Morfoloģija un bioloģija. Sarkangalvas ugunsvaboles virspuse ir koši sarkana, bet taustekļi, kājas un lielākā daļa ķermeņa apakšpuses – melni. Daudz retāk ir sastopama dzeltena šīs pasugas forma. Atsevišķiem indivīdiem kājas mēdz būt pilnīgi vai daļēji sarkanas. Ķermenis ir salīdzinoši plats un plakans, 10–14 mm garš. Priekškrūšu vairoga pamatne ar izteiktu apmali, pamatnes vidusdaļa ieliekta. Tēviņam uz pieres pakavveida nospiedums, mātītei tāda nav. Taustekļi ķemmveida, tēviņiem izteiktāki nekā mātītēm. Kāpuru attīstība ilgst pusotru–divus gadus (D. Teļnovs, nepubl. dati). Tie pārtiek no augu paliekām, micēlija un mirušiem bezmugurkaulniekiem. Pārziemo kāpura stadijā. Pieaugušo vaboļu (imago) dzīves ilgums ir vien dažas dienas, tās ir aktīvas maija otrajā pusē un jūnijā.
Izplatība. Sugai zināmas divas pasugas, no tām Latvijā sastopama nominālā pasuga (P. s. serraticornis), kurai ir arī plašākais izplatības areāls. Šī pasuga ir izplatīta Eiropā no Spānijas līdz Turcijai un no Skotijas, Norvēģijas un Igaunijas līdz Itālijai un Krievijas Eiropas daļas dienvidiem (Young et al. 2020). Pasuga P. s. kiesenwetteri sastopama Itālijas D daļā, tostarp Sicīlijā. Nav novērota Baltkrievijā, Ziemeļeiropā un Eiropas Krievijas centrālajā daļā. Latvija atrodas uz tās izplatības areāla ZA robežas un ir daļēji izolēta no kaimiņvalstu reģionālajām populācijām. Sugas izplatība Latvijā izpētīta nepilnīgi, ir zināmas trīs sadrumstalotu atradņu grupas Vidzemē un Kurzemē – Gaujas un Slīteres Nacionālajos parkos, Abavas ielejā starp Kandavu un Sabili (Telnov et al. 2006, 2011, 2016). Eksperta vērtējumā tā varētu būt sastopama arī dabas liegumos “Pededzes ozolu audze”, “Lubāna mitrājs” un “Kaļķupes ieleja”. Sastopamības apgabals (EOO) ir 5390 km2, potenciālais EOO (eksperta vērtējumā) ir aptuveni 9000 km2. Apdzīvotā platība (AOO) ir 36 km2, bet potenciālā AOO nepārsniedz 2000 km2.
Populācija. Kvantitatīvi pētījumi par reģionālās populācijas lielumu, stāvokli un to izmaiņām Latvijā nav veikti. Latvijā suga tiek konstatēta neregulāri, bet piemērotos biotopos iespējams konstatēt vairākus tās indivīdus vienuviet (D. Teļnovs, nepubl. novērojumi).
Biotopi un ekoloģija. Stenotopa suga (Koch 1989), Latvijā saistīta ar veciem platlapju vai jauktajiem, tostarp nogāžu un gravu, mežiem. Sugas izplatība Baltijas reģionā sakrīt ar Atlantijas okeāna siltākā klimata ietekmes zonu. Saproksila suga, kāpuri dzīvo zem satrupējušas dažādu lapu koku kritalu mizas, pieaugušas vaboles sastopamas uz zemas veģetācijas un retumis arī uz ziediem.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Latvijā apdraudējums nav īpaši pētīts. Sugas Eiropas un Latvijas reģionālo populāciju apdraud mežu vecuma struktūras izmaiņas, galvenokārt mežizstrādes ietekmē, veco koku un atmirušās koksnes īpatsvara mazināšanās mežos, koku vainaga seguma izmaiņas (atsevišķu koku izvākšana), kā arī sugai piemēroto biotopu sadrumstalošana. Pēdējos 150 gados Latvijā ir novērota nepārtraukta sugas biotopu platības un kvalitātes mazināšanās. Zināmās atradnes Latvijā ir izolētas cita no citas. Siguldā vairāk nekā desmit gadus aktīvi tiek izzāģēti par bīstamiem uzskatītie vecie, atmirušie koki abos Gaujas krastos, tas būtiski maina meža struktūru un ir negatīvi ietekmējis sugas AOO Siguldā. Tomēr apdraudējuma negatīvā ietekme uz zināmajām atradnēm ir ierobežota un turpmākajos desmit gados neiestāsies visās atradnēs vienlaikus. Novērtēta kā gandrīz apdraudēta suga (NT), jo tai ir neliela, stipri sadrumstalota AOO un noris nepārtraukta biotopa platības un kvalitātes mazināšanās.
Aizsardzība. Suga nav iekļauta ES nozīmes un Latvijas aizsargājamo sugu sarakstos. Tās pašreizējais aizsardzības statuss Latvijā nav jāpārskata. Gandrīz visas zināmās atradnes atrodas ĪADT – Gaujas un Slīteres Nacionālajos parkos, dabas parkā “Abavas senleja”. Jāsaglabā vecie dabiskie meži. Jāveic pētījumi par reģionālas populācijas lielumu un tendencēm.
Autors: Dmitrijs Teļnovs.
Summary. Red-headed cardinal beetle – Pyrochroa serraticornis. The species has two subspecies, of which the nominate subspecies has the widest distribution area and occurs in Latvia. In Europe, the species is distributed from the Pyrenees to Turkey and from Scotland, Norway and Estonia to Italy and southern part of European Russia (Young et al. 2020). The second subspecies can be found in southern Italy, including Sicily. Latvia is located at the north-eastern extent of the species’ distribution area and is partially isolated from other regional populations. Only three groups of localities of P. serraticornis are known in Latvia (Telnov et al. 2006, 2011, 2016), but the species is likely to be slightly more widely distributed. The EOO is 5,390 km2, but the potential EOO is considered to be about 9,000 km2. The AOO is 36 km2, the potential AOO is unlikely to exceed 2,000 km2. The Latvian regional population is considered severely fragmented. Studies on the size, status and trends of the Latvian regional population have not been carried out. In suitable habitats, several adults of the species can be observed (D. Telnovs, unpublished data). This is a stenotopic species (Koch 1989). In Latvia it is bound to old broadleaved forests, especially the forests on slopes and in ravines. Threats to the Latvian regional population have not been studied. The European and Latvian regional populations are threatened by changes in the age structure of forests, mainly due to logging, the decline in the proportion of old, large trees and dead wood in forests, as well as the fragmentation of suitable habitats. A continuous decline in the area and quality of habitat of the species has been observed in Latvia. However, the negative impact of the main threat is limited and unlikely to affect all known sites simultaneously within the next 10 years. The species is assessed as Near Threatened (NT) due to a small, severely fragmented AOO and continuous decline in habitat area and quality. The species is not included in the international and national regulatory acts and is not protected. There is no need to revise its current protection status in Latvia. Nearly all known localities of the species are in protected areas – the “Abavas senleja” Nature Park and the Gauja and Slītere National Parks. Protection of old-growth forests is required. Research is needed on the size and trends of the Latvian regional population.
Literatūras saraksts
