Morfoloģija un bioloģija. Seruma pienaines cepurīte ir 2,5–6,0 cm plata, sākumā plakani izliekta, vēlāk izpletusies un ar iedobi, tumši sarkanbrūna līdz melngani brūnai, vidū tumšāka, žūstot izbalē olīvpelēka, gluda, ar ieritinātu, bāli apsarmotu malu. Mīkstums okerbrūns vai kanēļbrūns, trausls, ar blakšu smaku un mazliet rūgtenu garšu. Piensula dzidra, ūdeņaina, maiga. Lapiņas sākumā dzeltenīgas ar sārtu nokrāsu, vēlāk koši dzeltenas, šķautnēs rūsganas, gandrīz retas, dažāda garuma, gar kātiņu nolaidenas. Kātiņš 3–8 cm garš, 0,4–1,2 cm diametrā, cilindrisks, pie pamata paresnināts, bālganā kanēļkrāsā, vēlāk brūngani okerdzeltens, sauss – pelēks, pie pamata ar dzeltenu vai ugunssarkanu micēliju. Sporas kārpainas, gandrīz apaļas, bezkrāsainas, birumrakstā bālgandzeltenas, 7,5–9,0 x 7,0–7,5 μm (Latvijas Daba 2022). Augļķermeņi parasti nelielās grupās veidojas vasarā un rudenī.
Izplatība. Sastopama Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā, Āzijā, Austrālijā, visur ļoti reti (GBIF 2024). Eiropā sastopama samērā reti mērenajā veģetācijas zonā, reti hemiboreālajā (Knudsen, Vesterholt 2012). Latvijā atrodama reti. Pirmo reizi konstatējis F. E. Štolls 1914. gadā ZR Latvijā, Lubezerē (Štolls 1913–1939). Mūsdienās zināmas piecas atradnes, visas Rietumlatvijā, Dunalkas, Tadaiķu, Dundagas, Aizputes apkārtnē. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 773 km2, apdzīvotā platība (AOO) ir 20 km2. Par sugas izplatības pārmaiņām Latvijā nav ziņu pētījumu trūkuma dēļ.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Nav pietiekamu datu par Latvijas reģionālās populācijas lielumu un tā pārmaiņām. Pieaugušu indivīdu skaits, iespējams, nepārsniedz 250.
Biotopi un ekoloģija. Galvenokārt ozolu mikorizas sēne. Eiropā sastopama platlapju mežos (Knudsen, Vesterholt 2012), Latvijā – lapu koku, parasti ozolu, mežos auglīgās augsnēs.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugas izplatību ietekmē piemērotu biotopu – platlapju (ozolu) mežu – trūkums, vecu mežu īpatsvara mazināšanās. Novērtēta kā stipri apdraudēta suga (EN), jo tai ir neliela, sadrumstalota apdzīvotā platība un neliels pieaugušo indivīdu skaits, kā arī prognozēta apdzīvotās platības iespējama mazināšanās.
Aizsardzība. Suga nav iekļauta ES nozīmes un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstos. Tā jāiekļauj Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Tikai viena no piecām sugas atradnēm atrodas ĪADT – Moricsalas dabas rezervātā. Sugas aizsardzībai jāsaglabā tai piemēroti biotopi – ozolu meži. Jāveic pētījumi par reģionālās populācijas lielumu, izplatību un tendencēm, dzīves ciklu un ekoloģiju.
Autori: Inita Dāniele*, Diāna Meiere, Edgars Mūkins.
Summary. Watery milkcap – Lactarius serifluus. Distributed in North America, South America, Asia, and Australia, but very rare elsewhere. In Europe, it is relatively rare in the temperate zone, and rare in the hemiboreal zone. It is rare in Latvia with five known localities, all in western Latvia. The EOO is 773 km2, and the AOO – 20 km2. No information is available on changes in the distribution due to a lack of studies. There are insufficient data on the regional population size and changes. The number of mature individuals in Latvia probably does not exceed 250. It is mycorrhizal, mainly with oak. It occurs in broadleaved forests in Europe and in Latvia in deciduous forests, usually oak, and on fertile soils. The distribution of the species is affected by the lack of suitable habitats – broadleaved (oak) forests and the decrease in the proportion of old forests. Assessed as Endangered (EN) due to small, fragmented AOO and a low number of mature individuals; AOO is predicted to decline. The species is not listed as a species of EU importance and is not protected in Latvia. It is proposed to be included on the list of protected species. Only one of the known localities of the species is in a protected nature area – the Moricsala Strict Nature Reserve. The conservation of species requires the protection of suitable habitats – oak forests. Research is needed on the regional population size, distribution and trends, life cycle and ecology.
Literatūras saraksts
