Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs ūdensaugs. Stublājs parasti peldošs, 0,5–1,5 m garš (atkarībā no augšanas vietas dziļuma), reti stāvs. Lapas lineāras, lentveidīgas, puscilindriskas, peldošas, 2–5 mm platas, līdz 2 m garas, ar uzpūstām makstīm. Ziedkopa diezgan blīva, bez zariem, paceļas virs ūdens. Garākās seglapas pamats pie ziedkopas uzpūsts, ar plēvjainu malu. Ziedi viendzimuma, sakopoti lodveidīgās galviņās. Vīrišķo ziedu galviņas 2–4, ziedkopas galā ļoti tuvu cita pie citas. Cieši zem ziedkopas vīrišķās daļas ir 2–4 sievišķo ziedu galviņas, augšējās sēdošas, apakšējās ar kātu, tuvu cita pie citas. Seglapas pie sievišķo ziedu galviņām parasti pārsniedz ziedkopu. Irbuļa palieka ar drīksnu īsāka nekā auglis, taisna. Augļi sausi, 3–4 mm gari vārpstveidīgi kauleņi ar iežmaugu, sakopoti lodveidīgos kopaugļos. Miklās ezeru krastmalās var būt sastopama arī sauszemes forma, kam stublāja garums nepārsniedz 20–30 cm, bet lapas ir vēl īsākas. Zied no jūnija līdz augustam (Kabucis 2003; Priedītis 2014). Augs vairojas galvenokārt veģetatīvi ar garajiem sakneņiem, retāk ar sēklām, jo bieži vien ziedi audzēs attīstās tikai nelielai daļai augu vai pat vispār neveidojas (Preston, Croft 2001).
Izplatība. Okeāniska līdz kontinentāla un cirkumboreāla holarktiska ūdensaugu suga, sastopama no aukstās līdz mēreni siltajai (montānajai) joslai Eiropā no Islandes un Skandināvijas līdz Portugālei, Dienvidspānijai, Alpiem, Balkānu pussalas kalniem, Āzijā Jeņisejas-Ļenas apgabala ziemeļos, Kamčatkā un Ziemeļjapānā, Ziemeļamerikā, kā arī Grenlandē (Casper, Krausch 1980; Preston, Croft 2001; Rothmaler 2005; Lansdown 2014; Priedītis 2014). Suga reti sastopama visā Igaunijā, tostarp Roņu salā (Kukk, Kull 2006; Kukk et al. 2016). Lietuvā zināma aptuveni desmit ezeros (Sinkevičienė 2021). Latvijā relikta suga, sastopama reti un izklaidus sešos izplatības apgabalos – valsts vidusdaļā un Ziemeļvidzemē, Latgales R un Z daļā, kā arī Sēlijā pie Baltkrievijas robežas un arī Piejūras zemienē. Sastopamības apgabals (EOO) ir 14 421 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 60 km2. Latvijā suga kopumā atrasta 34 ezeros, taču šobrīd droši vai diezgan droši zināma tikai 8–15 ezeros; piecos ezeros (Buļļezerā, Ninierī, kā arī Dambjezerā, Langstiņu, Ummuru ezerā) noteikti ir izzudusi, bet 14 ezeros, kur arī jau ilgāku laiku nav atrasta, varētu būt vēl saglabājusies sēklu bankā un labvēlīgos apstākļos tā varētu atkal parādīties. Līdz ar to pēdējos 100 gados ir ievērojami samazinājusies gan AOO, gan EOO, salīdzinot ar sugas izplatību 20. gs. beigās.
Populācija. Suga aug nelielās grupās vai mazākās un lielākās audzēs. Eiropā suga nav apdraudēta (LC), tai ir stabila populācija, tomēr vietām tās izplatība ir samazinājusies nosusināšanas un dzīvotņu degradācijas dēļ (Lansdown 2014). Arī Latvijā tās populācijas lielums pēdējos 100 gados ir ievērojami samazinājies, suga ir saglabājusies tikai aptuveni trešdaļā agrāko atradņu. Populācija Latvijā aizņem aptuveni 0,6–1,1 ha. Visbagātīgākā cenopopulācija ir Timsmales Baltezerā, kur tā ievērojami (vairāk nekā 10–15 reižu) pārsniedz visos pārējos valsts ezeros kopā esošo cenopopulāciju lielumu.
Dzīvotnes un ekoloģija. Latvijā sastopama barības vielām nabadzīgos mezotrofos, semidistrofos, vāji un mēreni eitrofos, pārsvarā tīros un seklos dzidrūdens un brūnūdens mežezeros un mežmalu ezeros, tostarp lobēliju-ezereņu un atsevišķos reliktos purvu ezeros, ar maziem sateces baseiniem smilšainā, dūņaini smilšainā, akmeņainā, dūņainā, kūdrainā un sapropeļa gruntī 0,2–1,5 m dziļumā, bet dažos ezeros (piemēram, Silezerā) sausās vasarās, atsedzoties litorālam, sastopama arī ezeru krastmalās (Suško 1986, 1988; Табака и др. 1990; Эглите 1990; Kabucis 2003; Urtāns u. c. 2017a, b; Suško u. c. 2018). Tipiska lobēliju-ezereņu kompleksa (Littorelletea uniflorae) indikatorsuga, kas Latvijā diezgan bieži aug kopā ar dzeloņsporu ezereni Isoetes echinospora, gludsporu ezereni I. lacustris, sīpoliņu doni Juncus bulbosus, vienziedu krasteni Littorella uniflora, Dortmaņa lobēliju Lobelia dortmanna, pamīšziedu daudzlapi Myriophyllum alterniflorum, plašo gundegu Ranunculus reptans, ūdeņu subulāriju Subularia aquatica un adatu pameldru Eleocharis acicularis, kā arī reizēm kopā ar sīko lēpi Nuphar pumila, bet nereti sastopama arī bez šīm sugām. Citviet Eiropā tā aug tīros un barības vielām nabadzīgos, mēreni skābos dzidrūdens oligotrofos, oligodistrofos un mezotrofos ezeros un mazākos ezeriņos, kā arī upju lēntecēs 0,3–1,5 (2,2) m dziļumā, kā arī sausās vasarās atsegtās ūdeņu krastmalās smilšainā, dūņaini smilšainā, dūņainā un kūdrainā gruntī (Casper, Krausch 1980; Preston, Croft 2001).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud ezeru piesārņošana ar biogēnajiem elementiem un tās izraisītā ezeru aizaugšana un pastiprinātā ekspansīvo ūdensaugu (parastās niedres, mieturaļģu, elodeīdu) konkurence. Sugu apdraud arī mākslīga ūdenslīmeņa pazemināšana ezeros, gruntsūdens līmeņa pazemināšana, polderu vai grāvju tīkla izveide, apkārtējo platību meliorācija. Ezeru kvalitāti apdraud intensīva rekreācija, ezeru krastos tiek izveidotas peldvietas ar uzbērtu minerālgrunti, kā arī tiek apbūvēti ezeru krasti. Sugu var ietekmēt klimata pārmaiņas, galvenokārt vasaras temperatūru paaugstināšanās Latvijā (Briede 2018), ilgstoši sausuma periodi veģetācijas periodā, kā rezultātā var pazemināties ūdenslīmenis upēs un ezeros un ezeru aizaugšana un eitrofikācija noris straujāk (Driškins, Maizezers).
Aizsardzība. Nedaudz vairāk nekā puse atradņu astoņos ezeros, kas aptver aptuveni 95% sugas populācijas lieluma Latvijā, atrodas ĪADT: Ķemeru un Gaujas Nacionālajos parkos, dabas liegumos “Lieluikas un Mazuikas ezers”, “Augstroze”, “Maizezers”, “Asaru ezers”. Latvijā lielākā un nozīmīgākā cenopopulācija atrodas dabas liegumā “Timsmales ezers”. Sugas esošās un iespējamās cenopopulācijas Ķirezerā, Lielajā Bauzī, Silezerā, kā arī Aijažu, Sūklādes Baltajā un Kirjaņišku ezerā šobrīd atrodas ārpus ĪADT un nav aizsargātas.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Suga ir ļoti jutīga, un, lai to aizsargātu, ir jāveic īpaši aizsardzības pasākumi. Latvijā ir jāveido jaunas ĪADT Ķirezerā, arī Aijažu, Sūklādes Baltajā un Kirjaņišku ezerā. Jāpārbauda sugas stāvoklis un jāprecizē izplatība 16 ezeros – Asarītī, Dienvidu Garezerā, Driškinā, Dūņezerā, Ummī, Ungurā, Tumšezerā, kā arī Kadagas, Laveru, Mazuikas, Muižnieku, Pīļu, Plaužu, Pūricas, Sēres ezerā un ezerā pie Gulbenes. Jāveic monitorings un jāpēta sugas izplatība un populācijas lielums visā valstī. Ezeros, kur šī suga ir sastopama, jāmazina biogēnu ieplūde no lauksaimniecības, komunālajiem un rūpniecības notekūdeņiem, kā arī jāizvērtē, vai ir pieļaujama peldvietu ierīkošana.
Autori: Uvis Suško*, Liene Auniņa.
Summary. Floating bur-reed – Sparganium angustifolium. A relict species in Latvia, which is rare and scattered across six distribution areas. The population of the species has decreased significantly over the last 100 years. The EOO is 14,421 km2, and the AOO – 60 km2. The species population covers in total 0.6–1.1 ha in the country, the richest of which is in Lake Timsmales Baltezers. In Latvia, the species occurs in nutrient-poor mesotrophic, semi-dystrophic, slightly and moderately eutrophic, mostly clean and shallow clear-water and brown-water forest lakes and forest-edge lakes, including Lobelia-Isoetes lakes and relict bog lakes with small catchment areas on sandy, silty sandy, rocky, silty, peaty and gyttja bottoms at a depth of 0.2–1.5 m. The threats are lake pollution, overgrowth, and drainage in the catchment basin. Slightly more than 50% of the localities in eight lakes (ca. 95% of the species’ population) are in protected areas: the Ķemeri and Gauja National Parks, the “Timsmales ezers”, “Lieluikas un Mazuikas ezers”, “Augstroze”, “Maizezers” and “Asaru ezers” Nature Reserves. To ensure an appropriate regime for the species conservation, it is necessary to designate new protected areas. It is necessary to check the status of the species and clarify its distribution in 16 lakes. Research on the distribution and size of the species’ population throughout the country and population monitoring are necessary. The inflow of nutrients from agricultural, municipal, and industrial wastewater must be prevented; the development of new recreational areas on the lakes with S. angustifolium must be carefully pre-evaluated.
Literatūras saraksts
