Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs, līdz 200 cm augsts ūdensaugs ar gariem, resniem un ložņājošiem sakneņiem. Stiebrs kails, stāvs, spēcīgs, pie pamata var būt pacils (tad mezglos sakņojas). Lapas gari smailas, plakanas, 15–40 cm garas un 0,4–1,5 cm platas, mala ļoti raupja. Ziedu skara plaša, 10–30 cm gara, raupjie zari sakārtoti pušķos, pēc ziedēšanas atstāvoši. Vārpiņas saplacinātas, ap 1 cm garas, katrā vārpiņā 3–4 ziedi. Vārpiņas plēksnes īsākas nekā vārpiņa, gari smailas, ar gaišu apmali. Ārējā zieda plēksne divzobaina, ar ļoti īsu akotu. Auglis – grauds ar matiņu pušķi galā. Zied jūnija beigās un jūlijā (Gavrilova 2003; Priedītis 2014). Augs vairojas ar sēklām un veģetatīvi ar sakneņiem (Durka 2002).
Izplatība. Cirkumpolāra un kontinentāla suga, sastopama galvenokārt Eiropas centrālajā un Z daļā no Centrāleiropas ZA daļas līdz Austrumeiropas vidusdaļai un Fenoskandijas D daļai, vietām arī Āzijā (Dienvidsibīrijā, Mongolijā, Ķīnā) un Ziemeļamerikā (Casper, Krausch 1980; Gavrilova 2003; Rothmaler 2005; Lansdown 2011; Kavak 2014; Priedītis 2014). Igaunijā sastopama izklaidus un pareti visā valstī (Kukk et al. 2016), Lietuvā reti, galvenokārt ZA daļā (Sinkevičienė 2007, 2021). Latvijā ir sastopama pareti un izklaidus desmit izplatības apgabalos, kopumā vismaz 110 dabas objektos, tostarp vismaz 76 ezeros un vismaz desmit upēs, kā arī Ķeguma HES ūdenskrātuvē. Visvairāk suga sastopama Latgalē, jo īpaši Latgales augstienē un tuvākajā apkārtnē Austrumlatvijas zemienē. Sauleskalna ezerzemē starp Aglonu, Dagdu un Krāslavu sastopama Latvijā visbagātākā sugas populācija, un suga konstatēta 19 ezeros. Pēdējos 100 gados sugas izplatība un populācijas lielums varētu būt mazinājies, visticamāk, samērā nedaudz. Sastopamības apgabals (EOO) ir 23 997 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 432 km2. Tiek uzskatīts, ka sugu vēl var atrast dažviet Latvijā, bet AOO arī tādā gadījumā nepārsniegtu VU kategorijas slieksni.
Populācija. Suga aug izklaidus pa dažiem indivīdiem vai mazākās un lielākās skrajās audzēs, kurās ziedošo indivīdu ir uz pusi mazāk nekā neziedošo. Eiropā kopumā un globāli suga nav apdraudēta, un tās populācijas stāvoklis ir stabils, taču minēts, ka nepieciešams jauns vērtējums Eiropas mērogā (Lansdown 2011; Kavak 2014). Latvijā sugas populācija pēdējos 100 gados varētu būt nedaudz mazinājusies. Sugas populācijas lielums un dinamika Latvijā nav zināma, bet ir pētījumi par sugas izplatību vairākās ĪADT – dabas parkos “Adamovas ezers” (Odumovas ezers – audžu lielums 2,18 ha), “Cārmaņa ezers” un “Dridža ezers”, kā arī 14 ezeros Sauleskalna apkārtnē. Domājams, sugas audzes Latvijā aizņem vismaz 5–10 ha.
Dzīvotnes un ekoloģija. Latvijā sastopama mezotrofos, semidistrofos, vāji, mēreni, retāk arī stipri eitrofos, pārsvarā tīros dzidrūdens, tostarp lobēliju-ezereņu un dažkārt arī brūnūdens, ezeros, kā arī Ķeguma HES ūdenskrātuvē vairāk vai mazāk dūņainā minerālgruntī 30–150 cm dziļumā, kā arī tīrās upju lēntecēs, kur tā veido skrajas vai paskrajas tīraudzes vai arī sastopama izklaidus starp niedrēm vai ezera meldriem (Gavrilova 2003; Priedītis 2014; Suško 2014, 2017; Urtāns u. c. 2017a, b). Citviet Eiropā tā aug eitrofos, tostarp vecupju, ezeros, arī upju lēntecēs, upju krastos un slapjos zālājos (Casper, Krausch 1980; Lansdown 2011). Latvijā sugas dzīvotņu stāvoklis tīrākajos ezeros ar bagātākām populācijām ir izcils un labs, lielākajā daļā pārējo tīro ezeru – labs, bet piesārņotos un antropogēni jūtami ietekmētajos ezeros – vidējs.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud ezeru piesārņošana ar papildu biogēnajiem elementiem un tās rezultātā izraisītā ezeru aizaugšana un pastiprinātā konkurence ar ekspansīvām ūdensaugu sugām (parasto niedri, mieturaļģēm, elodeīdiem). To apdraud arī mākslīga ūdenslīmeņa paaugstināšana vai pazemināšana ezeros, apkārtējo platību meliorācija un humusvielām bagātu ūdeņu ievadīšana dzidrūdens ezeros pa meliorācijas sistēmām. Ezeru kvalitāti apdraud intensīva rekreācija un pastiprināta apbūve ezeru krastos. Siverā un Ārdavā ūdens kvalitātes pasliktināšanos izraisa nesenā pagātnē izveidoti zivju dīķi ezeru krastos, kā arī ilgstoši pastāvējušu zušķērāju vai cita veida aizsprostu izmantošanas pārtraukšana. Sugu apdraud dzirnavu aizsprosti uz ezeru iztekām, ilgstoši pastāvoši bebru aizsprosti un kanālu izveide, kas maina ūdens plūsmu un tecējumu, izraisot izmaiņas ezeru ūdens bilancē.
Aizsardzība. Mazākā daļa atradņu (kopumā 31 ezerā), kā arī divi upju posmi atrodas ĪADT: dabas parkos “Piejūra”, “Numernes valnis”, “Silene”, “Adamovas ezers”, “Cirīša ezers”, “Dridža ezers”, “Aiviekstes paliene” un “Cārmaņa ezers”, dabas liegumos “Grebļukalns”, “Istras ezers”, “Klaucānu un Priekulānu ezeri” un “Lubāna mitrājs”, Rāznas Nacionālajā parkā, aizsargājamo ainavu apvidū “Ziemeļgauja”. Pārējās atradnes, tostarp arī Latvijā lielākās, kas atrodas Siverā, Kauseņā, Ārdavā, Jodezerā, Guļbeitī, Zubreitī, Lejā, Iļdzeitī, Aulejā, Gauslā, Mazajā Gauslā, Plaudiņā, Jazinkā un Cibuļkovas ezerā, ir ārpus ĪADT.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Ezeri ar lielākajām sugas atradnēm iekļaujami ĪADT. Vienlaicīgi ir jāatjauno arī Dzalbu zušķērāja darbība (pastāvēja kopš 20. gs 80. gadu vidus un tika pārtraukta 2018. gada vasarā), lai normalizētu Ārdavā un Siverā ilgstošā laikposmā nostabilizējušos ūdenslīmeni un saglabātu daudzu retu un aizsargājamu ūdensaugu atradnes, kā arī lai ierobežotu ezeru litorāles pastiprinātu aizaugšanu ar virsūdens augiem. Jāpēta sugas izplatība un populācijas lielums visā valstī. Nav pieļaujama slikti attīrītu komunālo saimniecību un uzņēmumu notekūdeņu ievadīšana ezeros, kā arī jāveic pasākumi biogēnu piesārņojuma mazināšanai no lauksaimniecības zemēm. Ieteicams šo sugu iekļaut īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Autori: Uvis Suško*, Liene Auniņa.
Summary. River-grass – Scolochloa festucacea. In Latvia, the species occurs in scattered and isolated localities. It has been recorded in at least 110 places, including 76 lakes and ten rivers, and in the Ķegums Hydroelectric Power Station reservoir on the River Daugava. The species is more frequently found in eastern Latvia, in the Latgale Upland. Over the past 100 years, the distribution and population size may have decreased slightly. The EOO is 23,997 km2, and the AOO – 432 km2. The species can be found elsewhere in Latvia, but the AOO would still not exceed the threshold of the VU category. It grows in mesotrophic, semi-dystrophic, weakly, moderately, less often strongly eutrophic, mostly clean, shallow, deep and very deep clear-water lakes, as well as in the Daugava Ķegums Hydroelectric Power Station on muddy mineral soil at a depth of 30–150 cm, also in clean slow-flowing rivers. S. festucacea is threatened by pollution of lakes and rivers, overgrowth, drainage of the lake catchment basin, recreation, straightening, deepening and damming of natural rivers. Only a small percentage of the localities, 31 lakes and two river sections, occur in protected areas, e.g., the “Piejūra”, “Numernes valnis” and “Adamovas ezers” Nature Parks, and the “Grebļukalns” and “Istras ezers” Nature Reserves. Lakes with the richest subpopulations should be included in protected areas, and the water levels should be restored in Lake Ārdavs and Lake Sivers. Research is needed on the distribution and population size. The seepage of inadequately treated wastewater into the lakes should be prevented, and measures should be taken to reduce nutrient pollution from agricultural lands. It is recommended to include the species on the list of protected species in Latvia.
Literatūras saraksts
