Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 20–90 cm augsts lakstaugs. Stublājs stāvs vai pacils, vienkāršs vai augšdaļā zarains, kails vai augšdaļā ar piespiestiem matiņiem. Lapas sēdošas, pretējas, veselas, lancetiskas vai olveidīgi lancetiskas, mala attāli sīkzobaina, gals gari nosmailots. Viss augs kopumā tumši pelēkzaļš. Pumpuri strupi, gandrīz lodveida. Ziedi sīki, pa vienam augšējo lapu žāklēs. Apziednis divkāršs, kauslapas četras, vainaglapas četras, šķeltas, violetas, 5–7 mm garas. Drīksna vālesveida. Auglis – ap 4–5 cm gara pogaļa, blīvi klāta ar piegulošiem matiņiem. Sēklas pelēkas, sīkkārpainas. Zied no jūnija līdz septembrim (Raven 1968; Fatare 2003; Karlsson 2010).
Izplatība. Samērā plaši izplatīta Rietum- un Centrāleiropā, arī Britu salās un Skandināvijas D daļā (Raven 1968; GBIF 2022). Areāla D daļā, Vidusjūras reģionā, Tuvo Austrumu un Āfrikas Z daļā tā ir maz izplatīta (Raven 1968; GBIF 2022; Govaerts 2024). Baltijas valstīs sastopama ļoti reti (Fatare et al. 1996), turklāt Igaunijā zināmas tikai atradnes no 20. gs. pirmās puses (Kukk et al. 2020). Latvijā zināmas tikai divas vēsturiskās atradnes ZR daļā. Suga pirmoreiz atrasta 1898. gadā Slīteres Nacionālajā parkā, vēlāk ievākta arī Rojas apkārtnē (Фатаре 1986; Fatare 2003). Slīteres atradne atkārtoti apmeklēta un herbārijs ievākts arī 1981. un 1984. gadā (TVR; Фатаре 1986), tomēr vēlāk, publicējot reto un aizsargājamo augu inventarizācijas rezultātus par Talsu un Ventspils rajonu, šīs atradnes vairs netika pieminētas (Kļaviņa 2002; Rēriha 2002). Pēdējos 30 gados Latvijā suga agrākajās atradnēs nav konstatēta, nav arī datu par jaunām atradnēm. Taču sugai iespējamas jaunas atradnes ZR daļā.
Populācija. Populācijas lielums un indivīdu skaita dinamika Latvijā nav pētīta un nav zināma. Lai gan pēdējos 30 gados valstī nav pierādītu atradņu, tomēr ļoti ticams, ka populācija ir saglabājusies agrāk konstatētajās vietās vai to apkārtnē. Visticamāk, populācija Latvijā ir maza un kopējais indivīdu skaits ir mazāks nekā 50.
Dzīvotnes un ekoloģija. Suga aug slapjās, vāji līdz vidēji skābās augtenēs (Tichý et al. 2023). Tai nepieciešami vidējas intensitātes traucējumi augsnes virskārtā (Midolo et al. 2023). Tā kā kopš 1991. gada suga Latvijā nav konstatēta, ir grūti objektīvi spriest par sugai raksturīgajām dzīvotnēm valstī. Suga ir atrasta zemajā purvā, smilšainos upju krastos priežu mežā, kā arī slīkšņainos meža strautu krastos (Fatare 2003; Priedītis 2014). Eiropā suga sastopama galvenokārt avoksnājos Montio-Cardaminetea klases sabiedrībās (Mucina et al. 2016), taču Vidusjūras reģionā tā aug smilšainos vai grantainos upju un ezeru krastos, kas pakļauti sezonālām ūdens svārstībām (Chytrý et al. 2020).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Potenciāli sugu apdraud intensīva mežsaimnieciskā darbība, meža kultūru ierīkošana un citi mežsaimniecības pasākumi, meliorācija, kā arī piemērotu dzīvotņu aizaugšana dabiskās sukcesijas rezultātā.
Aizsardzība. Lielākā un ticamākā tās atradne ir zināma Slīteres Nacionālajā parkā, kur, visticamāk, suga ir saglabājusies.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Ņemot vērā neskaidrības par sugai raksturīgajām dzīvotnēm, sugas izplatību un populāciju lielumu, jāpārbauda vēsturiskās atradnes un piemērotas dzīvotnes citviet Ziemeļkurzemē, jāprecizē sugas populācijas lielums un izplatības dinamika, kā arī apdraudošie faktori. Tā kā suga ir ļoti līdzīga citām kazrožu sugām ar vālesveida drīksnu, atradņu apstiprināšanai nepieciešams kvalitatīvi savākts herbārijs.
Autors: Pēteris Evarts-Bunders.
Summary. Short-fruited willowherb – Epilobium obscurum. The species has been recorded in Latvia twice. However, it has not been found during the last 30 years. The population size and dynamics of individuals are unknown. The species was first found in Slītere in 1898, and was later collected near Roja. The Slītere locality was surveyed several times, and the herbarium was collected in 1981 and 1984, however, later the species was no longer mentioned in published papers. The species may be present elsewhere in north-western Latvia. There is poor knowledge of the typical habitats of this species in Latvia. According to literature data, the species has been found on sandy riverbanks in pine forests, and muddy banks of forest streams. The largest and most reliable record of the species’ locality is known from the territory of the Slītere National Park, where the species is also most likely to have survived, and suitable habitats should be surveyed. Good-quality herbarium material is required to confirm the records, as the species is similar to other willowherbs.
Literatūras saraksts
