Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 15–40 cm augsts lakstaugs ar tieviem sakneņiem. Stublājs nedaudz pacils, retāk gulošs, vienkāršs vai zarots, kails vai ar nedaudziem matiņiem uz šķautnēm. Lapas krusteniski pretējas, 1,5–3,5 cm garas, 0,5–1,5 cm platas, olveidīgi lancetiskas, ar šķēpveida pamatu. Ziedi pa 1–2 lapām līdzīgu seglapu žāklēs, īsās, vienpusējās, ķekarveidīgās ziedkopās. Kauss ar violetu nokrāsu, zvanveidīgs, nedaudz garāks nekā zieda kāts, ar dziedzermatiņiem. Vainags 15–25 mm garš, zili violets, lejasdaļā bāli zils, augšlūpa kapucveidīga, apakšlūpas vidējā daiva ieapaļi nierveidīga. Auglis – riekstiņu skaldauglis. Aug nelielās grupās. Zied jūlijā un augustā (Cepurīte 2003, 2006). Apputeksnē kukaiņi, iespējama arī pašappute. Vairojas veģetatīvi un arī ar sēklām (Durka 2002).
Izplatība. Suga sastopama Eiropā un Rietumsibīrijā, Kaukāzā (Govaerts 2024). Igaunijā diezgan bieži novērota R daļā un salās (eElurikkus 2022), bet Lietuvā – diezgan reti R, D un ZA daļā (Kask et al. 1996). Latvijā zināma tikai Sventājas ielejā un saskaņā ar seniem literatūras datiem arī Pērses ielejā (Cepurīte 2003, 2006), kur konstatēta vairākkārt no 19. gs. vidus līdz 20. gs. vidum. Sastopamības apgabals (EOO) un apdzīvotā platība (AOO) ir 8 km2.
Populācija. Suga zināma tikai divās atradnēs Sventājas ielejā. Vienā zālājā aug ap 1000 augu (stublāji ar lapām), bet otrā to varētu būt vismaz 2000–3000. Ziedošo indivīdu ir maz un 2022. un 2023. gadā tie atrasti tikai pašā upes krastā. Arī stublāja garums ir būtiski lielāks indivīdiem, kas aug upes krastā.
Dzīvotnes un ekoloģija. Mitru, vāji skābu līdz vāji bāzisku, mēreni auglīgu augteņu suga, kas aug klajās vietās (Tichý et al. 2023). Eiropas centrālajā daļā sugas optimālās dzīvotnes ir palieņu pļavas līdzenumos un augsto grīšļu audzes (Sádlo et al. 2007). Latvijā aug sausos zālājos upes palienē un augsto grīšļu audzē upes krastā. Sausajos zālājos dominē sarkanā auzene Festuca rubra, baltā madara Galium album, parastā smilga Agrostis tenuis, liektā sariņsmilga Lerchenfeldia flexuosa. Citā zālājā suga sastopama kopā ar šaurlapu skareni Poa angustifolia, ložņu vārpatu Elytrigia repens, parasto pelašķi Achillea millefolium, parasto vīrceli Linaria vulgaris, pūkaino pļavauzīti Helictotrichon pubescens, vanagvīķi Viccia cracca, īsto madaru Galium verum, balto madaru G. album u. c. Pašā Sventājas krastā suga konstatēta nelielās slaidā grīšļa Carex acuta audzēs. Citu sugu šajās audzēs maz, parasti aug meža meldrs Scirpus sylvaticus. Zālāji rudenī un pavasarī vismaz daļēji applūst.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu potenciāli apdraud zālāju pļaušanas pārtraukšana, iespējams, arī ilgstošs sausums. Vietām nobrūk upes krasti un kopā ar tiem arī augājs.
Aizsardzība. Abas atradnes atrodas dabas liegumā “Sventājas upes ieleja”.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāturpina zālāju apsaimniekošana (pļaušana ar siena novākšanu vai ekstensīva noganīšana). Ir vēlama sugai piemērotu dzīvotņu izpēte vēsturiskās atradnes apkārtnē Pērses ielejā un citviet. Ieteicams sugas populācijas monitorings.
Autore: Liene Auniņa.
Summary. Norfolk skullcap – Scutellaria hastifolia. In Latvia, it is only known from the River Sventāja Valley in the south- western part of the country and, according to old literature data, it occurred in the River Pērse Valley. Both the AOO and the EOO are 8 km2. Near Sventāja, the species grows in dry grasslands in the river floodplain and tall sedge communities on the riverbank. The grasslands are partially flooded in spring and autumn. Around 1,000 individuals grow in one grassland patch, while the number of individuals in the other could be at least 2,000–3,000. However, there are few flowering plants, and they are found mainly on the riverbank. The stem length is also significantly longer in plants growing on the riverbank. The threats are the cessation of grassland mowing and possibly a prolonged drought. In the River Sventāja Valley, riverbanks are naturally eroding, thus causing loss of S. hastifolia. All known species’ localities occur in the “Sventājas upes ieleja” Nature Reserve. Grasslands should be managed there to ensure the conservation of S. hastifolia. A survey of suitable habitats for the species in the Pērse Valley and elsewhere is desirable. Monitoring of the species population is recommended.
Literatūras saraksts
