Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 20–30 cm augsts lakstaugs ar ložņājošu sakneni. Stublājs stāvs, vienkāršs, kails, ar 2–6 lapām. Lapas ar garu kātu, trīsstaraini saliktas, lapiņas plati lancetiskas līdz iegarenas, vidējā lapiņa rombiska, 4–8 cm garas un 1,5–3 cm platas, mala divkārt zāģzobaina, gals smails. Ziedi samērā lieli, pa 1–3 stublāja galā. Kauslapas 5–7, smailas, atstāvošas, īsākas nekā vainaglapas. Vainaglapas 6–8, ap 8 mm garas, sārtas. Auglis – sulīgs, sarkanviolets kauleņu kopauglis ar parasti vairāk nekā desmit kauleņiem. Zied jūnijā (Valentine, Chater 1968; Fatare 2003).
Izplatība. Suga sastopama ļoti plašā areālā visā Eirāzijas un Ziemeļamerikas Z daļā, plaši sastopama Skandināvijā, no mērenās līdz aukstajai joslai (Valentine, Chater 1968; GBIF 2022). Sugas izplatība areāls Eiropā sniedzas līdz Skandināvijas reģiona D daļai un Krievijas Eiropas daļai (Kurtto et al. 2010; GBIF 2022; Govaerts 2024). Baltijas valstīs sastopama ļoti reti (Cinovskis et al. 1996), tikai Igaunijas centrālajā un Z daļā (Kukk et al. 2020). Latvijā vienīgajā zināmajā atradnē suga pēdējos 100 gadus nav konstatēta, savukārt jaunu datu par citām atradnēm nav. Kaut arī teorētiski iespējamas jaunas atradnes valsts Z daļā, visticamāk, tā būtu jāuzskata par Latvijā izzudušu sugu.
Populācija. Populācijas lielums un indivīdu skaita dinamika Latvijā nav pētīta un nav zināma. Pēdējo reizi suga atrasta 1918. gadā augstajā purvā pie Zīles Valkas apkārtnē. Vēlākos gados, atradni vairākkārt apsekojot, konstatēts, ka purvs apaudzis ar kokiem un suga izzudusi (Villerts 1939; Табака 1979; Fatare 2003). Izvērtējot tuvākās populācijas Igaunijā, var konstatēt, ka arī pēdējos 20–30 gados atradņu skaits ir strauji sarucis un suga zināma tikai aptuveni piecās atradnēs (Kukk et al. 2020). Teritorijās, kas atrodas tālāk uz ziemeļiem, suga aug masveidīgi, un tās populācija globāli tiek vērtēta kā neapdraudēta (LC) (Maiz-Tome 2016).
Dzīvotnes un ekoloģija. Suga aug augstajos un pārejas purvos. Literatūrā minēts, ka tā aug tundrā un kalnos, bet tā var augt arī dažādos mežos, zālājos un krūmājos (Priedītis 2014; Maiz-Tome 2016).
Izmantošana un tirdzniecība. Latvijā sugas izmantošana nav zināma. Ziemeļvalstīs, kur suga vietām sastopama masveidīgi, saldo augļu dēļ tā tiek vākta ēšanai svaigā veidā un ievārījumu un citu ēdienu un dzērienu pagatavošanai.
Apdraudējums. Sugu nelabvēlīgi ietekmē dzīvotņu pārmaiņas un sugas areāla pārvietošanās globālu klimata pārmaiņu dēļ, kā arī susināšana.
Aizsardzība. Latvijā mūsdienās nav zināma neviena sugas atradne. Vēsturiskā atradne pie Zīles ir ārpus ĪADT.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Ņemot vērā, ka Latvijā suga nav konstatēta vairāk nekā 100 gadus, izstrādāt priekšlikumus sugas saglabāšanai nav lietderīgi. Ir neliela iespēja, ka suga ir saglabājusies citviet, tādēļ ir ieteicama piemērotu dzīvotņu izpēte Ziemeļlatvijā, tomēr jāpiezīmē, ka, visticamāk, nav paredzama sugas atgriešanās Latvijā, jo ilgtermiņā klimats sugai kļūst arvien nepiemērotāks.
Autors: Pēteris Evarts-Bunders.
Summary. Arctic bramble – Rubus arcticus. Its range covers a very broad area throughout Eurasia and the northern part of North America. The species is common in Scandinavia. In the Baltic States, the species is very rare and currently known only from the northern and central parts of Estonia. In Latvia, there are only old records from the early 20th century. For the last time, R. arcticus was found near Valka in 1918. The only known historical locality occurs outside protected nature areas. In 1938, it was noted that the bog where the species occurred had densely overgrown with pines, which was the reason for the species’ extinction. It is recommended to conduct a survey of suitable habitats, as there remains a remote possibility that the species may still be present in Latvia.
Literatūras saraksts
