Morfoloģija un bioloģija. Zaļās stiklenes cepurīte ir 1–3 cm plata, strupi koniska, zvanveida, vēlāk plakana, ar pauguru, kaila, ļoti gļotaina, higrofāna, mitra – caurspīdīgi rievota, sākumā tumši zaļa, koši zaļa, vēlāk izbālē līdz zaļgandzeltenai, olīvoranžai, lašu sārtai vai pat citrondzeltenai. Mīkstums plāns, trausls, vaskveidīgs, ar neizteiktu smaržu un garšu. Lapiņas sākumā gaiši zaļas, vēlāk oranžas, okerdzeltenas vai sārti dzeltenas, diezgan retas, gandrīz brīvas. Kātiņš 3–7 cm garš, 0,2–0,5 cm diametrā, ļoti gļotains, dobs, sākumā tumši zaļš, vēlāk izmainās tāpat kā cepurīte, tikai augšdaļā ilgstoši saglabājas zaļgans. Sporas gludas, elipsoīdas, bezkrāsainas, birumrakstā baltas, 7–10 x 4–6 µm (Dāniele, Meiere 2020; Latvijas Daba 2022). Augļķermeņi nelielos ceros vai grupās veidojas vasarā un rudenī.
Izplatība. Sastopama Eiropā, Ziemeļamerikā, vietām Āzijā, Austrālijā un Dienvidamerikā (GBIF 2023). Eiropā novērota bieži mērenajā veģetācijas zonā (Knudsen, Vesterholt 2012). Latvijā sastopama ļoti reti. Pirmo reizi konstatēta 2014. gadā Kurzemē, Dundagas apkārtnē un Vidzemē, Siguldas apkārtnē (LNDM kolekcijas dati). Līdz 2022. gadam zināmas vēl divas atradnes Kurzemē – Saldus apkārtnē un Moricsalā. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 2951 km2, apdzīvotā platība (AOO) ir 16 km2. Par sugas izplatības pārmaiņām Latvijā nav ziņu, jo trūkst pētījumu.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Trūkst datu par sugas reģionālās populācijas lielumu un tā pārmaiņām Latvijā. Pieaugušu indivīdu skaits precīzi nav zināms. Iespējams, tas ir aptuveni 100 indivīdu.
Biotopi un ekoloģija. Augsnes saprotrofs. Eiropā sastopama dabiskās, neielabotās pļavās, ganībās, parku zālienos, zālainās vietās lapu koku mežos (Knudsen, Vesterholt 2012). Latvijā atrasta galvenokārt zālainās vietās platlapju mežos. Pļavas ir iespējamais šīs sugas biotops, taču Latvijā nav veikti pētījumi par sēnēm pļavās, un par tām ir ļoti maz ziņu.
Apdraudējums. Globāli to galvenokārt apdraud pļavu apsaimniekošanas izmaiņas (mēslošana, herbicīdu lietošana, apmežošana u. c.), ganību izzušana, parku zālienu pārmērīga pļaušana vai nepļaušana. Latvijā sugu apdraud tai piemērotu biotopu trūkums. Novērtēta kā jutīga suga (VU), jo tai ir ļoti maza reģionālā populācija.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Aizsardzība. Suga nav iekļauta ES nozīmes un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstos. Tā jāiekļauj Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Sastopama ĪADT – Gaujas Nacionālajā parkā, Moricsalas dabas rezervātā. Galvenie aizsardzības pasākumi – piemērotu biotopu, galvenokārt dabisko pļavu, saglabāšana un atjaunošana, lauču saglabāšana platlapju mežos, kā arī sabiedrības izglītošana.
Autori: Inita Dāniele*, Diāna Meiere, Edgars Mūkins.
Summary. Parrot waxcap – Gliophorus psittacinus. Grows in Europe, North America, parts of Asia, Australia, and South America. It is common in the temperate zone in Europe. It is very rare in Latvia with four localities recorded in the Vidzeme and Kurzeme regions up to 2022. The EOO is 2,951 km2, and the AOO 16 km2. Data on the regional population size and changes in Latvia are lacking. The exact number of mature individuals is not known, but is probably around 100. It is a soil saprotroph. In Europe, it occurs in semi-natural grasslands, pastures, park lawns, open areas in deciduous forests. In Latvia, it is found mainly in open areas (with grasses) in broadleaved forests. Grasslands are a possible habitat for this species, but there have been no studies on fungi in grasslands in Latvia, and very little is known about them. Globally, it is threatened mainly by changes in grassland management (fertilisation, herbicide use, afforestation, etc.), loss of pastures, excessive mowing or no mowing of park lawns. In Latvia, the distribution of the species is affected by the lack of suitable habitats. It is assessed as Vulnerable (VU) due to a very small regional population. The species is not listed as a species of EU importance and is not protected in Latvia. It is proposed to be included on the list of protected species. It is found in protected nature areas – the Gauja National Park, and the Moricsala Strict Nature Reserve. The main conservation measures include: the conservation and restoration of suitable habitats, mainly semi-natural grasslands, maintenance of gaps in broadleaved forests, and public education.
Literatūras saraksts
