Morfoloģija un bioloģija. Pieaugušas zaļās dižspāres ķermeņa garums ir 65–75 mm. Tēviņiem vēdera 3.–10. posms ar lieliem ziliem plankumiem (skatoties no augšas). Mātītēm vēders ar lieliem zaļiem plankumiem. Vienīgā Aeshna ģints suga, kam krūšu sāni ir zaļi bez melnām zaļo laukumu sadalošām joslām (zaļi krūšu sāni ir arī karaliskajai dižspārei Anax imperator, bet bez brūnām joslām plecu daļā). Abiem dzimumiem plecu svītras platas, bet nav ovālas kā zilzaļajai dižspārei Anax cyanea. Spārni ar dzeltenīgi brūnganu nokrāsu. T veida zīmējums uz pieres ar ļoti tievu “kātiņu”. Kāpura garums pirms pieaugušā kukaiņa izlidošanas ir 40–44 mm, ķermenis garens, noapaļots, galva ar izteikti lielām acīm, vēdera gals smails; ķermenis ir gaišbrūns ar vāji izteiktu tumšāku rakstu uz muguras. Attīstās ar nepilnīgu pārvēršanos – nav kūniņas stadijas. Pirms pārošanās brīdi lido tandēmā – tēviņš ar vēdera galā esošajām cerkām tur mātīti aiz priekškrūtīm. Olas dēj uz ūdens virsmas vai tuvu tai esošo augu lapās, kātos, atmirušās augu daļās, un tās attīstās 2–4 nedēļas. Kāpura stadija ilgst līdz nākamajai vasarai. Gadā ir viena paaudze, un dzīves ilgums nepārsniedz gadu. Pieaugušās spāres Latvijā sastopamas no jūnija sākuma līdz augusta beigām, bet visvairāk – jūnijā un augustā (Kalniņš 2017). Tās un kāpuri barojas galvenokārt ar citiem bezmugurkaulniekiem.
Izplatība. Sastopama no Atlantijas okeāna piekrastes Eiropas centrālajā daļā līdz Sibī- rijas centrālā plato R robežai Āzijā. Suga plaši izplatīta Rietumsibīrijas D daļā. Eiropā suga izplatīta galvenokārt tās centrālajā daļā – no Fenoskandijas D daļas līdz Vācijas Z daļai, Polijai un Ungārijai ar atsevišķām atradnēm Slovēnijā un Horvātijā (GBIF 2022; iNaturalist 2022). Latvijā agrāk uzskatīta par reti sastopamu sugu (Spuris 1998), bet pašlaik – mēreni izplatīta suga (aptuveni 38 atradnes). Pie vairākām upēm (piemēram, Gaujas, Pededzes) sugas izplatībai piemērotu biotopu virknes veido vecupes. Gaujas ielejā no Gaujienas līdz Gaujas grīvai 250 km garā posmā ir apmēram 350–400 vecupju (Kalniņš 2017). Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 65 361 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 152 km2. Pamatojoties uz sugas apdzīvoto biotopu relatīvi plašo izplatību, iespējams, faktiskie EOO un AOO ir lielāki.
Populācija. Eiropā sugas populācija sarūk. Plašā reģionā tā ir saistīta ar parastā elša Stratiotes aloides audzēm, kuru izzušana saistīta ar ūdenstilpju piesārņošanu un dabisko sukcesiju. Eiropas R un D daļā suga ir atkarīga no lauksaimniecības ainavu grāvjiem un kanāliem, no kuriem periodiski tiek izvākta veģetācija un kuros attīstās jaunas elšu audzes. Katrā atradnē un novērojumā parasti konstatēti 1–3 indivīdi. Lai gan sugai vienmēr pievērsta pastiprināta uzmanība, lielākoties tā nav konstatēta piemērotos biotopos vai ir atzīmēti tikai atsevišķi indivīdi. Latvijas reģionālās populācijas novērtēšanai pieņemts, ka mini-mālais indivīdu skaits atradnē ir >100 un līdz ar to minimālais reģionālās populācijas lielums tiek vērtēts kā >10 000 indivīdu.
Biotopi un ekoloģija. Latvijā suga apdzīvo ūdenstilpes ar stāvošu ūdeni – ezerus, vecupes, dīķus ar parastā elša audzēm, kas ir minēts kā vienīgais olu dēšanas substrāts (Dijkstra 2006). Latvijā ir konstatēta arī olu dēšana uz grīšļu Carex spp. ciņu pamatnēm. Citur areālā suga apdzīvo gandrīz tikai plašas elšu audzes stāvošās, lēni tekošās, parasti nenoēnotās, mezotrofās vai mēreni eitrofās ūdenstilpēs. Konstatēta arī cilvēka veidotos kūdras karjeru dīķos to vēlās sukcesijas stadijās. Eiropas R daļā suga biežāk sastopama mākslīgās ūdenstilpēs – platos grāvjos, kanālos (Kalniņš 2017). Pieaugušās spāres uzturas galvenokārt ūdenstilpēs virs piekrastes augāja, retāk – krasta sauszemes daļā. Kāpuri uzturas augājā ūdenstilpē, bez izteiktas piesaistes piekrastes zonai. Pēc barošanās stratēģijas tās ir lidotājas – medījot (arī sargājot teritoriju) pārsvarā lido; kāpuri nevis aktīvi meklē upuri, bet gaida to. Pieaugušās spāres ir aktīvas siltā, sausā, saulainā laikā, savukārt vēsās un mitrās dienās to aktivitāte mazinās, bet lietus laikā tās nav aktīvas.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Latvijā reģionālo populāciju negatīvi ietekmē elšu audžu platību mazi- nāšanās. Mazās ūdenstilpēs konstatēta elšu audžu iznīkšana, izplatoties Kanādas elodejai Elodea canadensis. Pagaidām nav zināma elodeju izplatības ietekme uz elšu audzēm lielās ūdenstilpēs. Pašlaik šis apdrau- dējums ietekmē nelielu zināmās reģionālās populācijas daļu un izraisa vai ar augstu ticamību var izraisīt populācijas samazinājumu. Suga novērtēta kā gandrīz apdraudēta (NT), jo tai ir neliela apdzīvotā platība.
Aizsardzība. ES nozīmes un Latvijā īpaši aizsargājama suga. Tās aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. Aptuveni 29 no apmēram 38 sugas atradnēm atrodas ĪADT, piemēram, Gaujas Nacionālajā parkā, aizsargājamo aina- vu apvidū “Ziemeļgauja”. Apakšpopulācijas ārpus ĪADT netiek aizsargātas. Lai mazinātu apdraudējumu, jāplāno pasākumi ūdenstilpju kvalitātes uzlabošanai un parastā elša audžu saglabāšanai un veidošanai jaunās ūdenstilpēs. Lai pilnveidotu sugas aizsardzību, jāveic pētījumi par sugas izplatību un sastopamību, kā arī biotopiem un ekoloģiju Latvijā.
Autori: Mārtiņš Kalniņš*, Zane Pīpkalēja.
Summary. Green hawker – Aeshna viridis. The species is distributed from the Atlantic coast of Central Europe to the western border of the Central Siberian Plateau in Asia (GBIF 2022), and it is moderately common in Latvia (~38 localities). Oxbow lakes form a series of suitable habitats along several rivers (Kalniņš 2017). The EOO is 65,361 km2, and the AOO – 152 km2. Considering the relatively wide distribution of habitats occupied by the species, it is likely that the potential AOO is higher. Usually, 1-3 individuals are found at each site. For regional population estimates, a minimum of >100 individuals per site is assumed. Therefore, the current minimum size of the Latvian regional population is estimated to be >10,000 individuals. In Latvia, the species inhabits stagnant waters – lakes, oxbow lakes, ponds with Stratiotes aloides, which is mentioned in the literature (Dijkstra 2006) as the only substrate for egg laying. In Latvia, egg-laying has also been recorded on bases of Carex spp. hummocks (Kalniņš 2017). Adult dragonflies are mainly found above the coastal vegetation and less frequently in the terrestrial part of the coast. Larvae are found in aquatic vegetation without a clear association with the coastal zone. In Latvia, the regional population is negatively affected by the decline of S. aloides stands. This factor currently affects a small proportion of the known regional population. The species is assessed as Near Threatened (NT) due to its small AOO. Aeshna viridis is included in the 2nd edition of the Red Data Book of Latvia (Spuris 1998). It is a species of EU importance and is protected in Latvia. The legal status of species protection in Latvia needs to be maintained. Approximately 29 of the ~38 localities of the species are in protected nature areas, while subpopulations outside these areas are not protected. Measures to reduce threats include improving water quality and maintaining and establishing S. aloides stands in new water bodies. To improve the conservation of the species, studies of its distribution and abundance, as well as studies of its habitats and ecology are needed.
Literatūras saraksts
