Foto: Uvis Suško – vidējā rasene.

Sinonīmi: –.
Agrāk lietotie nosaukumi: –.
Dzimta: Droseraceae – raseņu.
Kategorija un kritēriji Latvijā: EN B2ab(iii,iv,v), 2023.
Kategorija globāli, Eiropā: –, NT 2013.
Statuss Baltijas jūras reģiona valstīs: Dānija (NT, 2018), Vācija (3, 2018), Polija (EN, 2016), Lietuva (+), Igaunija (NT, 2018), Zviedrija (LC, 2020), Somija (VU, 2019), Baltkrievija (VU, 2015), Krievijas apgabali (Karaļauču (1, 2010), Pleskavas (+), Ļeņingradas (+), Novgorodas (+)).
Saskaņā ar IUCN metodiku.
    Biotopi: 5.4. Iekšzemes mitrāji – augstie, pārejas, zemie purvi.
    Draudi: 7.2. Uzpludinājumi un hidroloģiskā režīma maiņas, 11.2. Sausums, 12.1. Citi draudi.
    Aizsardzības pasākumi: 2.1. Atradņu/teritoriju apsaimniekošana, 5.1. Tiesību akti.
Konvenciju pielikumi: –.
Biotopu direktīvas pielikums: –.
Aizsardzības statuss Latvijā: ĪAS, ML.
LSG iepriekšējie izdevumi: 2. kat. (2003).

Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs kukaiņēdājs lakstaugs. Lapas rozetē, veselas, otrādi olveidīgas līdz otrādi olveidīgi lancetiskas, plātnes garums līdz 1,2 cm, ar garu kātu, virspuse ar dziedzermatiņiem. Ziedi balti, vienpusējā ķekarā ziedneša galā. Ziednesis 3–8 cm garš, lejasdaļā lokveidīgi saliekts uz augšu, nedaudz garāks nekā lapas. Auglis – pogaļa. Zied no jūnija līdz augustam. Aug kā atsevišķi indivīdi vai grupās (Tabaka 2003). Var būt arī ūdens forma, un tad lapas ir pilnībā iegrimušas ūdenī (Дубовик 2015). Apputeksnē kukaiņi, taču ir arī pašappute un kleistogāmija. Vairojas ar sēklām un veģetatīvi (Durka 2002). Sēklām nav īpašu pielāgojumu tālai izplatībai, vidējais sēklu izplatīšanās attālums ir 0,1–1 m (Lososová et al. 2023). Paaudzes ilgums ir septiņi gadi (Solstad et al. 2021).

Izplatība. Ziemeļamerikas A daļā, Dienvidamerikas ZA daļā, Eiropā sastopama suga (Govaerts 2024). Igaunijā izplatīta galvenokārt R daļā un salās, A daļā ir tikai dažas atradnes (eElurikkus 2022), bet Lietuvā tā zināma tikai pēc literatūras datiem (Tabaka et al. 1993). Baltkrievijā reti sastopama D daļā, dažas atradnes arī valsts vidienē un ziemeļos (Дубовик 2015). Latvijā sastopama pārsvarā Piejūras zemienē, tikai dažas atradnes ir zināmas tālāk no jūras. Sastopamības apgabals (EOO) ir nedaudz mainījies, salīdzinot ar 20. gs. beigās zināmo (Tabaka 2003), jo suga konstatēta arī Ziemeļvidzemē. Taču tas skaidrojams ar atsevišķu ĪADT pieaugošo izpēti, nevis sugas dabisku izplatīšanos. Sastopamības apgabals (EOO) ir 27 779 km², un apdzīvotā platība (AOO) ir 108 km². Tiek uzskatīts, ka AOO, ja arī ir lielāka, nepārsniedz EN kategorijas slieksni.

Populācija. Populācijas lielums un skaita dinamika Latvijā nav pētīta. Indivīdu skaits vienā atradnē variē no dažiem līdz vairākiem simtiem (DAP 2023). Iespējams, suga sastopama nedaudz biežāk valsts R un ZA daļā. Sugas populācija Eiropā kopumā vērtēta ar tendenci mazināties (Khela 2013).

Dzīvotnes un ekoloģija. Aug galvenokārt slapjās, skābās, barības vielām nabadzīgās augtenēs. Tā ir klaju vietu suga (Tichý et al. 2023). Latvijā aug augstajos un pārejas, kā arī zāļu purvos, slapjos virsājos (Tabaka 2003; DAP 2023). Aug vietās ar skraju augāju. Piemēram, purvos tā dažkārt bagātīgi aug mitrā kūdrā starp parasto baltmeldru Rhynchospora alba vai brūngano baltmedru R. fusca.

Izmantošana un tirdzniecība. –

Apdraudējums. Sugu apdraud purvu susināšana, kūdras ieguve, meža masīvu susināšana. To apdraud arī dabiskā sukcesija, kuras rezultātā pieaug augstāku lakstaugu segums. Sugu var ietekmēt arī klimata pārmaiņas, galvenokārt gaisa temperatūras paaugstināšanās, gada nokrišņu sadalījuma maiņa (Essl et al. 2012; Dorau et al. 2015; Swindles et al. 2019), arī ilgstoši sausuma periodi. Gaisa temperatūras paaugstināšanās novērojama arī Latvijā (Briede 2018).

Aizsardzība. Lielākā daļa atradņu ir ĪADT. Nozīmīgas sugas atradnes atrodas dabas liegumos “Ances purvi un meži” un “Ziemupe”.

Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpēta sugas izplatība, jānosaka populācijas lielums Latvijā. Visticamāk, suga ir sastopama arī citviet piemērotās dzīvotnēs Piejūras zemienē. Nav pieļaujama dzīvotņu susināšana.

Autore: Liene Auniņa.

Summary. Oblong-leaved sundew – Drosera intermedia. In Latvia, mainly found in the Coastal Lowland. The EOO is 27,779 km², and the AOO – 108 km². The EOO has not changed compared to what was previously known. The population size and its dynamics in Latvia have not been studied. The number of plants per site varies from a few to several hundred individuals. D. intermedia grows in raised bogs, transitional mires and wet heaths. The species is threatened by drainage of mires and forest massifs and climate change. It is also threatened by natural succession, as it leads to increased cover of other competing plant species. Most of the known sites of the species are in protected areas. Significant subpopulations occur in the “Ances purvi un meži” and “Ziemupe” Nature Reserves. Research on the distribution and population size of the species is needed. The species may also be found in suitable habitats elsewhere, most probably in the Coastal Lowland. Drainage in the species’ habitats should not be permitted.

Literatūras saraksts

• Briede, A. 2018. Klimatisko rādītāju reģionālās atšķirības. Grām.: Nikodemus, O., Kļaviņš, M., Zelčs, V. (red.). Latvija. Zeme. Daba. Tauta. Valsts. Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, Rīga, 231.–244. lpp.

• DAP 2023. Dabas aizsardzības pārvalde. Dabas datu pārvaldības sistēma “Ozols”. https://ozols.gov.lv/ [skatīts 11.10.2023.].

• Dorau, K., Gelhausen, H., Esplör, D., Mansfeldt, T. 2015. Wetland restoration management under the aspect of climate change at a mesotrophic fen in Northern Germany. Ecological Engineering, 84: 84–91.

• Durka, W. 2002. Blüten- und Reproduktionsbiologie. In: Klotz, S., Kühn, I., Durka, W. (eds.). BIOLFLOR – Eine Datenbank mit biologisch-ökologischen Merkmalen zur Flora von Deutschland, Schriftenreihe für Vegetationskunde, 38: 133–175.

• eElurikkus 2022. Estonian eBiodiversity Portal. https://elurikkus.ee/app/taxonomy/taxon/4459 [skatīts 09.10.2022.].

• Essl, F., Dullinger, S., Moser, D., Rabitsch, W., Kleinbauer, I. 2012. Vulnerability of mires under climate change: implications for nature conservation and climate change adaptation. Biodiversity and Conservation, 21: 655–669.

• Govaerts, R. (ed.). 2024. WCVP: World Checklist of Vascular Plants. Facilitated by the Royal Botanic Gardens, Kew. [WWW document] URL http://sftp.kew.org/pub/data-repositories/WCVP/ [skatīts 21.05.2024.].

• Khela, S. 2013. Drosera intermedia. The IUCN Red List of Threatened Species 2013: e.T203002A2758507. https://www.iucnredlist.org/species/203002/2758507 [skatīts 09.10.2022.].

• Lososová, Z., Axmanová, I., Chytrý, M., Midolo, G., Abdulhak, S., Karger, D.N., Renaud, J., Van Es, J., Vittoz, P., Thuiller, W. 2023. Seed dispersal distance classes and dispersal modes for the European flora. Global Ecology and Biogeography, 32(9): 1485–1494.

• Solstad, H., Elven, R., Arnesen, G., Eidesen, P.B., Gaarder, G., Hegre, H., Høitomt, T., Mjelde, M. og Pedersen, O. 2021. Karplanter: Vurdering av dikesoldogg Drosera intermedia for Norge. Rødlista for arter 2021. Artsdatabanken. https://www.artsdatabanken.no/lister/rodlisteforarter/2021/3030 [skatīts 09.10.2022.].

• Swindles, G.T., Morris, P.J., Mullan, D.J., Payne, R.J., Roland, T.P. et al. 2019. Widespread drying of European peatlands in recent centuries. Nature Geoscience, 12: 922–928.

• Tabaka, L. 2003. Vidējā rasene Drosera intermedia Hayne. Grām.: Andrušaitis, G. (red.). Latvijas Sarkanā grāmata. 3. sējums. Vaskulārie augi. LU Bioloģijas institūts, Rīga, 346.–347. lpp.

• Tabaka, L., Masing, V., Jankevičiene, R. 1993. Droseraceae Salisb. In: Laasimer, L., Kuusk, V., Tabaka, L., Lekavičius, L. (eds.). Flora of the Baltic Countries. Compendium of Vascular Plants I. Estonian Academy of Sciences, Institute of Zoology and Botany, Tartu, 345.

• Tichý, L., Axmanová, I., Dengler, J., Guarino, R., Jansen, F. et al. 2023. Ellenberg-type indicator values for European vascular plant species. Journal of Vegetation Science, 34(1), e13168.

• Дубовик, Д.В. 2015. Drosera intermedia Hayn. Кн.: Качановский, И.М., Никифоров, М.Е., Парфенов, В.И. (гл. редк.). Красная книга Республики Беларусь: редкие и находящиеся под угрозой виды дикорастущих пастений. 4-е изд. Энцыкл. имя П. Броуки, Минск, с. 106.–107.