Morfoloģija un bioloģija. Sīkspāre ir Eiropā mazākā spāre. Pieaugušas spāres ķermenis ir ļoti tievs, 24–26 mm garš. No citām krāšņspāru dzimtas sugām to atšķir divas šauras zilas līnijas, kas šķērso galvu no vienas acs līdz otrai. Pamatkrāsa metāliski zaļa ar gaišzilu ķermeņa apakšpusi tēviņiem un gaišbrūnu mātītēm (krāsojums līdzīgs zaigspārēm Chalcolestes spp., Lestes spp., taču tās ir lielākas un ar garāku pterostigmu). Kāpura garums pirms pieaugušā kukaiņa izlidošanas ir 10–13 mm, ķermenis garens, noapaļots, galva ar izteikti lielām acīm, vēdera gals ar trim lapveida izaugumiem; ķermeņa krāsa gaišbrūna. Attīstās ar nepilnīgu pārvēršanos – nav kūniņas stadijas. Pirms pārošanās brīdi lido tandēmā – tēviņš ar vēdera galā esošajām cerkām tur mātīti aiz priekškrūtīm. Olas dēj uz ūdens virsmas vai tuvu tai esošo ūdensaugu lapās, kātos, atmirušās augu daļās, un tās attīstās 2–4 nedēļas. Kāpura stadija ilgst līdz nākamajai vasarai. Gadā attīstās viena paaudze, un dzīves ilgums nepārsniedz gadu. Pieaugušās sīkspāres sastopamas no maija beigām līdz augusta sākumam (Kalniņš 2017). Tās un kāpuri barojas galvenokārt ar citiem bezmugurkaulniekiem.
Izplatība. Plašs palearktisks, taču sadrumstalots areāls – no Eiropas R daļas līdz Japānai. Nav zināmas drošas atradnes aptuveni 2400 km plašā teritorijā Āzijā starp Jeņisejas augšteci un Amudarju. Tomēr daži pētījumi liecina, ka sugas areāls Sibīrijas DR daļā ir plašāks, un, iespējams, sadrumstalotība daļēji saistīta ar pētījumu trūkumu. Eiropā suga izplatīta galvenokārt centrālajā daļā, tālākie atradumi D daļā ir Itālijas Z daļa, Rumānijas Z daļa un Ukrainas Z un R daļa (GBIF 2022; iNaturalist 2022). Latvijā sugas atradnes (aptuveni 85 apakšpopulācijas) neveido plašas, vienlaidu atradņu grupas (Spuris 1998). Līdz šim nav atrasta valsts R daļā. Iespējams, izplatība saistīta ar klimatiskajiem rajoniem, jo vairums sugu atradņu konstatētas divos no tiem, kam ir raksturīgs lielāks mitruma daudzums un kontinentālāks klimats (Kalniņš et al. 2011). Sastopamības apgabals (EOO) ir 46 070 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 244 km2. Pamatojoties uz sugas apdzīvoto biotopu relatīvi plašo izplatību, domājams, faktiskie EOO un AOO ir lielāki.
Populācija. Eiropā sugas populācija sarūk, daudzās valstīs suga izzudusi galvenokārt dzīvotņu zuduma dēļ. Latvijas reģionālās populācijas tendence ir neskaidra (Kalniņš 2017). Katrā atradnē vai novērojumā parasti konstatēti 1–50 indivīdi, un apakšpopulācijā teorētiski vajadzētu būt vismaz vairākiem desmitiem indivīdu. Apakšpopulācijas novērtēšanai pieņemts, ka minimālais indivīdu skaits atradnē ir >100, un līdz ar to minimālais Latvijas reģionālās populācijas lielums tiek vērtēts kā >20 000 indivīdu.
Biotopi un ekoloģija. Latvijā apdzīvo ezerus un dīķus ar zāļu, pārejas vai augstajiem purviem to krastos, kā arī zāļu purvus un augstos purvus ar augstu ūdenslīmeni. Apdzīvo piemērotus mikrobiotopus pārejas zonā – starp iegremdēto vai peldošo veģetāciju un atklāto ūdens virsmu –, kā arī seklas ūdenstilpes – applūdušas ieplakas vai pazeminājumus zāļu un pārejas (biežāk) vai augstajos purvos. Nevairās no lielākām šķietami nepiemērotām ūdenstilpēm – tajās tā var apdzīvot nelielus piemērotu biotopu laukumus. Sugas atradnēs parasti ir liela augu sugu daudzveidība, mozaīkveida struktūra. Dzīvotnes visbiežāk un vislielākajās platībās veido pūkaugļu grīslis Carex lasiocarpa, nedaudz mazāk dūkstu grīslis C. limosa, bieži un samērā lielās platībās arī uzpūstais grīslis C. rostrata. Tomēr, ja atradnēs ir pārstāvētas pūkaugļu grīšļa un dūkstu grīšļa audzes, suga pamatā apdzīvo tās. Citas sugas, kas var veidot dominējošo dzīvotnes veģetāciju, ir augstais grīslis C. elata, upes kosa Equisetum fluviatile un zilganā molīnija Molinia caerulea (Kalniņš et al. 2011). Vairākās atradnēs suga konstatēta vienā biotopā ar ziemeļu krāšņspāri Coenagrion johanssoni. Arī citur areālā suga apdzīvo līdzīgus biotopus, un kā nozīmīgs faktors atzīmēta arī seklūdens (līdz 20 cm) zonas ar iegremdēto veģetāciju klātbūtne (Kalniņš 2017). Pieaugušās sīkspāres uzturas tikai piekrastes virsūdens augājā, kur tās medī vai sargā teritoriju. Kāpuri dzīvo piekrastes zemūdens augājā, kur nevis aktīvi meklē upuri, bet gaida to. Pieaugušās spāres ir aktīvas siltā, sausā, saulainā laikā, savukārt vēsās un mitrās dienās to aktivitāte mazinās; lietus laikā tās nav aktīvas.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud ūdenstilpju eitrofikācija, kas galvenokārt saistāma ar lauksaimniecību, kā arī citas ekosistēmu pārmaiņas – ūdenstilpju piekrastes aizaugšana ar kokiem un krūmiem (noēnojums) un tai sekojošā augāja struktūras maiņa; ar tūrisma un atpūtas teritorijām saistītā veikborda trašu ierīkošana; dzīvojamo un pilsētu teritoriju attīstība (apbūve). Iepriekšminētais pašlaik ietekmē nelielu zināmās reģionālās populācijas daļu un izraisa vai ar augstu ticamību var izraisīt samazinājumu nākotnē. Suga novērtēta kā gandrīz apdraudēta (NT), jo tai ir neliela apdzīvotā platība.
Aizsardzība. Latvijā īpaši aizsargājama suga, kuras dzīvotņu saglabāšanai var veidot mikroliegumus. Tās aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. Aptuveni 36 no apmēram 85 sugas apakšpopulācijām atrodas ĪADT, piemēram, dabas liegumā “Lubāna mitrājs”, dabas parkā “Silene”, aizsargājamo ainavu apvidū “Veclaicene”. Atradnes ārpus ĪADT netiek aizsargātas. Lai mazinātu apdraudējumu, jāplāno pasākumi ūdenstilpju eitrofikācijas mazināšanai un ar kokiem un krūmiem neaizaugušu zāļu un pārejas purvu saglabāšanai ezeru krastos. Lai pilnveidotu sugas aizsardzību, jāveic pētījumi par sugas izplatību un sastopamību, kā arī biotopiem un ekoloģiju Latvijā.
Autori: Mārtiņš Kalniņš*, Zane Pīpkalēja.
Summary. Sedgling – Nehalennia speciosa. The species has a large but fragmented transpalaearctic range, extending from Eastern Europe to Japan (GBIF 2022). In Latvia, the localities (~85 subpopulations) are fragmented (Kalniņš et al. 2011). The EOO is 46,070 km2, and the AOO – 244 km2. Considering the relatively wide distribution of suitable habitats across the country, the potential EOO and AOO are higher. The trend of the regional population is unclear (Kalniņš 2017). Usually, 1–50 individuals are recorded in each locality. For subpopulation assessment, the minimum number of individuals in a locality is assumed to be >100, and therefore the current minimum size of the regional population is estimated to be >20,000 individuals. In Latvia, the species inhabits lakes and ponds with fens, transitional or raised bogs on their shores, as well as fens and raised bogs with permanent pools and quagmires. The species inhabits suitable microhabitats in the transition zone between submerged or floating vegetation and the open water surface. The localities of the species in Latvia are characterised by a high diversity of plant species and a mosaic structure (Kalniņš 2017). Adult dragonflies live only in the above-water vegetation in the coastal zone, while larvae live in the submerged vegetation also in the coastal zone. The species is threatened by eutrophication of water bodies, mainly due to agriculture, but also by other ecosystem changes, such as the overgrowth of the banks of water bodies (shading) and subsequent changes in the vegetation structure, residential and urban development. The species is assessed as Near Threatened (NT) due to its small AOO. It is included in the 2nd edition of the Red Data Book of Latvia (Spuris 1998). It is a protected species in Latvia for which micro-reserves can be established. The legal status of the species must be maintained. About 36 out of the ~85 subpopulations of the species are in protected nature areas. Conservation measures include reducing eutrophication of water bodies and maintaining open fens and transitional mires on the shores of lakes. Studies of species distribution and abundance, habitats and ecology are needed to improve conservation.
Literatūras saraksts
