Morfoloģija un bioloģija. Diphasiastrum × zeilleri ir parastā plakanstaipekņa D. complanatum un trejvārpu plakanstaipekņa D. tristachyum hibrīds. Morfoloģiskās pazīmes no abām šīm sugām. Daudzgadīgs ziemzaļš, ložņājošs, līdz 1,5 m garš lakstaugs. Stublājs (pazemes stumbrs) balts, atrodas augsnē 5–15 cm dziļumā. Zari virspusē zilganzaļi vai zaļi, apakšpusē ar vieglu apsarmi vai bez tās, sakārtoti 10–20 cm augstos vēdekļveidīgos pušķos, zaru garums nevienāds, zaru leņķis 30–35°. Zari 1,7–2,5 mm plati, dorsiventrāli saplacināti. Laterālās lapas viegli piespiestas, izliektas, platākas nekā dorsālās un ventrālās lapas. Ventrālās lapas īsākas vai tādā pašā garumā kā dorsālās lapas, piespiestas, lancetiskas vai trīsstūrainas. Tikai dzinumu galotnēs ventrālā lapa sasniedz nākamās pamatni, pārsvarā tā ir īsāka. Lapu pamatnes nesasniedz pusi zara platuma. Strobili uz centrālā dzinuma un sānzariem, 1,5–3 cm gari, ar 5–10 cm garu kātu, divreiz dihotomi sazaroti, sakārtoti pa 3–4. Sporofili plati olveida līdz sirdsveida, gals strauji nosmailots, garš, mala sīki izrobota. Sporas nogatavojas augustā, septembrī, daļa sporu deformētas (Eglīte, Šulcs 2000; Kukkonen 2000; Tupčiauskaitė, Žemgulytė 2012). Sugas vairošanās notiek ļoti lēni, mikotrofs gametofīta stadijā, sporu dīgšana un gametofīta augšana ilgst 5–10 gadus (Schnittler et al. 2019), bet jauna sporofīta veidošanās var aizņemt vēl 6–15 gadus (Oinonen 1967). Sugai samērā vāja konkurences spēja, sporu dīgšanai nepieciešama atsegta augsne, un gametofīts ir mikoheterotrofs, neattīstītas sporas var būt līdz pat 50%.
Izplatība. Sugas izplatība pasaulē nav izpētīta (Kukkonen 2000), reģistrētie novērojumi ir no Ziemeļamerikas un Eiropas, pārsvarā mērenās un subarktiskās joslas (GBIF 2022). Eiropā biežāk atzīmēta Skandināvijas D daļā, ļoti reti Dānijā un Krievijas Eiropas daļā. Bieži konstatēta Centrāl- un Rietumeiropā, izzudusi Olandes salās, Itālijā, bet Lielbritānijā bijusi nepareizi noteikta. Plakanstaipekņu pazīmes ģints ietvaros savstarpēji pārklājas, izplatības kartēs var būt iekļautas vairākas sugas, tas apgrūtina Zeilera plakanstaipekņa izplatības noteikšanu (Kaplan et al. 2019). Baltijas valstu florā suga minēta kā hibrīds bez izplatības raksturojuma (Eglīte et al. 1993). Zeilera plakanstaipeknis Baltijas valstīs var tikt sajaukts ar parasto plakanstaipekni un trejvārpu plakanstaipekni (Rimgaile-Voicik 2017). Lietuvā suga bieži satopama DA daļā (Rimgaile-Voicik 2017), Igaunijā reģistrēta ļoti reti D un ZA daļā (Kukk et al. 2020). Latvijā uzskatīta par retu visā valstī (Eglīte, Šulcs 2000), bet herbārija (DAU, LATV) dati liecina, ka suga ir biežāk sastopama un daļa parastā un trejvārpu plakanstaipekņa reģistrējumu ir Zeilera plakanstaipeknis. Sugai piemērotas dzīvotnes valstī ir plaši izplatītas, taču sugas augtenes prasības nav precīzi zināmas. Sastopama pārsvarā Vidzemē un Latgales D daļā, atsevišķās vietās Ziemeļkurzemē. Sastopamības apgabals (EOO) ir 49 500 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 148 km2. Tiek uzskatīts, ka AOO atbilst VU kategorijai, jo sugas izplatība varētu būt daudz lielāka nekā līdz šim zināmā.
Populācija. Populācijas lieluma un skaita dinamika nav skaidra; ievērojamais sugas reģistrējuma vietu pieaugums saistīts ar izpratnes maiņu par sugas noteikšanu. Informācija par aizņemto platību ir nepietiekama. Pašlaik atradņu skaits ir vērtējams 59–114, bet tas var pieaugt, precizējot sugu atradnēs. Parasti reģistrētas 1–10 m2 audzes izklaidus plašākās teritorijās, kas var būt gan atsevišķi indivīdi, gan klonu grupa. Bagātīgas atradnes (izklaidus platībā >1 ha) konstatētas Pierīgā, Kurzemē, Austrumlatvijā.
Dzīvotnes un ekoloģija. Suga aug dažādos priežu sausieņu mežos, tostarp aizsargājamos biotopos, – vecos vai dabiskos boreālos mežos, mežainās piejūras kāpās, ķērpjiem bagātos priežu mežos, skujkoku mežos uz osveida reljefa formām. Sastopama arī dažādu vecumu priežu jaunaudzēs un vidēja vecuma audzēs saimnieciskajos mežos (pēc kailcirtēm, iespējams, arī senākas degšanas vietās). Pazemes daļas stublājs aug salīdzinoši dziļi augsnē, kas labāk ļauj pārciest nevēlamu ietekmi. Sugai var būt nozīmīgas arī sekundāras dzīvotnes (Muller et al. 2003).
Izmantošana un tirdzniecība. Sugu izmanto ārstniecībā. Iespējams, tā tiek plūkta, jo plakanstaipeknis ir ziemzaļš, dekoratīvs augs; sporofītus var sajaukt ar citiem staipekņiem un vākt sporas likopodija pulverim.
Apdraudējums. Sugu apdraud mērenu vai vidēji stipru traucējumu trūkums (ierobežota degšana, atklātas augsnes atsegšanās), kas kavē sporu dīgšanu. Sugu var apdraudēt pārāk intensīvs traucējums (intensīva atkārtota tehnikas pārvietošanās, mehāniska izraušana, spēcīga degšana). Intensīva mežsaimnieciskā darbība un kailcirtes izraisa mehāniskus bojājumus, bet vidējas intensitātes traucējums var radīt jaunas dzīvotnes. Apdraud barības vielu uzkrāšanās un aizaugšana skujkoku mežu dabiskās sukcesijas rezultātā.
Aizsardzība. Aptuveni 22% atradņu ir ĪADT: aizsargājamo ainavu apvidos “Ādaži” un “Ziemeļgauja”, dabas parkā “Salacas ieleja”, dabas liegumā “Posolnīca” u. c. Iespējams, daļā atradņu nav novērtēta citu plakanstaipekņu sugu iespējamā klātbūtne, dažviet suga var būt sajaukta ar parasto vai trejvārpu plakanstaipekni.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpēta sugas ekoloģija un izplatība Latvijā, ņemot vērā jaunāko zinātnisko informāciju par sugas identificēšanu, jāveic pētījumi par pasākumiem, kas veicina sugas atjaunošanos un izplatīšanos. Atradnes jāaizsargā un jāapsaimnieko saskaņā ar šiem pētījumiem. Jāveic sugas monitorings. Ieteicams iekļaut sugu īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Jāizstrādā sugas aizsardzības plāns.
Autori: Ilze Kukāre, Pēteris Evarts-Bunders*.
Summary. Diphasiastrum × zeilleri is a species with an unknown range. It is often misidentified as another Diphasiastrum species (D. complanatum or D. trystachyum) or subspecies. The species is rather rare in Latvia. Data may change after a country-scale survey and surveys of local floras. The AOO is 148 km2, and the EOO – 49,500 km2. The species’ distribution is fragmented. There are no reliable data on changes in the AOO and the EOO. The number of recorded localities is between 59 and 114. In many places, the species may be misidentified as D. trystachyum or D. complanatum, which would lead to an increase of D. × zeilleri records and a decrease of the number of the other species accordingly. In Latvia, D. × zeilleri usually occurs in dry pine forests, often in managed young and middle-aged forests. Only 22% of the known localities occur in protected areas: in the “Ādaži” and “Ziemeļgauja” Protected Landscape Areas, the “Salacas ieleja” Nature Park, the “Posolnīca” Nature Reserve and other territories. The main threats are the reduction of burnt forest areas, natural succession in dry pine forests resulting in the change of species’ composition, and intensive forestry operations including clearcutting, sand and gravel quarrying, recreation and forest fragmentation. It is recommended to include D. × zeilleri on the list of protected species in Latvia.
Literatūras saraksts
