Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 25–50 cm augsts lakstaugs, klāts ar vienkāršiem matiņiem un dziedzermatiņiem. Stublājs stāvs, bieži sarkanbrūns, zarojas tikai galotnes daļā. Lapas stāvas. Piezemes lapas kokļveidīgas, plūksnaini dalītas, ar 3–5 plūksnu pāriem, galotnes plūksna dziļi trīsdaļīgi šķelta. Stublāja lapas pamīšus, mazākas nekā piezemes lapas, ar nelielu galotnes plūksnu. Pielapes līdz 1 cm garas. Ziedi ar garu kātu, pa 3–5 skrajās cimozās ziedkopās. Vainaglapas piecas, dzeltenas. Auglis – apmatots riekstiņu kopauglis, pie katra riekstiņa saglabājas īsa, lauzīta irbuļa paliekas. Zied jūnija beigās un jūlijā (Gajewski 1968; Lainz 1998; Kabucis 2003). Sugai ir pielāgojumi tālai sēklu izplatībai, un vidējais sēklu izplatīšanās attālums ir 400–1500 m (Lososová et al. 2023).
Izplatība. Eiropā endēma, salveidīgi izplatīta suga (Kurtto et al. 2004). Plašāk sastopama Pireneju pussalā un Francijas D daļā (Gajewski 1968; Lainz 1998). Suga sastopama arī Zviedrijas DA daļā (GBIF 2022). Disjunktais areāls reizēm tiek skaidrots ar cilvēka ietekmi, un ir izteikts pieņēmums, ka Zviedrijā suga senāk ievesta no Spānijas (Gajewski 1958; Lundgren 1979), tomēr Zviedrijas florā šobrīd tā raksturota kā vietējā suga (SLU Artdatabanken 2022). Baltijas valstīs satopama ļoti reti – tikai Latvijā (Leht et al. 1996). Igaunijā bijusi viena atradne, kas mūsdienās nav saglabājusies (Kukk et al. 2020). Latvijā pirmoreiz atrasta 1993. gadā Remtes apkārtnē. LSG 2. izdevumā bija iekļauta tikai viena atradne (Kabucis 2003), bet tagad atradņu skaits ir palielinājies. Šobrīd Latvijā suga zināma trijās savstarpēji attālās vietās (kopā astoņos zālājos) – Kurzemē Remtes apkārtnē, Zemgalē Iecavas apkārtnē, Vidzemē Amatas apkārtnē. Jāpārbauda ziņojums par sugas iespējamu atradumu vēl divos zālājos. Sastopamības apgabals (EOO) ir 2770 km2,un apdzīvotā platība (AOO) ir 36 km2.
Populācija. Ziedošo indivīdu skaits Latvijas atradnēs kopumā varētu būt 100–120. Atradnē Iecavas apkārtnē 2021. gadā vienā pļavā uzskaitīti 67 ziedoši indivīdi. Atradnē pie Amatas, kur iepriekš bija reģistrēti 1–3 indivīdi un vēl tikpat netālu esošajā zālājā, 2021. gadā suga nav konstatēta, jo teritorijā notikusi strauja ekspansīvo sugu izplatība un aizaugšana ar kokiem. Dzīvotne ir sliktā stāvoklī, bet joprojām ir atjaunošanās iespējas, ja tiktu atsākta atbilstoša apsaimniekošana.
Dzīvotnes un ekoloģija. Latvijā suga konstatēta sausos smiltāju un mēreni mitros zālājos. Sugas dzīvotnes ir sliktā stāvoklī – zālāji ir neapsaimniekoti, aizauguši ar ekspansīvām lakstaugu sugām, piemēram, slotiņu ciesu Calamagrostis epigeios, kā arī krūmiem un kokiem. Citviet Eiropā sugai norādītas daudzveidīgas dzīvotnes: Spānijā suga sastopama kalnu ganībās, strautu krastos mitrākās vietās nekā pilsētas bitene G. urbanum, samērā nitrofilās augtenēs (Lainz 1998), Zviedrijā suga novērota lauksaimniecības kultūrainavā – dažādos sausos zālājos, pļavās, ganībās, ceļmalās. Atradnes ir ilgstoši stabilas, vismaz divas atradnes ir senākas par 100 gadiem (Lundgren 1979; SLU Artdatabanken 2022), kas liecina, ka sugai piemīt labas atjaunošanās spējas, neņemot vērā disjunkto areālu. Gan Spānijā, gan Zviedrijā izteikts pieņēmums, ka suga saistīta ar ganībām. Tas atbilst arī raksturīgajai šīs ģints sugu izplatīšanās stratēģijai – riekstiņam saglabājas līka irbuļa palieka, kas ļauj pieķerties dzīvnieku apmatojumam un sekmē sēklu pārnešanu lielākos attālumos. Suga viegli veido hibrīdus ar citām Geum L. ģints sugām, tostarp Latvijā bieži sastopamo pļavas biteni G. rivale un pilsētas biteni (Lainz 1998; Terrazas, Serra 2014).
Apdraudējums. Sugu apdraud dzīvotņu kvalitātes pasliktināšanās, dabisko zālāju izzušana. Apdraudējumu rada ekspansīvo augu sugu dominance, arī invazīvās sugas Kanādas zeltgalvīte Solidago canadensis un daudzlapu lupīna Lupinus polyphyllus. Apdraudējums ir arī zemes lietojuma veida maiņa: zālāju apmežošana, apbūve, smilts ieguve, aramzemes ierīkošana, intensīva lauksaimniecība.
Aizsardzība. Neviena no atradnēm neatrodas ĪADT. Divās atradnēs izveidoti mikroliegumi – viens sugas aizsardzībai, otrs biotopa un sugas aizsardzībai.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpēta sugas izplatība, dzīvotnes, apdraudošie faktori. Steidzami jāveic pasākumi atradņu aizsardzībai un stāvokļa monitoringam, nekavējoties jāatsāk dzīvotņu atjaunošana un piemērota ekstensīva apsaimniekošana (zālāju atjaunošana un regulāra apsaimniekošana sugas atradnēs). Jāveic izpēte un pasākumi sugas dzīvotņu kvalitātes uzlabošanai, lai veicinātu sugas atjaunošanos un izplatīšanos gan lokāli jau zināmajās atradnēs, gan plašāk – piemērotajās dzīvotnēs.
Autori: Ilze Kukāre, Pēteris Evarts-Bunders*.
Summary. Geum hispidum is a species with a disjunct range from Spain and southern France to south-eastern Sweden. In the Baltic States, it is known only from Latvia. The AOO is 36 km2, and the EOO – 2,770 km2. It was first recorded in 1993. The AOO and the EOO have increased due to improved data. The species is known from three sites in different regions (Remte, Iecava and Amata). The total number of individuals in the localities is 100–120; the richest locality (67 individuals) is known near Iecava. In the site near Amata, 1–3 individuals were recorded (not found in 2021, as the open area was overgrown); the habitat is in poor condition, but restoration is still possible. G. hispidum is mainly found in dry meadows. The main threat is cessation of grassland management leading to overgrowing with trees, shrubs, expansive native plants (e.g., Calamagrostis epigeios) or invasive alien plants (Solidago canadensis, Lupinus polyphyllus). All recorded sites are outside protected areas. In two localities, microreserves have been established; however, no grassland management has been implemented. The conservation of suitable habitats must be ensured by appropriate protection, grassland restoration and management.
Literatūras saraksts
