Morfoloģija un bioloģija. Zaļais krupis sasniedz 9–10 cm garumu. Ķermeņa virspuse gaišpelēka vai gaiši zaļa ar lieliem, tumši zaļiem, kontrastainiem neregulāras formas plankumiem. Āda raupja, kārpaina, ķermeņa virspusē aiz acīm atrodas divi lielāki, paralēli novietoti dziedzeri – parotīdi. Vēderpuse gaiša, ar pelēcīgiem plankumiem. Acs zīlīte horizontāla, acs varavīksnene gaiši zaļa. Sauszemes dzīvnieki, ūdenstilpēs uzturas tikai vairošanās periodā aprīļa beigās–jūnija sākumā. Ikrus nērš garās virtenēs, to skaits var sasniegt 10 000. Kurkuļi uzturas seklumā, attīstību pabeidz jūlijā, jaunie indivīdi pēc metamorfozes ir samērā nelieli (1,0–1,5 cm). Atkarībā no populācijas, vairoties sāk 1–3 gadu vecumā; maksimālais dzīves ilgums dabā ir 8–15 gadi (Sinsch et al. 2007; Kutrup et al. 2011). Pārtiek no nelieliem sauszemes bezmugurkaulniekiem. Ziemo uz sauszemes.
Izplatība. Izplatīts Eiropā no Zviedrijas D daļas, Vācijas līdz Apenīnu un Balkānu pussalām (Itālijas Z daļa – Grieķijas reģions) un Austrumeiropai (Krievija). Pieder sugu kompleksam, kas apdzīvo plašāku teritoriju no Āfrikas ZR daļas līdz Āzijas centrālajai daļai (Ķīnas ZR daļai) (Dufresnes et al. 2019). Latvija atrodas uz sugas izplatības areāla robežas – suga sastopama tikai valsts centrālajā un A daļā. Apdzīvotā platība (AOO) ir 292 km2, un sastopamības apgabals (EOO) ir 24 364 km2. Analizējot senākus datus, sastopamības apgabals (EOO) ir bijis tikai nedaudz lielāks (29 169 km2). Pašlaik konstatētais areāla samazinājums var būt patiess un nesaistīts ar nevienmērīgu teritorijas izpēti. Areāla samazinājums noticis, izzūdot atradnei Balvu pilsētā. Zaļais krupis ir reģionāli izzudis (RE) Igaunijā (eElurikkus 2021), kur tas vēl 20. gs. beigās bija sastopams valsts DA daļā. Tādējādi secināms, ka notiek sugas kopējā areāla sarukšana un kopējās populācijas samazināšanās vai izzušana plašākā teritorijā, kas ietver Latvijas ZA un Igaunijas DA daļas.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Gan globālā, gan Eiropas mērogā populācija sarūk (IUCN SSC Amphibian Specialist Group 2023; Krása et al. 2023). Atbilstoši ziņojumiem Biotopu direktīvas 17. panta ietvaros par 2013.–2018. gadu zaļā krupja Zviedrijas un Igaunijas reģionālo populāciju stāvoklis ir slikts, Lietuvas – nezināms, bet Polijas – labvēlīgs (EIONET 2025). Reģionālās populācijas lieluma novērtējuma veikšana Latvijā ir apgrūtināta. Abinieku monitoringā nejauši izvēlētos parauglaukumos zaļais krupis nav konstatēts (Čeirāns u. c. 2018), kas norāda uz sugas ļoti reto sastopamību un nelielajām apakšpopulācijām. Citu pētījumu ietvaros veikto vokalizējošu abinieku uzskaitēs suga konstatēta tikai Pierīgas reģionā (2019) kā retākā abinieku suga – indivīdu īpatsvars ap 1% no kopējā abinieku skaita, ar 1–3 vokalizējošiem zaļā krupja tēviņiem sugas vairošanās ūdenstilpēs (LVAFA projekts Nr. 1-08/189/2018). Pašlaik zināmās atradnes pārsvarā ir gadījuma novērojumi, kuri fotogrāfiju trūkuma gadījumā jāvērtē piesardzīgi, jo zaļā krupja riesta saucieni tiek jaukti ar zemesvēža izdotajām skaņām. Latvijā konstatētās apakšpopulācijas ir nelielas – 50–100 pieaugušu indivīdu, kopējais reģionālās populācijas lielums varētu būt līdz 5000 pieaugušu indivīdu. Zaļā krupja skaita izmaiņu tendence ir novērtējama tikai netieši, un sugas areāla samazināšanās Latvijā un izzušana kaimiņvalstī Igaunijā norāda uz kopējās Baltijas reģionālās populācijas samazināšanos pēdējās desmitgadēs. Sugas izplatību R virzie-nā Zemgales līdzenumā, iespējams, ierobežo intensīvā lauksaimniecība, ar kuru šajā reģionā saistīta arī citas sugas – smilšu krupja – izzušana (Čeirāns, Pupiņš 2019).
Biotopi un ekoloģija. Atklātu, vairāk vai mazāk sausu biotopu (pļavas, nezālienes, kultūrainavas utt.) suga. Liela daļa atradņu ir apdzīvotās vietās un to tuvumā. Pilsētvidē sugai raksturīga nakts aktivitāte, kas atvieglo urbanizētu teritoriju apdzīvošanu un mazina bojāeju uz ceļiem. Sugas sastopamība dabiskos un daļēji dabiskos biotopos ir maz zināma. Rīgas apkārtnē šādi biotopi ir pļavas un ganības kādreizējā Daugavas palienē.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Suga pakļauta negatīvai antropogēnajai ietekmei, kura nemazinās. Kultūrainavās un pilsētvidē limitējošais
izzušanu. No 2014. līdz 2019. gadam Rīgā būvdarbu rezultātā vairākās pilsētas daļās (Ķengaragā, Skanstes ielas un Ganību dambja apkārtnē) ir izzudušas vairošanās vietas – ūdenstilpes reljefa pazeminājumos. Savukārt plānotā apbūve apdraud apakšpopulāciju Čiekurkalnā. Arī citās apdzīvotās vietās izzušanas riskus rada infrastruktūras attīstība. Novērtēta kā jutīga suga (VU), jo tai ir neliela reģionālā populācija, vietām novērotas areāla un skaita samazināšanās tendences, kā arī nelielas apakšpopulācijas.
Aizsardzības. Sugas aizsardzības juridiskais statuss jāsaglabā un jāparedz arī iespēja veidot mikroliegumus. Lai gan zaļais krupis ir minēts 16 Natura 2000 teritoriju mērķsugu sarakstos, lielākajā daļā no tām pēdējās desmitgadēs suga nav novērota, un nevienā no pārējām teritorijām nav konstatētas lielākas apakšpopulācijas. Nevienā no šo ĪADT dabas aizsardzības plāniem nav iekļauti zaļā krupja aizsardzības pasākumi. Tikai dabas parku “Silene” un “Piejūra” dabas aizsardzības plānos ir iekļauti abinieku populāciju uzlabošanas pasākumi, kas veicina arī zaļā krupja aizsardzību (DAP 2019; DAP 2020). Šajās teritorijās plānots atjaunot citu abinieku sugu dzīvotnes, kas var būt piemērotas vairošanās vietas arī zaļajam krupim. Sugas mērķtiecīgai aizsardzībai jāizstrādā sugas aizsardzības plāns, jāveic populāciju izpēte un jāizstrādā aizsardzības pasākumi tām ĪADT, kurās zaļais krupis ir konstatēts.
Autors: Andris Čeirāns.
Summary. Green toad – Bufotes viridis. The species is distributed across Europe from the Scandinavian Peninsula (southern Sweden), central Europe (Germany) to southern Europe – the Apennine and Balkan peninsulas and eastern Europe (Russia). In Latvia, the species is at the northern limit of its range, occurring only in the central and eastern parts of the country. The AOO is 292 km2, and the EOO – 24,364 km2. Estimating the population size in Latvia is complicated. The subpopulations found are always small: 50–100 adult individuals. Between 2002 and 2021, 123 localities are known, which could contain a total of 600–1,200 adult individuals. Taking into account the unknown localities, the total regional population size could be up to 5,000 adult individuals. The westward distribution of the species in the Zemgale Plain is probably limited by intensive agriculture. The species occurs in open areas, in more or less dry habitats. The majority of localities are in and around residential areas. In urban areas, the species is characterised by nocturnal activity, which makes it easier to inhabit urbanised areas and reduces road mortality. The species is exposed to negative anthropogenic impacts that are not diminishing. The distribution of the species in urban areas is limited by the small number of suitable breeding sites, the alteration or destruction of which results in the loss of the subpopulation. There is a high risk of its disappearance as a result of infrastructure development. The species is assessed as Vulnerable (VU) due to the small size of the regional population, the declining trend in range and numbers observed in some localities, and the small number of individuals in subpopulations. It is a species of EU importance and protected in Latvia. It is proposed to be included on the list of species for which micro-reserves can be established. The species is rarely found in protected nature areas. A conservation plan for the species must be developed, as well as population studies and conservation measures for those protected nature areas where the species is found.
Literatūras saraksts
