Ziedi sīki, dihaziālās, kamolveidīgās ziedkopās zaru galā. Ziediem ir sīkas, lineāras pieziedlapas. Kauss ir reducēts, ar piecām saaugušām kauslapām, augļu laikā gandrīz nemanāms, ar vienu tikko saskatāmu zobiņu. Vainags piltuvveidīgs, no piecām saaugušām, zilganām vainaglapām. Auglis – plati eliptisks riekstiņš ar trim gandrīz vienādiem cirkņiem. Zied maija beigās un jūnija sākumā (Cepurīte 2003; Priedītis 2014). Kāpās un ārpus tām augi var būt morfoloģiski atšķirīgi (Parnell, Foley 2000).
Izplatība. Plaši izplatīta suga Eiropas centrālajā, R un DA daļā, Āfrikas Z daļā. Kā ievazāta suga sastopama arī Ziemeļ- un Dienvidamerikā, Japānā un Austrālijā (GBIF 2023; Govaerts 2024). Igaunijā bieži sastopama salās un R daļā jūras piekrastē (eElurikkus 2024). Latvijā suga sastopama ļoti reti, tikai Piejūras zemienē (Cepurīte 2003). Latvija atrodas uz ziemeļiem no sugas vienlaidu izplatības apgabala (Priedītis 2014). Vairums atradņu ir Vidzemes piekrastē (Ainažos, Salacgrīvā, Saulkrastos, Lilastē), suga konstatēta arī Liepājas ezera krastā un Lielirbē, Irbes grīvas apkārtnē. Sastopamības apgabals (EOO) ir 18 972 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 44 km2. Tā kā sugu ir diezgan grūti atšķirt no citām Valerianella Mill. ģints sugām, iespējams, tās patiesais atradņu skaits ir lielāks. Suga nav iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, tāpēc tās atradņu atzīmēšanai nav pievērsta pietiekama uzmanība. Padziļinoties izpētei, sugas potenciālā kategorija varētu būt no LC līdz CR, tāpēc tā tiek vērtēta kā DD.
Populācija. Datu par sugas populāciju Latvijā nav. Ir vērtējumi par konkrētām atradnēm: divās atradnēs augs konstatēts 100 m2 platībā, četrās – 1–10 m2 platībā, trijās atradnēs novērtēts, ka indivīdu skaits atradnē ir aptuveni 50–100. Pirms 30 gadiem Irbes labajā krastā, grīvas apkārtnē vecupes malā suga konstatēta 0,3 ha platībā.
Dzīvotnes un ekoloģija. Eiropā suga sastopama ļoti dažādās dzīvotnēs (Parnell, Foley 2000). Raksturīgās dzīvotnes ir sausi zālāji, upju krasti, piejūras zālāji, var būt sastopama arī segetālās sabiedrībās, piemēram, laukmalās (Ejrnæs 2004; Myśliwy 2008; Skrajna, Bogusz 2020). Latvijā suga konstatēta jūras piekrastē, sausos kāpu mežos, piejūras zālājos un atmatās (Cepurīte 2003; Priedītis 2014). Vairākās atradnēs pie upju grīvām suga konstatēta uz sanesumu joslām kāpās. Kā dārzbēglis tā ir konstatēta ruderālās dzīvotnēs (pamestos dārzos, ceļmalās).
Izmantošana un tirdzniecība. Sugu sēj dārzos kā kultūraugu un izmanto pārtikā.
Apdraudējums. Sugu apdraud tai piemērotu dzīvotņu degradācija un pārveidošana, neatbilstoši apsaimniekojot zālājus, paplašinoties tūrisma un rekreācijas teritorijām, apbūvei, pieaugot sporta un atpūtas aktivitātēm jūras piekrastē. Apdraudējums piekrastē ir arī sanesumu savākšana, regulāra pludmales ecēšana un daļēja smilšu aizvešana, tādējādi negatīvi ietekmējot dabiskos procesus jūras krastā.
Aizsardzība. Aptuveni 60% zināmo atradņu ir ĪADT – dabas parkā “Piejūra”, dabas liegumos “Liepājas ezers” un “Randu pļavas”. Taču tas negarantē sugas aizsardzību, jo tieši veģetācijas sezonā pieaug antropogēnā slodze un intensīvi izmantotās atpūtas vietās sugai piemērotās augtenes tiek iznīcinātas vai degradētas.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāsaglabā cilvēka maz ietekmētas pludmaļu, kāpu un upju grīvu ekosistēmas, kur notiek dabiski krasta procesi, periodiski veidojas sanesumi, tiek pārpūstas smiltis un tiek radīts traucējums, neļaujot attīstīties vienlaidus daudzgadīgu augu veģetācijai. Prioritāte ir piejūras zālāju atjaunošana un pareiza apsaimniekošana (ekstensīva pļaušana un (vai) ganīšana) (Rūsiņa 2017). Tas būtu jāņem vērā, izstrādājot un ieviešot ĪADT dabas un biotopu aizsardzības plānus. Iedzīvotāji, galvenokārt zemes īpašnieki un apsaimniekotāji, jāinformē par sugas dzīvotņu apdraudētību un to apsaimniekošanas svarīgumu. Jāpēta sugas izplatība un populācijas lielums galvenokārt dabiskajās sugas dzīvotnēs. Pēc tam jāizvērtē sugas izzušanas risks.
Autori: Brigita Laime*, Didzis Tjarve.
Summary. Common cornsalad – Valerianella locusta. Very rare in Latvia, occurring only in the Coastal Lowland. Latvia is located north of its range. Most of the known localities are recorded on the Vidzeme coast (Ainaži, Salacgrīva, Saulkrasti, Lilaste), but the species has also been found on the shores of Lake Liepājas and in Lielirbe. The EOO is 18,972 km2, and the AOO – 44 km2. It is not on the list of protected species, and as a result insufficient attention has been paid to recording its localities. The potential category after research could be between LC and CR, therefore the species is assessed as DD. The population size is unknown. In Latvia, V. locusta has been found on the seacoast, in dry dune forests, coastal grasslands, scrublands, and fallows at river mouths on alluvial deposits. It is also cultivated in gardens and used for food. As a garden escapee, it has been found in weedy places (abandoned gardens, roadsides). The species is threatened by a lack of or inappropriate grassland management, tourism and recreation on the seacoast, building expansion, collecting organic litter on the seacoast, regular harrowing of the beach, partial removal of sand from the coast, thus negatively affecting natural processes on the seacoast. Approximately 60% of localities occur in protected areas. However, this does not guarantee the conservation of the species, as the anthropogenic load increases during the vegetation season. It is necessary to ensure that the coastal ecosystems are little affected by humans and natural processes prevail. The priority is the restoration and proper management of coastal grasslands. This should be considered when developing and implementing site management plans. Residents, mainly landowners and managers, should be informed about the threat to the habitats of this species and the importance of management. Research on the distribution and population size should be carried out, especially in the natural habitats of the species. Following this, an assessment of the extinction risk of this species should be carried out.
Literatūras saraksts
