Morfoloģija un bioloģija. Sermuļu saulsardzenes cepurīte ir 5–6 cm plata, sākumā zvanveida, vēlāk izpletusies, vidū ar zemu pauguru, pienbalta, vidū krēmkrāsas, ar sīkgraudaini zvīņainu virsmiziņu un zvīņaini šķiedrainu malu. Mīkstums balts, plāns, ar stipru rutku smaržu un garšu. Lapiņas baltas, vēlāk dzeltējošas vai plankumainas, ciešas, jomainas, brīvas. Kātiņš 6–8 cm garš, 0,4–0,6 cm diametrā, bālgans, sākumā pārslains, vēlāk gluds, stobrveida, trausls, augšdaļā tievāks, ar saplaisājušu, izzūdošu gredzenu, pie pamata ar sīpolveida paresninājumu un baltu micēliju. Sporas gludas, vārpstveida, bezkrāsainas, birumrakstā baltas, 14–19 x 5,0–6,5 µm (Dāniele, Meiere 2020; Latvijas Daba 2022). Augļķermeņi pa vienam vai dažiem veidojas vasarā un rudenī.
Izplatība. Sastopama Eiropā, Ziemeļamerikā, Āzijā, Austrālijā (GBIF 2024). Eiropā bieži novērota mērenajā un hemiboreālajā veģetācijas zonā, ļoti reti boreālajā (Knudsen, Vesterholt 2012). Latvijā sastopama reti. Pirmo reizi konstatēta 1951. gadā valsts D daļā, Lielplatones apkārtnē (Lūkins 1981). Mūsdienās zināmas 12 atradnes dažādos reģionos. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 23 233 km2, apdzīvotā platība (AOO) ir 48 km2. Par sugas izplatības pārmaiņām nav ziņu pētījumu trūkuma dēļ.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Nav pietiekamu datu par Latvijas reģionālās populācijas lielumu un tā pārmaiņām. Pieaugušu indivīdu skaits, iespējams, nepārsniedz 1000.
Biotopi un ekoloģija. Nedzīvās zemsegas saprotrofs. Sastopama dabiskos, neielabotos zālājos (pļavas, ganības), smilšainās, kaļķainās augsnēs, piejūras un iekšzemes kāpās (Knudsen, Vesterholt 2012).
Apdraudējums. Sugu galvenokārt apdraud pļavu apsaimniekošanas maiņa – mēslošana, aizaugšana ar krūmiem. Novērtēta kā jutīga suga (VU), jo tai ir neliela reģionālā populācija.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Aizsardzība. Suga nav iekļauta ES nozīmes un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstos. Tā jāiekļauj Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Sastopama ĪADT – Gaujas Nacionālajā parkā, aizsargājamo ainavu apvidū “Augšdaugava”, dabas parkos “Daugavas loki” un “Piejūra”, dabas liegumā “Ovīši”. Apmēram puse atradņu atrodas ārpus aizsargājamām teritorijām, tostarp Rīgas teritorijā. Galvenie aizsardzības pasākumi – piemērotu biotopu, galvenokārt dabisko pļavu, saglabāšana un atjaunošana, kā arī sabiedrības izglītošana. Jāveic pētījumi par reģionālās populācijas lielumu, izplatību un tendencēm, dzīves ciklu un ekoloģiju.
Autori: Inita Dāniele*, Diāna Meiere, Edgars Mūkins.
Summary. Dune dapperling – Lepiota erminea. Found in Europe, North America, Asia, and Australia. In Europe, it is common in the temperate and hemiboreal zones, but very rare in the boreal zone. It is rare in Latvia; currently 12 localities are known in various regions. The EOO is 23,233 km2, and the AOO – 48 km2. No information is available on the distribution changes due to a lack of studies. There are insufficient data on the regional population size and changes. The number of mature individuals probably does not exceed 1,000. It is a litter saprotroph. It occurs in semi-natural grasslands (meadows, pastures), on sandy, calcareous soils, coastal and inland dunes. The species’ existence is mainly threatened by changes in grassland management – fertilisation, and shrub encroachment. It is assessed as Vulnerable (VU) due to a small regional population. The species is not listed as a species of EU importance and is not protected in Latvia. It is proposed to be included on the list of protected species. It is found in protected nature areas – the Gauja National Park, the “Augšdaugava” Protected Landscape Area, the “Daugavas loki” and “Piejūra” Nature Parks, and the “Ovīši” Nature Reserve. About half of localities are outside protected areas, including in the territory of Riga. The main conservation measures are the preservation and restoration of suitable habitats, mainly semi-natural grasslands, as well as public education. Research is needed on the regional population size, distribution and trends, life cycle and ecology.
Literatūras saraksts
