Morfoloģija un bioloģija. Zaļā zvakija ir krevu ķērpis. Laponis plāns vai nav redzams, parasti veido 2–4 cm lielus laukumus, gluds vai mazliet kreveļains, tumši olīvkrāsas vai brūns, retāk gaišs. Apotēciju daudz, izklaidus, iegrimuši laponī, vienkārši, retāk zaraini, īsi elipsoidāli līdz iegareni, ar noapaļotiem galiem, taisni vai mazliet izlocīti, matēti vai mazliet spīdīgi. Apotēciju disks šaurs, plaisveida, kails, melns. Epitēcijs vāji izteikts, bezkrāsains. Himēnijs 70–80 µm augsts, bezkrāsains, reaģējot ar Lugola šķīdumu, kļūst sarkans. Hipotēcijs vāji attīstīts, brūngans. Aski gari, elipsoidāli, ar astoņām sporām. Sporas adatveida, taisnas vai mazliet saliektas, gali nosmailoti. Jaunās sporas bezkrāsainas, vecākās gandrīz melnas, parasti no 12–16 šūnām (reti 6–9 šūnas), 23–60 x 6–9 µm, ar perisporu. Konīdijas divu veidu; vienas cilindriskas, 3,5–6,0 x 0,5–1,0 μm, otras sirpjveidā saliektas, 15–18 x 1 µm (BLS 2025; A. Piterāns, nepubl. materiāli).
Izplatība. Suga sastopama Ziemeļ- un Dienvidamerikā, plaši izplatīta Eiropā. Retāk konstatēta Āfrikā, Āzijā un Austrālijā. 1973.–2022. gadā Latvijā konstatētas astoņas atradnes (Питеранс 1982; Piterāns 2001; Āboliņa u. c. 2015; DAP 2025), un tikai viena no tām konstatēta līdz 2016. gadam. Sastopamības apgabals (EOO) ir 38 333 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 32 km2.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Nav kvantitatīvu datu par sugas populācijas lielumu un izmaiņām pasaulē un Eiropā. Latvijā reģionālā populācija vērtējama kā samērā maza – pieaugušu indivīdu skaits nepārsniedz 1000.
Biotopi un ekoloģija. Epifītiska suga, izplatīta galvenokārt vecos dabiskos mežos uz lapu koku mizas (retāk arī uz egļu mizas), parasti stumbra apakšdaļā. Biežāk sastopama ēnainās vietās ar paaugstinātu un stabilu gaisa mitrumu (SLU Artdatabanken 2025). Latvijā suga pārsvarā sastopama ES nozīmes aizsargājamos biotopos, piemēram, vecos jauktos platlapju mežos, nogāžu un gravu mežos, kā arī aluviālos mežos (DAP 2025).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Galvenais apdraudējums ir mežizstrāde sugai piemērotos meža biotopos, kas ne tikai mazina piemēroto koku daudzumu, bet arī maina meža mikroklimatu. Novērtēta kā jutīga suga (VU), jo pieaugušo indivīdu skaits nepārsniedz 1000 (Degtjarenko et al. 2024).
Aizsardzība. Suga jāiekļauj īpaši aizsargājamo sugu sarakstā (pašlaik tā nav aizsargājama) kā suga, kurai var veidot mikroliegumus. Trīs atradnes ir ĪADT – Moricsalas dabas rezervātā, Slīteres un Gaujas Nacionālajos parkos. Jāaizsargā sugas atradnes, nepieļaujot tajās mežizstrādi un citas darbības, kas maina dabisko mikroklimatu. Jāpēta reģionālās populācijas lielums, izplatība un dinamika un jāizglīto sabiedrība par sugu un tās dzīvotņu aizsardzību.
Autori: Polina Degtjarenko*, Rolands Moisejevs, Dace Stepanova, Jēkabs Dzenis.
Summary. Zwackhia viridis is a cosmopolitan species, more common in North and South America and Europe. Eight localities have been registered in Latvia, and only one of them before 2016. The EOO is 38,333 km2, and the AOO is 32 km2. This epiphytic species is distributed mainly in old natural forests on the bark of deciduous trees (less often on the bark of spruce trees), more often in the lower part of the trunk. It is more often found in shady places with increased and stable air humidity. The main threat is logging in forest habitats suitable for the species, which not only reduces the number of suitable trees but also alters the forest microclimate. It is assessed as Vulnerable (VU) because the number of mature individuals does not exceed 1,000. The species should be included on the list of protected species (currently, it is not protected) as a species for which micro- reserves can be created. Three localities are in protected areas – in the Moricsala Strict Nature Reserve, and the Slītere and Gauja National Parks. The species’ habitats must be protected by preventing logging and other activities that alter the natural microclimate.
Literatūras saraksts
