Morfoloģija un bioloģija. Pieaugušas vairogviendienītes ir 5 mm garas, ar daļēji reducētām kājām. Viendienītēm parasti ir divas pieaugušās stadijas – subimago (nav spējīgas vairoties) un imago (vairoties spējīgas), taču vairogviendienītes ir izņēmums, jo mātītes sasniedz dzimumgatavību jau subimago stadijā un imago stadiju nesasniedz (Edmunds, McCafferty 1988). Tām ir divi dzīslotu spārnu pāri, spārnu dzīslas nekrustojas. Tēviņu subimago un imago izskats ir līdzīgs. Pieaugušie indivīdi nebarojas un nodzīvo dažas stundas. Pieaugušās vairogviendienītes sāk izlidot maijā, jūnijā, bet kāpuri ūdenī sastopami visu gadu (Bauernfeind, Soldán 2012). Suga droši nosakāma pēc kāpuriem, pasaulē dokumentēti tikai daži šīs sugas pieaugušie indivīdi (Schletterer et al. 2021). Kāpuru mezotorakss (krūšu posma vidusdaļa) nosedz muguras 1.–5. segmentu, žaunas nav redzamas. Par sugas bioloģiju ir maz informācijas, tomēr ir zināms, ka kāpuri ir plēsīgi un barojas ar trīsuļodu kāpuriem un mazsartārpiem (Schletterer et al. 2021).
Izplatība. Rietumpalearktikas suga. Eiropā ir zināmas trīs upes, kurās ir atrodamas vairogviendienīšu populācijas, katrā viena atradne – Volga Krievijā, Vjosa Albānijā un Kabriela Spānijā. Suga bijusi izplatīta lielākajā daļā Eiropas lielo upju – 33 upēs, kopā 41 atradnē. Suga mūsdienās vairs nav sastopama Centrāleiropas upēs un Skandināvijas pussalā – Zviedrijā. Latvija atrodas sugas izplatības areāla Z daļā, tomēr kopš 1965. gada nav zināmu atradņu, tāpēc par sastopamības apgabalu (EOO) un apdzīvoto platību (AOO) nav datu.
Populācija. Atzīta par vienu no retākajām un apdraudētākajām viendienīšu sugām Eiropā. Tā kā tā apdzīvo lielās upes, kurās novērojama vislielākā antropogēnā ietekme (Schletterer et al. 2021), mūsdienās lielākā daļa zināmo sugas populāciju ir izzudušas. Kvantitatīvi pētījumi par sugas reģionālās populācijas lielumu, stāvokli un tā pārmaiņām Latvijā nekad nav veikti.
Biotopi un ekoloģija. Kāpuri apdzīvo lielo upju grantainās, oļainās, akmeņainās straujteces (Gillies 1954). Latvijā suga bija sastopama Daugavā pirms Pļaviņu un Ķeguma HES kaskādes būvniecības, vietās ar oļainu, akmeņainu vai dolomīta gultni 0,3–5,0 m dziļumā (Kačalova, Skrube 1971, cit. pēc Spuris 1982).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Suga ir jutīga pret antro- pogēno ietekmi. Galvenie draudi ir organiskais piesārņojums, dabisko upju straujteču applu- dināšana (HES uzpludinājumi) (Schletterer et al. 2021). Zināmās atradnes ir iznīcinātas, un Latvijā suga nav konstatēta kopš 1965. gada, tāpēc atzīta par reģionāli izzudušu (RE).
Aizsardzība. Suga ir iekļauta Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Tās aizsardzības juridisko statusu ir iespējams pārskatīt. Jāveic mērķtiecīgi pētījumi par sugai potenciāli piemēroto Daugavas krāčaino posmu izplatību un kvalitāti.
Autors: Dāvis Ozoliņš.
Summary. Prosopistomatid – Prosopistoma pennigerum. A western Palaearctic species. Three rivers in different regions of Europe are, as currently known, supporting populations of P. pennigerum, each with one locality – the Volga in Russia, the Vjosa in Albania and the Cabriela in Spain. Historically, the species has been found in most of the large European rivers – 33 rivers, 41 localities in total. The species is now absent from Central Europe and Sweden. Latvia is located in the northern part of the species’ range, but there have been no known records since 1965, so no data on the EOO and AOO are available. The species is recognised as one of the rarest and most endangered mayfly species in Europe. Quantitative studies on the regional population size, status and changes have never been carried out in Latvia. The species inhabits rapids with gravel, pebbles and rocks of large rivers (Gillies 1954). The species was present in the River Daugava before the construction of the Pļaviņas and Ķegums HPP cascades, in areas with gravel, rocks or dolomitic beds, at depths of 0.3 to 5 m deep (Kačalova, Skrube 1971; cited in Spuris 1982). The species is on the list of protected species of Latvia, as well as in the 2nd edition of the Red Data Book of Latvia (Parele, Spuņģis 1998). The known localities of the species are destroyed, and the species has not been recorded since 1965, therefore it is assessed as Regionally Extinct (RE), and the legal status of its conservation might be reviewed. Targeted studies of potential rapid sections, their distribution and quality in the River Daugava are needed.
Literatūras saraksts
