Morfoloģija un bioloģija. Sīga ir pelaģiska lašveidīgā zivs ar tai raksturīgu taukspuru. Ķermenis sudrabots, no sāniem saplacināts, garums līdz ~60 cm (biežāk 15–40 cm). Muguras daļa pelēkzila vai zaļgana, vēders – balts. Mute neliela un vērsta uz leju. Augšžoklis sniedzas līdz acs orbītas priekšējai malai vai nedaudz aiz tās. Pirmajā žaunu lokā 20–60 žaunu bārkstis. Astes spura ar dziļu šķēlumu un smailām daivām. Sānu līnija pilnīga. Liela vizuāli atšķirīgu ekoloģisko formu dažādība (Kottelat, Freyhof 2007; SLU Artdatabanken 2020). Baltijas jūrā tiek izšķirtas divas reproduktīvās formas – migrējošā jeb anadromā, kas nārsto upēs, to grīvās, un jūras rezidentā, kas nārsto seklos jūras līčos ar smilšainu, akmeņainu un (vai) grantainu substrātu. Pirmo reizi nārsto 3–5 gadu vecumā. Daļa mātīšu nārsto katru otro gadu. Parasti vienas paaudzes ilgums ir 8–12 gadi, taču sīga var sasniegt līdz pat 20 gadu vecumu (Lehtonen 1981; Rohtla et al. 2017).
Izplatība. Baltijas jūras baseinā iepriekš bijusi pazīstama kā Coregonus lavaretus, taču mūsdienās šāds zinātniskais nosaukums ir piemērojams tikai sīgām no Francijas un Šveices reģionālajām populācijām (Kottelat, Freyhof 2007; Ford 2024). Eiropā sīga sastopama Ziemeļjūras baseina DA daļā un visā Baltijas jūras piekrastē, kā arī atsevišķās Vācijas un Dānijas mazajās upēs. Izolētas apakšpopulācijas ir atsevišķos ezeros Polijā un Zviedrijā, kā arī Lādogas ezerā Krievijā. Daudzviet introducēta ārpus dabiskās izplatības areāla (Ford 2024). Lietuvā lielākā daudzumā Plateļu, Galaduša un Vistīša ezerā. Nārsta laikā anadromā forma no jūras iepeld Kuršu līcī, zvejas lomos to konstatē reti (Bukelskis 2021). Latvijā iekšējos ūdeņos kopš 1949. gada nelielā skaitā un retos gadījumos pieminēta nozveju statistikā piecos ar jūru savienotos ezeros. Konstatēta septiņos, bet attiecināta uz 89 ezeriem. Zinātniskajās uzskaitēs iekšējos ūdeņos tā nav konstatēta. Vismaz kopš 1899. gada tiek veikta krājuma mākslīga papildināšana un dažādu sugu sīgas ir ielaistas vairāk nekā 70 ezeros, lielākajā daļā no tiem tās nav iedzīvojušās. Pēdējos gados ezeros ielaisto sīgu sistemātiskā piederība nav skaidra (Aleksejevs 2015), tāpēc sīgas C. maraena droša sastopamība šobrīd ir attiecināma tikai uz jūras ūdeņiem, kur tā visbiežāk konstatēta Rīgas līča R piekrastē, kā arī Lielupes un Daugavas grīvu tuvumā. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 23 425 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 456 km2. Salīdzinot laika periodu pirms un pēc 2000. gada, EOO nav mainījies, bet AOO palielinājusies par 56 km2. 2006. gadā zinātniskajās uzskaitēs pie Mērsraga konstatētie juvenilie indivīdi norāda uz iespējamu sīgu reprodukciju Rīgas līča R piekrastē (BIOR dati).
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Eiropā populācijas lielums un tendences nav novērtētas. 20. gs. sugas populācijas saruka lielākajā daļā sastopamības areāla ūdens piesārņojuma, migrācijas šķēršļu un pārzvejas dēļ. Baltijas jūrā sugas krājums šobrīd novērtēts kā salīdzinoši stabils, ko palīdz uzturēt atražošanas programmas un mākslīga pavairošana zivjaudzētavās (Olsson et al. 2012; Ford 2024). Lielākos sīgu apjomus Baltijas jūrā un tās baseina upju grīvās izlaiž Somijā, kur tā ir ekonomiski ļoti nozīmīga suga, bet daudzas no anadromajai formai kādreiz nozīmīgajām nārsta vietām nav pieejamas migrācijas šķēršļu dēļ vai šajās upēs ir zema ūdens kvalitāte (Rohtla et al. 2017). Latvijas upēs sīgu nārsts un mazuļi līdz šim nav konstatēti. Dabiski atražojošās apakšpopulācijas ir izveidojušās Alauksta un Rāznas ezerā, kur, spriežot pēc morfoloģiskajām pazīmēm, tās varētu būt Peipusa sīgas C. maraenoides (Aleksejevs 2015). Pēdējos desmit gados salīdzinājumā ar periodu līdz 2013. gadam daudzums un biomasa uz zvejas piepūles vienību zinātniskajās uzskaitēs jūrā ir palielinājušies. Arī komerciālajā zvejā piekrastes ūdeņos sīgu nozvejas pēdējās trijās paaudzēs (8–12 gadi) pieaug. Daugavā, Gaujā, Sakā, Užavā un Ventā vairākkārt ielaisti audzētavās mākslīgi izaudzēti sīgu mazuļi (10 000–40 000 gadā), biežāk kopš 2011. gada (Riekstiņš 2021). Krājumu mākslīga papildināšana, domājams, ir viens no iemesliem nozveju pieaugumam zvejā un zinātniskajās uzskaitēs, tādēļ tās pārtraukšana varētu būtiski ietekmēt krājuma stāvokli. Suga novērtēta kā gandrīz apdraudēta (NT), jo tai ir neliela apdzīvotā platība un tiek prognozēta tās mazināšanās. Apdzīvotās platības samazinājuma prognoze pamatojas uz to, ka sugas nārsts upēs nav konstatēts, bet piekrastē nav droši apstiprināts, savukārt mākslīga sugas ielaišana ūdenstecēs kopš 2020. gada nav turpināta.
Biotopi un ekoloģija. Baltijas jūras baseinā sastopama upēs, dziļos, oligomezotrofos ezeros un arī Baltijas jūrā (SLU Artdatabanken 2020). Jūras rezidentā forma nārsto seklos Baltijas jūras līčos (Lehtonen 1981). Anadromā forma barojas piekrastē, bet nārsto upju grīvās vai to lejteces posmos. Iekšējos ūdeņos nārsto galvenokārt seklūdens daļā, krācēs, mazās upēs vai uz cieta substrāta zemieņu upēs un estuāros. Labi attīstīts instinkts atgriezties uz nārstu dzimtajā vietā. Pieaugušie indivīdi iepeld upēs, kad ūdens temperatūra ir zemāka nekā 10 °C. Nārsto oktobrī un novembrī, kad ūdens temperatūra ir zemāka nekā 6 °C. Pēc nārsta anadromā forma pārziemo vai nu upē, vai arī jūrā tuvu upju grīvām. Kāpuri izšķiļas agrā pavasarī un 2–3 nedēļas vēlāk dreifē uz jūru. Jūrā barības meklējumos migrē līdz pat 700 km no dzimtās upes. Jūras rezidentā forma reti migrē tālāk nekā 100–200 km. Barojas ar bentosa organismiem – vēžveidīgajiem, gliemjiem, kukaiņu kāpuriem, mazām zivīm (Rohtla et al. 2017; Ford 2024).
Izmantošana un tirdzniecība. Sīga ir starp nozīmīgākajām sugām komerciālajā zvejā Baltijas jūrā, it īpaši Botnijas līcī (Aronsuu, Huhmarniemi 2004). Specializēta sīgu zveja Latvijā nenotiek, taču ik gadus piekrastē piezvejā tiek noķertas ~2–3 t. Lielākās gada nozvejas (200–600 kg) ir reģistrētas Engures, Mērsraga un Rojas piekrastē. Nelielā daudzumā (daži kg) tiek noķertas piezvejā arī ezeros, kā arī Daugavā un Buļļupē. Atsevišķi indivīdi tiek noķerti arī makšķerēšanā, taču iekšējos ūdeņos zvejā un makšķerēšanā noķerto sīgu taksonomiskā piederība ir neskaidra.
Apdraudējums. Šai sugai ir nepieciešams tīrs ūdens. Pārmērīga zveja, eitrofikācija, nārsta vietu degradēšanās un biotopu sadrumstalotība ir galvenie draudi, kas daudzviet sīgas populāciju ir samazinājuši līdz izzušanas robežai (Olsson et al. 2012; Ford 2024).
Aizsardzība. ES nozīmes un Latvijā īpaši aizsargājama suga, kuras nārsta vietu aizsardzībai var veidot mikroliegumus un kuras aizsardzībai Latvijas ūdeņos ir noteikti ieguves ierobežojumi. Sugas aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. Latvijā konstatēta sešās aizsargājamajās jūras teritorijās, vairums no atradnēm – “Rīgas līča rietumu piekrastē” un “Irbes šaurumā”. Lai novērtētu sugas sastopamību iekšējos ūdeņos un precizētu sastopamību jūrā, ir jāveic mērķēts monitorings, izmantojot klasiskās un vides DNS metodes.
Autors: Jānis Bajinskis.
Summary. Maraena whitefish – Coregonus maraena. In Europe, the species is found in the southeastern part of the North Sea basin and along the Baltic Sea coast, as well as in some small rivers in Germany and Denmark. It is not detected in scientific surveys in Latvian inland waters. Since at least 1899, artificial stocking has been carried out and different species of whitefish have been released in more than 70 lakes, so the systematic affiliation of whitefish released and caught in lakes in recent years is unclear. In Latvia, verifiable occurrence of the C. maraena is currently restricted to marine waters, where it is most abundant on the western coast of the Gulf of Riga and in the vicinity of the Lielupe and Daugava estuaries. The EOO is 23,425 km2, and the AOO – 456 km2. Since 2000 the EOO has not changed, but the AOO has increased by 56 km2. No natural reproduction has so far been detected in Latvian rivers. Artificial stocking is likely to be one of the reasons for the increase in catches in fisheries and scientific surveys at sea, so its cessation could have a significant impact on the status of the whitefish stock. Consequently, the species is assessed as Near Threatened (NT), as it has a small AOO, which is expected to decrease, considering that spawning has not been observed in rivers and is not reliably confirmed in Latvian coastal waters, while artificial release of the species into rivers has not continued since 2020. The species is pelagic. Overfishing, eutrophication, degradation of spawning grounds and habitat fragmentation are the main threats that have brought the whitefish population to the point of extinction in many places in its range. The species is of EU importance and protected in Latvia, for which micro-reserves can be established to protect spawning grounds. The legal status of the species must be maintained. The species is economically important, and therefore several restrictions on its harvest have been established for its conservation in Latvia. Targeted monitoring using both traditional and environmental DNA methods is needed to assess the occurrence of this species in Latvian inland waters and to clarify it in marine waters also.
Literatūras saraksts
