Morfoloģija un bioloģija. Skrajribu vārpstiņgliemezis ir vidēji liels vārpstiņgliemezis. Čaulas augstums ir 13–15 mm, platums 3,3–3,6 mm. Čaulai ir 10–11 vijumi. Krāsa tumši ķiršbrūna. Čaulas virsma matēta, struktūra ar lielām, asām, retām un regulārām ribām. Ribas var būt gaišas. Maz zināms par bioloģiju. Hermafrodīti. Saprofāgi un mikofāgi – barojas galvenokārt ar sēnēm, epifītiskajiem ķērpjiem un aļģēm. Aktīvi veģetācijas sezonā, pārziemo zemsegā. Precīzs dzīves ilgums nav zināms, iespējams, tas ir 5–10 gadi kā vairumam dzimtas sugu; vairoties sāk otrajā dzīves gadā (Лихарев 1962).
Izplatība. Plaši izplatīta suga Eiropas centrālajā un A daļā (Duda 2017). Eiropas Z daļā suga ir sastopama Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Zināma Baltkrievijā, kā arī Krievijas Eiropas daļā (Duda 2017; Моллюски Беларуси 2022). Latvijā visretāk sastopamā vārpstiņgliemežu suga. Sugai ir zināmas divas pasugas no kurām Latvijā ir sastopama nominālā pasuga M. b. borealis (MolluscaBase 2025). Izplatīta visā valsts teritorijā (Rudzīte u. c. 2010). Līdz 20. gs. 90. gadiem bija zināmas dažas atradnes Rietumlatvijā un valsts centrālajā daļā pie Kokneses un Siguldas (Schlesch 1942). Šobrīd ir zināmas 13 atradnes. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 25 039 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 48 km2.
Populācija. Eiropā reģionālā populācija tiek vērtēta kā stabila (Duda 2017). Latvijas reģionālās populācijas stāvoklis vērtējams kā stabils ĪADT. Nav datu par reģionālās populācijas stāvokli ārpus ĪADT. Vienā kvadrātmetrā var būt 1–25, vidēji – pieci indivīdi. Gliemežu sabiedrībās tai parasti ir ļoti mazs īpatsvars – līdz 1% kopējā gliemežu sugu indivīdu skaita (Pilāte 2006).
Biotopi un ekoloģija. Meža suga. Sastopama galvenokārt vecos lapu koku mežos un egļu mežos zem nobirām, uz kritalām, zem to mizas un mitrā laikā uz koku stumbriem. Būtiski, lai dzīvotnēs būtu tādas vārpstiņgliemežiem nozīmīgas struktūras kā bagātīgs pamežs, atmirusi koksne un lapu koki (apse, platlapji) (Suško 1998).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Eiropā suga netiek uzskatīta par apdraudētu (Duda 2017). Latvijā galvenie draudi ir dabisko dzīvotņu sadrumstalošana, to mazināšanās un degradācija cilvēka saimnieciskās darbības rezultātā (Rudzīte et al. 2018). Apdraudējumu rada mežu apsaimniekošanas mūsdienu metodes (mežizstrāde veģetācijas sezonā, augsnes virskārtu blīvējošas un saārdošas mežizstrādes tehnikas izmantošana, pameža izvākšana), dzīvotņu izciršana, mirušās koksnes izvākšana un mežu atjaunošana ar gliemežiem destruktīvām metodēm (augsnes aršana, monodominantu egļu un bērzu audžu veidošana un kopšana). To pastiprina meža ceļu būve un meliorācijas sistēmu renovēšana un ierīkošana, kas vēl vairāk sadrumstalo reģionālo populāciju, jo gliemežiem šādi ceļi un grāvji ir nepārvarams šķērslis. Vispārējās dabas aizsardzības prasības mežā (ar dažiem izņēmumiem) tikai daļēji un īslaicīgi nodrošina gliemežu sugu saglabāšanos, bet nenodrošina to ilgtermiņā (LVMI Silava 2014). Mežsaimnieciskā darbība notiek visos biotopos, kam ir saistība ar sugas dzīvotnēm. Novērtēta kā stipri apdraudēta suga (EN), pamatojoties uz pārtraukto izplatību un saimniecisko darbību apdraudējumu, kā arī, ņemot vērā tās apdzīvoto platību.
Aizsardzība. Latvijā īpaši aizsargājama suga, kā aizsardzībai var veidot mikroliegumus. Tās aizsardzības juridiskais status ir jāsaglabā. No esošajiem datiem nevar novērtēt, kāda daļa reģionālās populācijas atrodas ĪADT, taču vairums atradņu atrodas ĪADT (Moricsalas dabas rezervātā, dabas liegumos “Mežole” un “Kadājs”, kā arī Slīteres Nacionālajā parkā). Sugas aizsardzībā ļoti svarīga ir ES nozīmes meža biotopu praktiskā aizsardzība ārpus ĪADT. Pašreizējās saimnieciskās pieejas apstākļos sugas aizsardzībai ārpus ĪADT vēlams veidot mikroliegumus. Ieteicams ievākt datus par sugas sastopamību meža biotopu un citu sugu mikroliegumos ar mērķi izvērtēt nepieciešamību izveidot jaunus mikroliegumus. Sugas aizsardzības plānošanai ir jāveic pētījumi par sugas izplatību un sastopamību ārpus ĪADT. Sugas dzīvotnēs ir jāsaglabā vārpstiņgliemežiem būtiskās struktūras – ēnojums, pamežs, atmirusī koksne, lapu koki (apse, platlapji) (Suško 1998).
Autore: Digna Pilāte.
Summary. Door snail – Macrogastra borealis. There are two species, of which the nominate species occurs in Latvia (MolluscaBase 2025). Widespread in Eastern and Central Europe. It is found in all of Latvia’s neighbouring countries, and although it is found all across Latvia, it is the rarest species of door snails in the country. There are 13 known localities. The EOO is 25,039 km2, and the AOO – 48 km2. The number of snails per square metre can vary from one to 25 individuals, with an average of five individuals. In snail communities, the species is usually represented by up to 1% of the total number of individuals of the snail species. The species inhabits old deciduous forests and spruce forests. It may be found under dead wood, on fallen trees, under their bark and in wet weather on tree trunks. It is important that there is abundant understorey, dead wood and deciduous trees (aspen, broadleaved trees). The main threats in Latvia are fragmentation and isolation of natural habitats, their reduction and degradation due to economic activities – mainly forestry. Practical protection of forest habitats of EU importance outside protected nature areas is of great importance for the conservation of the species. The species is assessed as Endangered (EN) based on its disjunct distribution and threats from economic activities, as well as considering its small AOO. The species is protected in Latvia, and micro-reserves can be established for its conservation. Its legal status must be maintained. Most of the localities are found in protected nature areas.
Literatūras saraksts
