Morfoloģija un bioloģija. Zaļganais kokskrējējs ir 16‒28 mm gara vabole tumši metāliskas bronzas krāsā, bieži ar zilganu spīdumu. Galva ar izliektām un izteiktām acīm, spēcīgiem apakšžokļiem un gariem taustekļiem. Priekškrūšu vairogs sānos stipri noapaļots, pie pamatnes stipri sašaurinās. Segspārni ar 15 smalku punktu rindām, kas stiepjas līdz to galotnei. Kājas garas, tēviņu priekškāju pēdu pirmie četri posmi paplašināti un platāki nekā mātītēm. Kāpurs melns, ar gaišāku vēderu, garš, aktīvs skrējējs. Pieaugušās vaboles (imago) un kāpuri ir aktīvi plēsēji, medī galvenokārt mūķeņu (Erebidae), sprīžmešu (Geometridae) un tinēju (Torticidae) dzimtas tauriņu kāpurus (Cinītis 1998; Barševskis 2003). Attīstība ilgst vienu gadu, imago dzīvo 2‒3 gadus.
Izplatība. Eiropas un Tuvo Austrumu suga, kurai zināmas divas pasugas. Latvijā ir sastopama nominālā pasuga, kas ir izplatīta no Pireneju pussalas līdz Krievijas Eiropas daļai un no Skandināvijas pussalas līdz Ziemeļāfrikai (Bousquet et al. 2017), iekļaujot arī visas Latvijas kaimiņvalstis. Otra pasuga ir sastopama Eirāzijas austrumos. Latvija atrodas sugas izplatības areāla Z daļā. Tās reģionālā populācija ir stipri izolēta no citām sugas reģionālajām populācijām. Droši zināma ir tikai atradne Rietumlatvijā – Usmas ezera Moricsalā –, kuras platība ir ap 80 ha, taču sugas izplatība nav pilnībā izpētīta. Atradnei DA Latvijā – Krāslavā (Barševskis et al. 2008) – nav zināms konstatēšanas datums un precīza vieta, līdz ar to tā ir apšaubāma. Sastopamības apgabals (EOO) ir 200 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 16 km2. Iespējams, piemērotos biotopos ir sastopama nedaudz plašāk, tomēr arī vēsturiskie izplatības dati ir tikai par dažām atradnēm (Cinītis 1998), tāpēc netiek uzskatīts, ka potenciālie EOO un AOO ir lielāki.
Populācija. Kvantitatīvi pētījumi par reģionālās populācijas lielumu, stāvokli un tendencēm Latvijā nav veikti. Moricsalā suga tiek konstatēta regulāri kopš 1992. gada. Precīza uzskaite nav veikta, bet Moricsalas apakšpopulācijas lielums provizoriski novērtēts 2500‒5000 imago. Sugai raksturīgi populāciju maksimuma un minimuma periodi (UK Beetles 2022), kas notiek reizē ar dažu naktstauriņu sugu kāpuru skaita svārstībām. Tās var uzskatīt par ekstrēmām svārstībām.
Biotopi un ekoloģija. Mezofila līdz vāji higrofila suga, kas Latvijā apdzīvo dabiskus vecus platlapju mežus un, iespējams, arī vecus parkus (Cinītis 1998; Barševskis 2003; Barševskis et al. 2008). Vasarās vaboles uzturas galvenokārt koku vainagos, uz to stumbriem un zariem. Uz zemes nonāk galvenokārt ārpus veģetācijas sezonas, lai pārziemotu zemsedzē un zem kritalām.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Latvijā suga nav īpaši pētīta. Potenciālais apdraudējums saistīts ar dabiskās sukcesijas izraisītu biotopa un apdzīvotās platības mazināšanos un biotopa kvalitātes pasliktināšanos Moricsalā – egles aizņemto platību paplašināšanos, veco platlapju koku nomākšanu, un to aizņemtās platības mazināšanos. Reģionālās populācijas nepārtraukta mazināšanās nākamajos desmit gados nav gaidāma, bet ir prognozējama turpmākajās desmitgadēs. Moricsalas apakšpopulācija ir izolēta no citām apakšpopulācijām, gēnu apmaiņa, iespējams, nenotiek vai notiek minimāli, šīs apakšpopulācijas ģenētiskā daudzveidība mazinās. Latvijas reģionālā populācija ir neliela, koncentrējas vienā vai dažās vietās. Biotopa kvalitātei krasi pasliktinoties, lielākā daļa, ja ne visa reģionāla populācija, var mazināties. Suga novērtēta kā stipri apdraudēta (EN), jo tai ir mazi EOO un AOO, stipri sadrumstalota reģionālā populācija, notiek biotopa platības un kvalitātes un pieaugušo indivīdu skaita nepārtraukta mazināšanās.
Aizsardzība. Latvijā īpaši aizsargājama suga. Tās aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. Vienīgā droši zināmā atradne ir ĪADT – Moricsalas dabas rezervātā. Jāaizsargā sugas teritorija, apgabals, resursi un biotopi, jāierobežo invazīvas un problemātiskas sugas – jāizvāc egles no sugas biotopa Moricsalā. Konstatējot sugas atradni vai novērojot tās indivīdus, jāsaglabā sugas dzīvotne.
Autors: Dmitrijs Teļnovs.
Summary. Lesser searcher – Calosoma inquisitor. It is a European and Middle Eastern species of which two subspecies are known. In Latvia, the nominative subspecies is found; the most widespread one, distributed from the Iberian Peninsula to the European part of Russia and from the Scandinavian Peninsula to North Africa (Bousquet et al. 2017). Latvia is located at the northern extent of the range. The Latvian regional population is strongly isolated from other regional populations. In Latvia, C. inquisitor is known only from Kurzeme – the “Moricsala” Strict Nature Reserve. There is an unconfirmed record from south-western Latvia as well. The EOO is 200 km2, and the AOO is 16 km2. It is likely that C. inquisitor is distributed slightly more widely in Latvia. Studies on the size, status and trends of the Latvian regional population have not been conducted. The Moricsala subpopulation is tentatively estimated to be up to 2,500–5,000 mature individuals. The species is characterised by periods of population peaks and troughs (UK Beetles 2022). In Latvia, the species inhabits natural, old broadleaved forests and possibly also old parks (Cinītis 1998; Barševskis 2003; Barševskis et al. 2008). In summer, beetles stay mainly in the tree canopy. Threats to this species have not been specifically studied. The potential threat is related to the reduction of the AOO and habitat caused by natural succession and the decline of the habitat quality due to the expansion of spruce, and the suppression of old broadleaved trees. The Latvian regional population is small and concentrated in one or a few places, a continued decline is not expected in the next ten years, but it is expected in the following decades. It is a protected species in Latvia, and its legal protection status must be maintained. The species is included in the 2nd edition of the Red Data Book of Latvia (Cinītis 1998). Protection of resources and habitats, control of a problematic species – spruce – must be implemented in the “Moricsala” Strict Nature Reserve. The species is assessed as Endangered (EN) due to the small EOO and AOO, severely fragmented regional population, and a continuous decline in the AOO, habitat area and quality, and continuous decline of mature individuals.
Literatūras saraksts
