Morfoloģija un bioloģija. Lapu sūna. Neliela izmēra augi blīvās, tumši vai dzeltenīgi zaļās, 1–3 cm augstās velēnās. Stumbrs sarkanbrūns ar brūnu rizoīdu tūbu stumbra apakšdaļā. Lapu gali trausli, viegli lūstoši, sausas lapas nedaudz ieritinātas. Lapas mala gluda vai lapas galā nedaudz zobaina. Lapas dzīsla plata, beidzas lapas galā. Divmāju suga, vīrišķie un sievišķie dzinumi vienāda izmēra, sporofītu veido ļoti reti, Latvijā sugai sporofīts nav konstatēts. Pamatā vairojas veģetatīvi ar lūstošiem lapu galiem, kas ir viena no nozīmīgākajām sugas atšķiršanas pazīmēm dabā. No citām divzobju Dicranum ģints sugām ar trauslām lapām suga droši atšķirama pēc mikroskopiskām pazīmēm – īsākām lapas pamatnes šūnām, platākām lapas dzīslām un šķērsgriezumā redzamām sklereīdu šūnām (Игнатов, Игнатова 2003; Frey et al. 2006; Hallingbäck et al. 2006; Liepiņa 2017).
Izplatība. Tai ir holarktisks izplatības areāls. Eiropā izplatīta centrālajā daļā (Alpu, Karpatu un citos kalnu reģionos), retāk sastopama Pirenejos, Skandināvijas pussalā, Baltijas valstīs un Krievijas Eiropas daļā, izņemot Urālu kalnu D daļu, kur suga ir sastopama salīdzinoši biežāk (Baisheva et al. 2013; Schröck et al. 2019). Eiropas R un D daļā suga nav sastopama vai ir ļoti reti sastopama (Игнатов, Игнатова 2003; Frey et al. 2006). Ārpus Eiropas atradnes ir galvenokārt Ziemeļamerikas un Āzijas austrumos (Schröck et al. 2019; GBIF 2023). Latvijā konstatētas vairāk nekā 134 atradnes dažādos valsts reģionos. Pirmie novērojumi ir 20. gs. pirmajā pusē (N. Malta, 1919, A. Apinis, 1933), bet pēc 1975. gada konstatēta vēl 132 atradnēs. Rietumlatvijā atradņu ir ievērojami mazāk, un tās ir izkliedētas. Tiek veikts atradņu monitorings, un vairākās vietās suga ir konstatēta atkārtoti (Rustanoviča u. c. 2021). Sastopamības apgabals (EOO) ir 62 853 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 388 km2.
Populācija. Par vienu pieaugušu indivīdu tiek pieņemts viens sugas apdzīvots koks. Eiropā reģionālās populācijas lielums novērtēts kā >10 000 pieaugušu indivīdu. Tomēr vairums apakšpopulāciju ir relatīvi nelielas, un tās veido tikai daži apdzīvoti koki. Populācijas tendences Eiropā ir neskaidras, vērojama reģionālās populācijas mazināšanās (Schröck et al. 2019). Pamatojoties uz pieejamajiem datiem, Latvijas reģionālās populācijas stāvoklis ir stabils. 2021. gadā tika veikts sugas monitorings 15 teritorijās, un kopējais konstatētais reģionālās populācijas lielums bija 0,89 m2, ekstrapolētā maksimālā populācija vērtēta kā 7,76 m2. Monitoringa teritorijās suga kopumā atrasta uz 180 kokiem, tas ir divkārt vairāk nekā iepriekšējā monitoringa periodā (Mežaka u. c. 2015; Rustanoviča u. c. 2021). Kopējā reģionālā populācija Latvijā ir vēl lielāka.
Biotopi un ekoloģija. Sugai ir šaura ekoloģiskā niša. Epifīts, aug uz platlapju kokiem, apsēm, melnalkšņiem, retāk bērziem, ļoti reti uz skujkokiem. Suga var būt atrodama arī uz lapu koku kritalām. Sastopama mitros mežos upju tuvumā un uz ezeru salām, tomēr tai nav nepieciešami slapji meži. Suga var būt atrodama arī uz akmeņiem un smilšakmens atsegumiem (Schröck et al. 2019). Latvijā pārsvarā sastopama dažādos platlapju un melnalkšņu mežos, retāk konstatēta arī skujkoku mežos, visbiežāk atrasta ilglaicīgos un bioloģiski daudzveidīgos mežos. Zināmas dažas atradnes parkos un uz smilšakmens atsegumiem, kā arī viena atradne uz granīta laukakmens. Pavadošās sugas ir tievā gludlape Homalia trichomanoides, lapsastes vienādvācelīte Isothecium alopecuroides, dakšveida mecgērija Metzgeria furcata, ložņu platgredzene Platygyrium repens, dzīslainā leskejīte Pseudoleskella nervosa, plakanā skrāpīte Radula complanata, praulu četrzobe Tetraphis pellucida (A. Pošivas-Bunkovskas, A. Mežakas, A. Opmaņa, B. Bambes, U. Suško novērojumi).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Latvijā sugu apdraud mežsaimnieciskā darbība atradnēs un to tuvumā, meža ainavas sadrumstalošana, mikroklimata izmaiņas pēc izlases cirtēm, malas efekts, mežu meliorācija un bebru darbība. Eiropā kā sugu apdraudošie faktori minēta arī ceļu būve, egļu monokultūru ierīkošana pēc kailcirtēm sugai piemērotos biotopos, kā arī īss mežaudzes aprites cikls (Schröck et al. 2019). Latvijā šie faktori līdz šim atradnēs nav konstatēti, bet ir potenciāli iespējami. Sugas izplatība ir saistīta ar dažādiem platlapju un melnalkšņu mežiem, kam Latvijā pašlaik ir nelabvēlīgs aizsardzības stāvoklis (DAP 2020). Ņemot vērā visu iepriekšminēto, suga novērtēta kā gandrīz apdraudēta (NT).
Aizsardzība. ES nozīmes un Latvijā aizsargājama suga. Lai aizsargātu tās dzīvotnes, jāparedz iespēja veidot arī mikroliegumus. Aptuveni 82% atradņu ir ĪADT – Moricsalas dabas rezervātā, dabas liegumos “Kinkausku meži”, “Līvbērzes liekņa”, “Mežole”, “Pilskalnes Siguldiņa”, “Raudas meži”, “Ruņupes ieleja”, “Zilaiskalns”, visos nacionālajos parkos, dabas parkos “Cirīša ezers”, “Piejūra”, aizsargājamo ainavu apvidos “Augšdaugava”, “Vestiena”, “Nīcgales meži”. Sugas atradnes ir arī mikroliegumos, kas izveidoti mežu biotopu aizsardzībai. Jāturpina sugas atradņu monitorings, iekļaujot arī Gaujas Nacionālo parku, kur ir liela sugas apakšpopulācija. Jāveic papildpētījumi par meliorācijas un sadrumstalošanas ietekmi. Suga ir sajaucama ar citām divzobju Dicranum ģints sugām, tāpēc ir vēlamas arī ekspertu mācības.
Autori: Evita Oļehnoviča*, Līga Strazdiņa.
Summary. Green broom moss – Dicranum viride. In Europe, the moss is widespread in Central Europe, but less common in the Pyrenees, the Scandinavian Peninsula, the Baltic countries and the European part of Russia, except in the southern part of the Ural Mountains, where it is relatively more common. It was first found in Latvia by N. Malta in 1919. In Latvia, a total of 134 localities have been recorded in different regions of the country. In western Latvia, the localities are much fewer and dispersed. EOO is 62,853 km2, and AOO is 388 km2. The status of the regional population in Latvia can be described as stable. In Latvia it grows in various broad- leaved and alder forests, less frequently in coniferous forests, and is most often found in natural old-growth forests. The species is threatened in Latvia by forestry activities in and near the localities, fragmentation of the forest landscape, microclimatic changes after selective logging, edge effects, forest drainage and beaver activity. It is assessed as Near Threatened (NT) because the habitats occupied by the species are currently in an unfavourable conservation status in Latvia. A species of EU importance and protected in Latvia. To protect its habitats, the possibility to create micro-reserves should also be considered. Approximately 82% of the localities are in protected nature territories, such as the Moricsala Strict Nature Reserve, the “Kinkausku meži”, “Līvbērzes liekņa”, “Mežole”, “Pilskalnes Siguldiņa” and “Raudas meži” Nature Reserves, etc. The species is also found in micro-reserves established to protect forest habitats. The species should continue to be monitored, including in the Gauja National Park, where there is a large subpopulation of the species. Further studies are needed on the impact of land drainage and fragmentation. The species can be confused with other species of the genus Dicranum, so expert training is advisable.
Literatūras saraksts
