Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs, līdz 2 m garš ūdensaugs. Stublājs peldošs, garums mainās atkarībā no augšanas vietas dziļuma. Lapas lineāras, lentveidīgas, puscilindriskas, peldošas, 3–5 mm platas, līdz 2 m garas. Ziedkopa salikta, zaraina, ar izlocītām asīm, izzied pakāpeniski, paceļoties virs ūdens. Apakšējā seglapa ziedkopas garumā vai garāka, pie pamata makstaina. Ziedi viendzimuma, lodveidīgās sēdošās galviņās, kas novietotas atstatu cita no citas. Ziedkopas lejasdaļā seglapu žāklēs 3–5 sievišķo ziedu galviņas uz galvenās ass, 1–2 uz zariem, apakšējā galviņa ar kātu, augšējās vienmēr sēdošas, virs tām uz galvenās ass 2–6, uz zariem 2–3 sēdošas vīrišķo ziedu galviņas. Apziednis vienkāršs, apziedņa lapas 1–6, plēvjainas, bezkrāsainas. Auglis – 3–5 mm garš kaulenis bez iežmaugas, kauleņi lodveidīgos kopaugļos. Pie augļa saglabājas gara, knābjveidīgi noliekta irbuļa palieka. Zied no jūnija beigām līdz augustam (Kabucis 2003; Priedītis 2014).
Izplatība. Eirāzijas suga, sastopama galvenokārt Skandināvijā un Baltijas valstu centrālajā daļā, ar savrupām atradnēm citur Eiropā (Kabucis 2003; Lansdown 2011; Priedītis 2014; Govaerts 2024). Zviedrijā sastopama reti D, Z un centrālajā daļā, un novērota populācijas mazināšanās, it īpaši D daļā (SLU Artdatabanken 2025). Somijā diezgan bieži gandrīz visā valstī, bet Z daļā ļoti reti (Uotila 2024). Igaunijā zināma, suga sastopama aptuveni 19 ezeros Z un DA daļā (Kukk et al. 2016; eElurikkus 2024). Lietuvā suga nav sastopama (Sinkevičienė et al. 2003). Latvijā reti un nevienmērīgi, galvenokārt Vidzemes vidus un Z daļā, daudz retāk Latgalē, senāk arī ap Gaujas ieteku (Gavrilova 1986; Suško 1988, 1989; Kabucis 2003; Priedītis 2014). 20. gs. pirmajā pusē suga bija sastopama vismaz 20 ezeros, no tiem mūsdienās droši zināma tikai desmit – (Aijažu, Asaru, Bricu, Kalmodu, Labones, Plaužu, Svātovas, Rābutā, Sakārnī un Vadzolā). Četros ezeros (Kadagas, Mazuikas, Lazdonas un Rāceņu) suga ezeru piesārņošanas, pastiprinātas antropogēnās eitrofikācijas, kā arī mākslīgas ūdenslīmeņa mainīšanas vai sukcesijas dēļ ir izzudusi. Sugas sastopamība deviņos citos ezeros ir jāpārbauda. Sastopamības apgabals (EOO) ir 52 069 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 60 km2.
Populācija. Populācijas lielums Latvijā nav precīzi zināms, bet pēdējos 30 gados tas ievērojami mazinājies – vismaz par pusi, jo ir izzudusi aptuveni puse zināmo atradņu. Visās mūsdienu atradnēs tā sastopama diezgan bagātīgi.
Dzīvotnes un ekoloģija. Latvijā suga aug vāji un mēreni eitrofos, diseitrofos un semidistrofos, pārsvarā tīros ezeros uz minerālgrunts, dūņainas minerālgrunts un dūņaina pamata līdz aptuveni 2 m dziļumam (Suško 1988, 1989). Sugas dzīvotņu stāvoklis visos desmit ezeros ir labs.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Latvijā sugu apdraud ezeru piesārņošana ar biogēnajiem elementiem, kā rezultātā ezeri aizaug ar ekspansīvām augu sugām (parasto niedri Phragmites australis, mieturaļģēm, elodeīdiem). Ūdens kvalitāte pasliktinās, ietekot un difundējot biogēniem bagātai notecei no intensīvi izmantojamām lauksaimniecības zemēm un mājsaimniecībām (Aijažu, Kalmodu, Labones, Svātovas ezerā, Sakārnī), arī meliorācijas (Aijažu, Kaņepēnu, Labones, Svātovas ezerā) un intensīvas rekreācijas un ezeru krastu apbūves dēļ (Rābutā).
Aizsardzība. Aptuveni piektdaļa mūsdienu un vēsturisko atradņu, atrodas ĪADT: Mazuikas ezers – dabas liegumā “Lieluikas un Mazuikas ezers”, Kapu ezers – dabas liegumā “Kapu ezers”, Plaužu ezers un Rābuts – Gaujas Nacionālajā parkā, Augstrozes Lielezers – dabas liegumā “Augstroze”, Asaru ezers – dabas liegumā “Asaru ezers”.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpārbauda sugas sastopamība Kaņepēnu, Kapu, Feimaņu, Pildas un Silabebru ezerā, kā arī Augstrozes Lielezerā, Mazajā Bauzī, Mazumā un Ninierī. Visos ezeros jānovērtē populācijas lielums. Ieteicams izveidot jaunas ĪADT Aijažu, Bricu, Kalmodu, Kaņepēnu, Labones un Svātovas ezerā, Vadzolā. Pasākumi, kas jāveic ezeru ūdens kvalitātes saglabāšanai vai uzlabošanai, iekļaujami ĪADT aizsardzības plānos. Nav pieļaujama biogēniem bagātu ūdeņu iepludināšana ezeros.
Autors: Uvis Suško.
Summary. Grass-leaved bur-reed – Sparganium gramineum. In Latvia, it has been found rarely and unevenly, mostly in the central and northern parts of Vidzeme. The species grows in slightly to moderately eutrophic, dyseutrophic and semi-dystrophic, mostly clean lakes on mineral and muddy substrates down to a depth of ca. 2 m. Until the first half of the 20th century, the species was known in at least 20 lakes, but currently occurs only in ten. The AOO is 60 km2, and the EOO – 52,069 km2. The habitat condition of the remaining sites is still good. The threats are lake pollution, drainage, building construction on lakeshores, competition from expansive macrophyte species, and deterioration of water quality. The size of the population in Latvia is not known. However, in the last 30 years it has considerably decreased, as in half of the localities the species is extinct. Nevertheless, the species is rather abundant in all ten current localities. Only approximately one-fifth of the population is in protected areas. Measures to improve or maintain good lake water quality should be included in the site management plans. The inflow of nutrient-rich waters into lakes should be prevented.
Literatūras saraksts
