Atgriezties
Trūkst datu (DD)

Vērmeļu tīklblakts

Galeatus spinifrons (Fallén, 1807)

 
Trūkst datu (DD)

Vērmeļu tīklblakts

Galeatus spinifrons (Fallén, 1807)

Foto: Heikki Luoto, CC BY-SA 4.0 – vērmeļu tīklblakts
Citi biežāk lietotie nosaukumi: –.
Dzimta: tīklblaktis Tingidae.
Kategorija un kritēriji Latvijā: DD, 2023.
Kategorija globāli, Eiropā: –, –.
Statuss tuvējās valstīs: Somija (EN 2019), Zviedrija (VU 2020).
Saskaņā ar IUCN metodiku.
    Biotopi: 1.1. Boreālais mežs.
    Draudi: –.
    Aizsardzības pasākumi: –.
Konvenciju pielikumi: –.
Biotopu direktīvas pielikumi: –.
Aizsardzības statuss Latvijā: –.
LSG iepriekšējie izdevumi: –.

 

Morfoloģija un bioloģija. Vērmeļu tīklblakts ir neliela (3,0–4,7 mm gara) blakts ar ģintij raksturīgu plati ovālu ķermeņa formu ar spārniem, ko veido lielu “šūnu” laukumi. Krūšu augšpusē liela lodveida “kapuce”, piere ar gariem, uz priekšu izvirzītiem dzelkšņiem. No līdzīgās kuprainās tīklblakts G. affinis atšķiras ar caurspīdīgāku ķermeņa krāsojumu (bez tumšākiem plankumiem) un šaurāku krūšu “kapuces” aizmugurējo izvirzījumu (Péricart 1983; Rintala, Rinne 2011). Nepieaugušie indivīdi (nimfas) pēc izskata ir līdzīgi pieaugušajiem (imago), bet ir izmēros mazāki, ar neattīstītiem abiem spārnu pāriem un īsākiem taustekļiem. Imago dzīves ilgums ir līdz dažām nedēļām. Uz barības augiem (divmāju kaķpēdiņām Antennaria dioica) imago novēro no jūnija līdz augusta sākumam. Pārziemo olas (Péricart 1983; Rintala, Rinne 2011).

Izplatība. Samērā reti sastopama suga, kuras izplatība koncentrējas Eiropas centrālajā un Z daļā, piemēram, Igaunijā, Somijā un Zviedrijā, taču visur reti un neregulāri (Péricart 1983; Aukema, Rieger 1996; Coulianos 2005; Rintala, Rinne 2011; Albrecht, Viljanen 2019; Gierlasiński, Taszakowski 2013–2022; GBIF 2022; eElurikkus 2022). Latvijā suga zināma pēc seniem literatūras datiem (Flor 1860). Pēdējās desmitgadēs nav atrasta, lai arī 2018.–2023. gadā mērķtiecīgi meklēta. Ņemot vērā sugas kopējo izplatības areālu, ticams, ka Latvijā tā ir sastopama, bet reti un izklaidus.

Populācija Sugas populācijas lielums un tā pārmaiņas Eiropā kopumā nav sīki pētītas. Tomēr zināms, ka Somijā sugas reģionālās populācijas stāvoklis pēdējās desmitgadēs ir pasliktinājies – palielinājies sugas izzušanas risks (Albrecht, Viljanen 2019) –, savukārt Polijā tā nav konstatēta vairāk nekā 50 gadus (Gierlasiński, Taszakowski 2013–2022). Kvantitatīvi pētījumi par Latvijas reģionālās populācijas lielumu, stāvokli un tendencēm nav veikti.

Biotopi un ekoloģija. Areāla Z daļā suga saistīta ar divmāju kaķpēdiņām – uz tām gan dzīvo, gan barojas (Péricart 1983; Rintala, Rinne 2011). Tā kā suga pēdējās desmitgadēs Latvijā nav konstatēta, nav iespējams precīzi spriest par iespējami apdzīvotajiem biotopiem Latvijā. Ņemot vērā, ka galvenais barības augs saistīts ar sausiem priežu mežiem un mežmalām, iespējams, arī Latvijā suga ir sastopama šādos biotopos.

Izmantošana un tirdzniecība. –

Apdraudējums. Tā kā suga pēdējās desmitgadēs Latvijā nav konstatēta, nav iespējams precīzi novērtēt sugu apdraudošos faktorus, tostarp galveno draudu, līdz ar to suga ir iekļauta kategorijā “trūkst datu” (DD).

Aizsardzība. Suga nav iekļauta ES nozīmes un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstos. Latvijā juridiskais aizsardzības statuss sugai nav jānosaka. Jāturpina sugas meklēšana, lai noskaidrotu tās sastopamību, ekoloģiskās prasības un apdraudētību.

Autors: Uģis Piterāns.

Summary. Lace bug – Galeatus spinifrons. It is a rather rare species, distributed mostly in the central and northern parts of Europe, but rare and sporadic everywhere (Coulianos 2005; Rintala, Rinne 2011; Albrecht, Viljanen 2019; GBIF 2022; eElurikkus 2022). The species is known in Latvia from historical records only (Flor 1860). It has not been found in the country in recent decades despite a search for it in 2018–2023. It is likely that G. spinifrons is still present in Latvia, but it is rare and occurs sporadically. The population size and trends of the species in Europe have not been studied in detail. However, it is known that in Finland the state of the regional population has worsened in recent decades and the extinction risk has increased (Albrecht, Viljanen 2019), while in Poland the species has not been detected for more than 50 years (Gierlasiński, Taszakowski 2013–2022). Studies on the size, status and trends of the Latvian regional population have not been carried out. In the northern part of the range, the species is associated with Antennaria dioica (Péricart 1983; Rintala, Rinne 2011). Its habitats in Latvia are unknown, but as the main host plant is bound to dry pine forests and forest edges, likely, G. spinifrons is also found in similar habitats. Galeatus spinifrons is assessed as Data Deficient (DD) since no records have been known for more than 160 years and the main threat is unknown. The species is not protected in Latvia, and legal protection status is not required for it. It is necessary to continue the search for the species in potentially suitable habitats in Latvia to clarify the distribution, ecology and identify the threats.

Literatūras saraksts

  • Albrecht, A., Viljanen, H. 2019. Galeatus spinifrons. Finnish Biodiversity Information Facility. https://laji.fi/en/taxon/MX.229760 [skatīts 04.08.2022.].
  • Aukema, B., Rieger, C.1996: Catalogue of the Heteroptera of the Palaeractic Region, Vol. 2. The Netherlands Entomological Society, 362.
  • Coulianos, C.-C. 2005. Annotated checklist and distribution of true bugs (Hemiptera –Heteroptera) of Estonia. Proceedings of the Estonian Academy of Sciences Biology and Ecology, 54(2): 136–165.
  • eElurikkus 2022. Estonian eBiodiversity Portal. https://elurikkus.ee/app/taxonomy/taxon/60942 [skatīts 04.08.2022].
  • Flor, G. 1860. Die Rhynchoten Livlands in systematischer Folge Beschrieben. Band I. Dorpat, 826.
  • GBIF 2022. Galeatus spinifrons in GBIF Secretariat. GBIF Backbone Taxonomy. https://www.gbif.org/species/2020772 [skatīts 04.08.2022.].
  • Gierlasiński, G., Taszakowski, A. 2013–2022. True bugs (Hemiptera: Heteroptera) of Poland. http://www.heteroptera.us.edu.pl [skatīts 04.08.2022.].
  • Péricart, J. 1983. Hémiptères Tingidae euro-méditerranéens. Faune de France 69, Paris, 619.
  • Rintala, T., Rinne, V. 2011. Suomen luteet. 2nd edition. Tibiale, Helsinki, Finland, 352. 
Projekta finansētāji un partneri