Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 10–30 cm augsts lakstaugs. Stublājs stāvs, vienkāršs vai zarains, klāts ar atstāvošiem matiņiem. Sakne – sīpoliņam līdzīgs gums ar bārkšu saknēm. Apakšējās lapas ar garu kātu, trīsstaraini dalītas, 3–6 cm garas, 3–5 cm platas. Augšējās stublāja lapas sēdošas, iegareni lancetiskas. Ziedi 2–3 cm diametrā, pa vienam augšējo lapu žāklēs. Kauslapas noliektas lejup, piegulošas ziedkātam. Vainags dzeltens. Ziedgultne mataina. Auglis – ieapaļš riekstiņu kopauglis, riekstiņi mataini, ar īsu, taisnu knābīti. Zied no maija līdz jūlijam (Tutin, Chater 1993; Uotila 2001; Tabaka 2003). Paaudzes ilgums ir 15 gadi (Solstad et al. 2021).
Izplatība. Plaši sastopama Rietum-, Centrāl- un Austrumeiropā līdz Baltijas valstīm, Somijai un Krievijas R apgabaliem (Jalas, Suominen 1989; GBIF 2022), plaši izplatīta arī Vidusjūras reģionā līdz Ziemeļāfrikai; galvenokārt no siltās līdz mērenajai joslai. Ziemeļamerikā, Jaunzēlandē un Japānā suga ir antropofīts (Govaerts 2024). Baltijas valstīs suga ir izplatīta samērā reti un nevienmērīgi – R daļā samērā bieži, savukārt A daļā – ļoti reti (Laasimer et al. 1993; Kukk et al. 2020). Latvijā suga sastopama samērā reti, galvenokārt Piejūras zemienē, kā arī Daugavas un lielāko Rietumlatvijas upju ielejās (Fatare 1992; Tabaka 2003). Sastopamības apgabals (EOO) ir 70 705 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 292 km2. Datu par AOO un EOO pārmaiņām pēdējos 30 gados nav, tomēr vairumā vēsturisko atradņu suga šajā laikā ir saglabājusies, turklāt konstatētas vairākas jaunas atradnes. Iespējamas arī jaunas sugas atradnes, jo nav veikta izpēte. Latvijā sugai ir divējāds floristiskais statuss, tā ir arī ievazāta suga (Gavrilova, Šulcs 1999). Šajā izdevumā ir apkopoti dati par visām atradnēm kopā, jo nebija iespējams nodalīt, kuri novērojumi ir attiecināmi uz vietējo sugas populāciju, bet kuri – uz svešzemju. Tiek uzskatīts, ka sugas potenciālais vērtējums pēc izplatības un populācijas lieluma izpētes varētu būt no LC līdz VU, tāpēc tā tiek vērtēta kā gandrīz apdraudēta (NT).
Populācija. Populācijas lielums un indivīdu skaita dinamika Latvijā nav pētīta un nav zināma. Kopējais reģistrēto novērojumu skaits ir lielāks nekā 150, un, kā rāda pēdējo gadu novērojumi dabā, sugas atradnes tiek konstatētas ne tikai zināmajā sastopamības apgabalā Piejūras zemienē un upju ielejās, bet arī citviet, tostarp antropogēni ietekmētās dzīvotnēs – sausās atmatās, tostarp apdzīvotās vietās (DAU, LATV herbāriju dati). Izstrādājot dabas aizsardzības plānus ĪADT, kas ir uzskatāmas par sugas kodolteritorijām, sugas populācijas nav vērtētas kvantitatīvi, minot galvenokārt tikai literatūras atsauces par sugas klātbūtni tajās vai arī minot, ka suga teritorijā ir konstatēta un vietām ir samērā bieži sastopama (piemēram, Rēriha 2007; Auniņa 2015).
Dzīvotnes un ekoloģija. Galvenokārt sausu, vāji skābu līdz vāji bāzisku, barības vielām nabadzīgu augteņu suga, kas aug klajās vietās (Chytrý u. c. 2018). Tā ir zālāju suga (Axmanová 2022), kurai ir nepieciešami mēreni augsnes virskārtas traucējumi (Midolo et al. 2023). Latvijā sastopama galvenokārt dažādos sausos smiltāju, kaļķainos un kāpu zālājos. Sugai piemērotas dzīvotnes ir arī ruderālas vietas ar augsnes virskārtas traucējumiem jūras tuvumā, smilšainas atmatas, dzelzceļu uzbērumi un citas antropogēni ietekmētas vietas (Evarts-Bunders u. c. 2015).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud dabisko zālāju uzaršana un pārveidošana aramzemēs, aizaugšana neapsaimniekošanas dēļ, zemes lietojuma veidu maiņa. Sugas atradnes apdraud arī kāpu erozija, kāpu izmīdīšana un cita veida degradācija.
Aizsardzība. Aptuveni 70% atradņu konstatētas ĪADT – Slīteres un Ķemeru Nacionālajos parkos, dabas parkos “Pape”, “Bernāti”, “Abavas senleja” u. c. Tomēr atrašanās ĪADT nenodrošina sugas saglabāšanos ilgtermiņā dabiskajās dzīvotnēs, ja tās netiek atbilstoši apsaimniekotas.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Pasākumi sugas saglabāšanai attiecināmi uz atradnēm tās dabiskajās dzīvotnēs. Ņemot vērā piemērotu dzīvotņu mazināšanos lauksaimniecības un dabiskās sukcesijas rezultātā Latvijā, jāpārbauda agrāk konstatētās atradnes. Jāprecizē sugas populācijas lielums un izplatības dinamika, kā arī apdraudošie faktori. Jānodrošina tai piemērotu dabisko dzīvotņu, galvenokārt sausu dabisko un kāpu zālāju, saglabāšana, sekmējot to aizsardzību un veicot ilgtspējīgus apsaimniekošanas pasākumus (pļaušana, ekstensīva noganīšana). Jāatjauno dabiskie zālāji. Sugas atradnēs nav pieļaujama zemes lietojuma veidu maiņa, izņemot apdzīvotas vietas un citas dzīvotnes, kur suga aug urbānos apstākļos vai atradnēm ir gadījuma raksturs.
Autors: Pēteris Evarts-Bunders.
Summary. Bulbous buttercup – Ranunculus bulbosus. In Latvia, the species is rather rare, mainly occurring in the Coastal Lowland, in the valleys of the River Daugava and the largest rivers in western Latvia. The AOO is 292 km2, and the EOO – 70,705 km2. In Latvia, the species has a dual origin – native and unintentionally introduced species. In this assessment, the species’ localities were not distinguished by origin, as it is unknown at the local level. There are no reliable data on changes in the AOO and the EOO. The population size and its dynamics are unknown. The total number of records in the country is more than 150. As suggested by observations in the last 30 years, the localities of R. bulbosus are found not only within the EOO, but also in disturbed dry open habitats, including urban areas. The typical habitats of R. bulbosus are dry dune grasslands and dry calcareous grasslands. It is threatened by degradation and decline of suitable semi-natural habitat areas due to a lack of management, inappropriate management, the conversion of grasslands into other land use types, and excessive trampling of dunes and dune erosion. Approximately 70% of the species’ localities occur in protected areas, such as the Slītere and Ķemeri National Parks, the “Pape”, “Bernāti” and “Abavas senleja” Nature Parks. It is necessary to survey the localities to specify the population size and the distribution dynamics. The preservation of suitable habitats for the species must be ensured by promoting their protection and taking appropriate management activities.
Literatūras saraksts
