Morfoloģija un bioloģija. Vālīšveida vārpstiņgliemezis ir vidēji liels vārpstiņgliemezis. Čaulas augstums ir 12–13 mm, platums 3,0–3,4 mm. Čaula vārpstveida, ar 10–12 vijumiem, bieza, pie apakšējiem vijumiem uzpūstāka. Krāsa tumša vai sarkanīgi brūna. Čaula var būt caurspīdīga, virsma ir nedaudz spīdīga, tās struktūra ar labi izteiktām un regulārām ribām. Hermafrodīti. Ziemo zemsedzē. Precīzs dzīves ilgums nav zināms – trīs vai vairāk gadu. Saprofāgi un mikofāgi – barojas galvenokārt ar sēnēm, epifītiskajiem ķērpjiem un aļģēm (Лихарев 1962). Aktīvi veģetācijas sezonā, pārziemo zemsegā.
Izplatība. Plaši izplatīta suga Eiropas centrālajā un A daļā līdz Ziemeļbalkāniem (Duda 2017). Suga ir sastopama Lietuvā, Igaunijā, Baltkrievijā un Krievijas Eiropas daļā (Sysoev, Schileyko 2009; Моллюски Беларуси 2022). Izplatīta visā Latvijā, sastopama ne pārāk bieži (Rudzīte u. c. 2010; Rudzīte et al. 2018a). 20. gs. beigās bija zināmas apmēram 20 atradnes (Pilāte 1998), šobrīd – 45. Sastopamības apgabals (EOO) ir 49 461 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 140 km2.
Populācija. Eiropā populācija ir stabila (Duda 2017). Latvijas reģionālās populācijas stāvoklis vērtējams kā neskaidrs, arī ĪADT. Nav datu par sugas stāvokli ārpus ĪADT. Novērots, ka suga mūsdienās tiek konstatēta retāk nekā pirms 15–20 gadiem. Vālīšveida vārpstiņgliemežu skaits vienā kvadrātmetrā var būt 1–40, vidēji – septiņi indivīdi. Gliemežu sabiedrībās sugai parasti ir ļoti mazs īpatsvars – līdz 1% kopējā gliemežu sugu indivīdu skaita, un sastopama samērā reti (Pilāte 2006). Tomēr dažviet starp vārpstiņgliemežiem var būt dominējošā suga.
Biotopi un ekoloģija. Tipiska meža suga. Sastopama pārmitros un mitros ēnainos lapu koku un jauktos egļu mežos zem nobirām, uz kritalām, zem to mizas un mitrā laikā uz koku stumbriem. Toleranta pret mērenu mežsaimniecisko darbību, ja paliek atbilstošs mitrums un ēnojums. Būtiski, lai dzīvotnēs būtu tādas meža daudzveidībai nozīmīgas struktūras kā bagātīgs pamežs, atmirusi koksne un lapu koki (apse, platlapji) (Suško 1998).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Eiropā suga netiek uzskatīta par apdraudētu. Vietām biotopu zudums tiek uzskatīts par iespējamu apdraudējumu (Duda 2017). Latvijā galvenie draudi ir dabisko dzīvotņu sadrumstalošana, to mazināšanās un degradācija saimnieciskās darbības rezultātā (Rudzīte et al. 2018b). Apdraudējumu rada mežu apsaimniekošanas mūsdienu metodes (mežizstrāde veģetācijas sezonā, augsnes virskārtu blīvējošas un saārdošas mežizstrādes tehnikas izmantošana, pameža izvākšana), dzīvotņu izciršana, mirušās koksnes izvākšana un mežu atjaunošana ar gliemežiem destruktīvām metodēm (augsnes aršana, monodominantu egļu un bērzu audžu veidošana un kopšana). To pastiprina meža ceļu būve un meliorācijas sistēmu renovēšana un ierīkošana, kas vēl vairāk sadrumstalo reģionālo populāciju, jo gliemežiem šādi ceļi un grāvji ir nepārvarams šķērslis. Vispārējās dabas aizsardzības prasības mežā (ar dažiem izņēmumiem) tikai daļēji un īslaicīgi nodrošina gliemežu sugu saglabāšanos, bet nenodrošina to ilgtermiņā (LVMI Silava 2014). Mežsaimnieciskā darbība notiek visos biotopos, kam ir saistība ar sugas dzīvotnēm. Novērtēta kā stipri apdraudēta suga (EN), pamatojoties uz pārtraukto izplatību un saimniecisko darbību radīto apdraudējumu, kā arī, ņemot vērā tās apdzīvoto platību, kas nevar pārsniegt 2000 km2.
Aizsardzība. Latvijā īpaši aizsargājama suga. Tās aizsardzībai ir jāparedz iespēja veidot mikroliegumus. No esošajiem datiem nevar novērtēt, kāda daļa reģionālās populācijas atrodas ĪADT, taču vairums atradņu atrodas ĪADT, piemēram, Gaujas Nacionālajā parkā un dabas parkā “Augšdaugava”. Sugas aizsardzībā ļoti svarīga ir ES nozīmes dabisko meža biotopu praktiskā aizsardzība ārpus ĪADT. Pašreizējās saimnieciskās pieejas apstākļos sugas aizsardzībai ārpus ĪADT ir vēlams veidot mikroliegumus. Ieteicams ievākt datus par sugas sastopamību meža biotopu un citu sugu mikroliegumos ar mērķi izvērtēt nepieciešamību izveidot jaunus mikroliegumus. Sugas aizsardzības plānošanai ir jāveic arī pētījumi par tās izplatību un sastopamību ārpus ĪADT. Sugas dzīvotnēs ir jāsaglabā vārpstiņgliemežiem būtiskās struktūras – ēnojums, pamežs, atmirusī koksne, lapu koki (apse, platlapji).
Autore: Digna Pilāte.
Summary. Door snail – Clausilia pumila. Widespread in eastern and central Europe, extending to the northern Balkans. Widespread throughout Latvia, but not common. There are 45 known localities. The EOO is 49,461 km2, and the AOO – 140 km2. The potential AOO does not exceed 2,000 km2. The number of snails per square metre can vary from one to 40 individuals, with an average of seven individuals. In snail communities, the species is usually represented by up to 1% of the total number of individuals of the snail species. The species inhabits wet and moist shady deciduous and mixed spruce forests. It is found under litter, on fallen logs, under their bark and on tree trunks in humid weather. It is important that there is abundant understorey, dead wood and deciduous trees (aspen, broadleaved trees). The main threats in Latvia are the fragmentation and isolation of natural habitats, their reduction and degradation as a result of economic activities – mainly forestry. Practical protection of forest habitats of EU importance outside protected nature areas is of great importance for the conservation of the species. The species is assessed as Endangered (EN) based on threats from economic activities and considering its limited AOO. It is included in the 2nd edition of the Red Data Book of Latvia (Pilāte 1998). It is a protected species in Latvia, and it is also proposed to be included on the list of species for which conservation micro-reserves can be established. Most of the localities are found in protected nature areas.
Literatūras saraksts
