Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 20–50 cm augsts lakstaugs ar horizontālu sakneni un garām piesaknēm. Stublājs stāvs, lejasdaļā gandrīz kails, augšdaļā blīvi apmatots. Lapas 3–5, 2,5–7 cm garas, 0,5–1,5 (2) cm platas, iegareni lancetiskas līdz lineāras, atstāvošas, virspuse zaļa, apakšpuse pelēkzaļa, gals smails līdz nosmailots. Ziedi 3–10 skrajā 5–10 cm garā vārpā, smaržīgi. Pieziedlapas ir 1–3,5 cm garas, lancetiskas, ar dziedzermatiņiem, gals gari nosmailots. Apziedņa lapas gaiši purpura līdz rozā. Lūpa 15–20 mm gara, divdaļīga, balta, ar izcilnētām dzeltenām svītrām, bez pieša. Auglis – izstiepti iegarena 1–2 cm gara pogaļa, augļu gatavības laikā vertikāli piekļauta pie stublāja. Zied jūnijā un jūlijā. Vairojas ar sēklām un veģetatīvi ar sakneņiem. Kalcifīts (Cepurīte 2003, 2005).
Izplatība. Sugas dabiskais izplatības areāls ir Eirāzija no Atlantijas okeāna līdz Kaspijas jūrai, no siltās līdz mērenajai joslai (Rankou 2011). Relikta, pēc izcelsmes nemorāla Dienvideiropas suga. Baltkrievijā izplatīta salveidīgi, galvenokārt D un vidusdaļā, reti Z daļā (Лебедько 2015). Lietuvā suga ir reti sastopama, zināmas tikai dažas atradnes D un DA daļā (Žalneravičius 2021), Igaunijā – nereti R un Z daļā (Kuusk et al. 2003). Latvijā sastopama ļoti reti, gandrīz tikai Piejūras zemienē Baltijas jūras kāpu joslā no Ovīšiem līdz Vaidei. Agrāk bija zināma atradne pie Kokneses, kas 1965. gadā iznīcināta, ierīkojot Pļaviņu ūdenskrātuvi. Latvija atrodas tuvu sugas areāla Z robežai (Cepurīte 2005). Sastopamības apgabals (EOO) ir 804 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 148 km2. Pētījumi par izplatības pārmaiņām Latvijā nav veikti.
Populācija. Lielākā, indivīdiem bagātākā sugas atradne ir dabas liegumā “Ovīši”. Kopējais indivīdu skaits aptuveni 1400.
Dzīvotnes un ekoloģija. Suga aug sausās līdz valgās, galvenokārt kaļķainās, barības vielām nabadzīgās augtenēs, daļēji noēnotās vietās (Tichý et al. 2023). Eiropas centrālajā daļā tā aug galvenokārt dižskābaržu mežos (Sádlo et al. 2007), bet Vidusjūras reģionā un Balkānos – subalpīnās joslas priežu mežos (Chytrý et al. 2020). Lietuvā suga aug dažādu tipu sausieņu mežos uz nogāzēm, kaļķainās augsnēs, vietās ar skraju augāju, jo tā ir vājš konkurents (Žalneravičius 2021). Latvijā sastopama pelēkajās kāpās un mežainās piejūras kāpās, galvenokārt to laucēs, vietās ar skraju augāju.
Izmantošana un tirdzniecība. Suga ir ļoti dekoratīva un, iespējams, tās atradnes tiek postītas stādu un ziedu ieguvei.
Apdraudējums. Atradnes ietekmē antropogēnā slodze – nomīdīšana un zemsedzes bojāšana. Augu tā izskatīguma dēļ apdraud plūkšana un izrakšana. Draudus var radīt mežsaimnieciskā darbība un mežu ugunsgrēki. To ietekmē arī dabiskā sukcesija – meža lauces aizaug, notiek arī apbūve.
Aizsardzība. Lielākā daļa sugas atradņu atrodas ĪADT: Slīteres Nacionālajā parkā un dabas liegumā “Ovīši”.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jālīdzsvaro teritorijas izmantošana rekreācijai un tūrismam ar sugas dzīvotņu saglabāšanu. Lai mazinātu antropogēno ietekmi, noteiktos piekrastes posmos efektīvi jāplāno piekrastes dzīvotņu aizsardzība un šie plāni jāīsteno. Jāpēta sugas populācija, novērtējot populācijas lielumu un attīstības tendences. Iedzīvotāji, galvenokārt zemes īpašnieki un apsaimniekotāji, jāinformē par šīs sugas dzīvotņu apdraudētību un apsaimniekošanas svarīgumu.
Autore: Aiva Bojāre.
Summary. Red helleborine – Cephalanthera rubra. It is very rare in Latvia, found only in the Coastal Lowland from Ovīši to Vaide. The only inland locality near Koknese was destroyed in 1965 when the reservoir for the Pļaviņas Hydropower Station was built. The AOO is 148 km2, and the EOO – 804 km2. Studies on changes in the distribution have not been conducted in Latvia. The richest locality of the species occurs in the “Ovīši” Nature Reserve. The total number of individuals in Latvia is ca. 1,400. The species grows on grey dunes and wooded dunes, mainly in openings and places with sparse vegetation. The threats are trampling and damage to the ground cover, plucking and digging, forestry operations and forest fires, natural succession (overgrowing of forest openings and glades). Most of the population is in the Slītere National Park and the “Ovīši” Nature Reserve. It is necessary to harmonise the use of the territory for recreation and conservation of C. rubra and its habitats. To reduce the trampling load, effective coastal protection planning and implementation of these plans are necessary. To ensure effective conservation measures, population size and trends should be studied. Residents, mainly landowners and managers, should be informed about the threat to the habitats of this species and the importance of management.
Literatūras saraksts
