Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 30–50 (70) cm augsts lakstaugs. Stublājs pacils, zarots. Pielapes 0,5–0,8 cm garas, olveida, gals nosmailots. Lapas nepāra plūksnaini saliktas, lapiņas 13–25, 1–3 cm garas, 0,2–0,5 (0,7) cm platas, iegarenas līdz lancetiskas, apakšpuse ar matiņiem. Ziedi slaidā, garā vārpveida ķekarā, kura garums 4–7 reizes pārsniedz platumu. Pieziedlapas īlenveida, 0,2–0,3 cm garas. Zieds 0,8–1,1 cm garš. Kauss 0,4–0,6 cm garš, tā zobiņi 2,5 reizes garāki nekā stobriņš. Vainags rozā līdz gaiši violets, karogs ar tumšākām dzīslām, gals bez vai ar mazu jomu. Auglis – 0,4–0,6 cm gara pāksts ar zobiņiem. Zied jūnijā un jūlijā (Gavrilova 2003; Roze 2015). Vairojas tikai ar sēklām (Durka 2002). Vidējais sēklu izplatīšanās attālums 1–5 m (Lososová et al 2023).
Izplatība. No Centrāleiropas līdz Āzijas stepes joslai sastopama suga (GBIF 2022). Latvijā suga atrodas areāla Z–ZR robežas tuvumā, sastopama reti un nevienmērīgi, galvenokārt centrālajā un A daļā (Tabaka et al. 1996; Roze 2015). Sastopamības apgabals (EOO) ir 35 022 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 180 km2. EOO nav būtiski mazinājies, salīdzinot ar 20. gs. beigās zināmo (Gavrilova 2003). Tomēr kopš 1991. gada suga dažās agrāk zināmajās atradnēs Kurzemē vairs nav konstatēta.
Populācija. Populācijas lielums un indivīdu skaita dinamika Latvijā nav pētīta. Atradnē parasti ir daži līdz daži desmiti, dažviet vairāki simti indivīdu. Tikai vienā atradnē to skaits sasniedz 1000 (DAP 2023).
Dzīvotnes un ekoloģija. Sausu, kaļķainu, barības vielām nabadzīgu augteņu suga, kas aug klajās vietās (Tichý et al. 2023) un kurai ir nepieciešami vidējas intensitātes augsnes virskārtas traucējumi (Midolo et al. 2023). Zālāju un augteņu ar skraju augāju, tostarp klinšu un nogruvumu, suga (Axmanová 2022). Latvijā sastopama galvenokārt sausos priežu mežos, arī šādu mežu malās un grantainu ceļu malās sausos mežos (LU BI kartotēka; DAP 2023). Sugai nepieciešamas specifiskas augtenes (karbonātiskas grantainas augsnes), parasti tā sastopama mežos uz osiem. Novērojumi liecina, ka gaismas apstākļu uzlabošana labvēlīgi ietekmē cenopopulāciju vitalitāti, piemēram, dabas liegumā “Grebļukalns” 2017. gadā veikta osu mežu biotopu kopšana, lai uzlabotu sugas augšanas apstākļus. Šajā atradnē 2017. gadā uzskaitīti vismaz 185 indivīdi, bet 2021. gadā – vismaz 605 (Svilāne, Krasnopoļska 2022).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Viens no sugas lielākajiem apdraudējumiem ir atradņu iznīcināšana, iegūstot granti vai smilti osos un osveida reljefa formās. Atradnes apdraud intensīva mežsaimnieciskā darbība, ja tiek pārveidota vai iznīcināta sugas dzīvotne, kā arī mežu eitrofikācija, kuras rezultātā izveidojas biezs pamežs un sūnu stāvs. Šādos apstākļos smiltāju esparsete tiek noēnota un ar laiku izzūd. Atradnes apdraud rekreācija (nomīdīšana).
Aizsardzība. Lielākā daļa atradņu konstatēta ĪADT: dabas liegumos “Grebļukalns”, “Lielie Kangari” un “Mazie Kangari”, dabas parkā “Numernes valnis” un dažās citās. Tomēr atrašanās ĪADT nodrošina sugas saglabāšanos tikai daļēji, ja netiek nodrošināti tai nepieciešamie augšanas apstākļi sugas dzīvotnēs.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpārbauda zināmās atradnes. Jāprecizē sugas populācijas lielums un izplatības dinamika, kā arī apdraudošie faktori katrā atradnē. Jāsaglabā sugai piemērotas dzīvotnes, sekmējot to aizsardzību un veicot atbilstošus apsaimniekošanas pasākumus – uzlabojot gaismas apstākļus osu mežos un mazinot eitrofikāciju, kā arī mazinot vai nepieļaujot rekreācijas ietekmi.
Autore: Gunta Evarte-Bundere.
Summary. Hungarian Sainfoin – Onobrychis arenaria. It is rare in Latvia, with an uneven distribution, and mainly found in the central and eastern parts of the country. The AOO is 180 km2, and the EOO – 35,022 km2. The EOO has not significantly decreased compared to the end of the 20th century. However, after 1991, the species was no longer found in some previously known localities in western Latvia. The population size and its dynamics are unknown. O. arenaria grows in dry pine forests, on the edges of such forests and forest roadsides. The species requires carbonate-rich soil on gravel bedrock; thus, it is most often found in forests on eskers. Improved light conditions favour the growth of this plant. The threats are destruction of suitable habitats by gravel or sand extraction in eskers, recreation, forestry operations, soil eutrophication, and succession resulting in a thick undergrowth and moss layer. Most of the species’ localities are in protected areas, e.g., the “Grebļukalns”, “Lielie Kangari” and “Mazie Kangari” Nature Reserves, and the “Numernes valnis” Nature Park. Considering the decline and loss of suitable habitats due to forestry operations and eutrophication, it is necessary to survey the remaining localities and other potential sites. The population size, distribution dynamics and threats should be clarified. The preservation of habitats suitable for the species must be ensured by appropriate protection regime and management (improving light conditions in esker forests and reducing eutrophication effect, reducing or eliminating the impact of recreation).
Literatūras saraksts
