Morfoloģija un bioloģija. Ziemeļu zeltainais akmeņgrauzis ir bentiska zivs, par ko liecina maza, uz leju vērsta mute. Pieauguši indivīdi ir 6–9 cm gari. Ķermenis sāniski saplacināts, smilškrāsas līdz gaiši dzeltenīgs. Vēdera daļa gandrīz balta, bez plankumiem. Uz sāniem 9–18 neregulāru, gandrīz četrstūrainu, brūnu plankumu josla. Josla starp muguras un sānu plankumiem parasti tumši pigmentēta. Pie astes spuras pamatnes skaidri saskatāmi divi tumšbrūni vertikāli plankumi, kas bieži ir ļoti tuvu viens otram. Līdzīgajam akmeņgrauzim Cobitis taenia pie astes spuras pamatnes ir tikai viens šāds plankums, un tas ir melnā krāsā (Kottelat, Freyhof 2007; Steponėnas 2010). Ķermeni klāj smalkas ovālas zvīņas. Pie mutes trīs pāri taustekļu – divi pie augšlūpas, viens pie mutes kaktiņiem. Zem acs orbītas abās galvas pusēs ir uz ķermeņa aizmuguri vērsts dzelonis, kas ir resnāks nekā akmeņgrauzim. Mātītes ir nedaudz lielākas nekā tēviņi, un to galvas daļa ir garāka, savukārt tēviņu ķermenis ir augstāks un spuras garākas. Dzimumbriedumu sasniedz pirmajā vai otrajā dzīves gadā. Raksturīgs porcijveida nārsts. Dzīves ilgums līdz pieciem gadiem (Steponėnas 2010; Lampart-Kałużniacka et al. 2013).
Izplatība. Sastopams Eiropā Melnās jūras baseinā, Dņestras, Dņepras un Donas baseinā, kā arī Baltijas jūras sateces baseinā Vislā un Oderā Polijā, Ventas, Sventājas (Neres pietekas) baseinā, Minijas un Muses upē Lietuvā (Steponėnas 2021; Freyhof 2024). Latvija ir uzskatāma par sugas izplatības Z robežu, jo Somijā un Igaunijā tā nav konstatēta (Ojaveer et al. 2003; FinBIF 2019). Latvijā konstatēts deviņās upēs – visplašāk Latvijas centrālajā daļā – Ogrē, Gaujā un Amatā. Konstatēts arī sugai neraksturīgā dzīvotnē – Koša ezerā, valsts DA daļā. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 32 899 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 136 km2. Veicot sugas izplatības modelēšanu (pamatojoties uz sugas prasībām pret vides apstākļiem), tika secināts, ka pašreizējā izplatība Latvijā ir tikai par aptuveni 4% mazāka nekā potenciāli iespējams (nepublicēti dati).
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Populācijas ir sadrumstalotas lielākajā daļā upju sugas izplatības areālā, tikai Dņestras baseinā suga ir plaši izplatīta. Lietuvā indivīdu skaits reti pārsniedz vienu indivīdu uz 100 m2 (Steponėnas 2021). Pētījumi ar mērķi novērtēt reģionālās populācijas stāvokli Latvijā nav veikti, taču zinātniskās kontrolzvejas liecina, ka sastopamība valsts mērogā kopš pirmās konstatēšanas 2008. gadā nav mazinājusies. Upēs, kurās tie ir sastopami, vidēji ir 2,6 indivīdi uz 100 m2 un piemērotos biotopos var pārsniegt desmit indivīdus uz 100 m2 platības (BIOR dati). Ņemot vērā sadrumstaloto populāciju un nelielo apdzīvoto platību, suga ir novērtēta kā gandrīz apdraudēta (NT).
Biotopi un ekoloģija. Apdzīvo dažādus tekošu ūdeņu biotopus ar dzidru ūdeni un smilts vai grants substrātu. Parasti nav sastopams lielās zemieņu upēs (Freyhof 2024). Apdzīvo gan lēnteces, gan straujteces, taču parasti izvairās no straumes, kuras ātrums pārsniedz 0,75 m/s; lielākā skaitā sastopams tuvāk krastam, kur straume mazāk spēcīga. Izvairās no ūdensteču posmiem, kur gultni sedz nogulumi un dūņas. Dod priekšroku sekliem ūdeņiem (dziļums 0,15–0,70 m), kur maz veģetācijas. Aktīvs diennakts tumšajā laikā, dienā ierokas smiltīs. Nārsto 2–3 reizes gadā no aprīļa līdz jūlijam (Steponėnas 2010; Juchno, Boroń 2011; Freyhof 2024). Ikri lipīgi, tiek iznērsti uz substrāta (Freyhof 2024). Barojas ar bentiskajiem organismiem, pārsvarā trīsuļodu kāpuriem un sīkiem vēžveidīgajiem.
Izmantošana un tirdzniecība. Sugai nav saimnieciskās nozīmes.
Apdraudējums. Globālā un reģionālā līmenī plaši izplatīta suga, kuru lokālā mērogā apdraud piesārņojums (Freyhof 2024). Latvijā apdraudējums nav pētīts, taču, domājams, ka galvenais drauds ir grunts izstrādes darbi (rakšana, sūknēšana), kā arī ūdens hidroloģiskā režīma maiņa, eitrofikācija un ķīmiskais piesārņojums (Steponėnas 2021).
Aizsardzība. ES nozīmes aizsargājama suga. Suga ir jāiekļauj Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Konstatēta piecās ĪADT – Gaujas Nacionālajā parkā, dabas liegumos “Ventas ieleja” un “Ances purvi un meži”, dabas parkos “Abavas senleja” un “Ogres ieleja”. Jāveic pētījumi par reģionālās populācijas lielumu, izplatību un tendencēm, izmantojot gan klasiskās zivju uzskaites metodes, gan vides DNS. Iegūstot precīzākus datus, sugas aizsardzības nepieciešamība nākotnē ir jāpārskata.
Autors: Jānis Bajinskis.
Summary. Northern golden loach – Sabanejewia baltica. In Europe, the species is found in the Black Sea catchment – Dniester, Dnieper and Don basins, and also in the Baltic Sea catchment – in the Vistula and Odra rivers in Poland, and the Venta, Šventoji (a tributary of the Neris), Minija and Muse rivers in Lithuania. Latvia is considered to be the northern limit of the species' distribution. The species has been recorded in nine rivers, with the widest distribution in the Ogre, Gauja and Amata rivers. It has also been recorded in Lake Košu. The EOO is 32,899 km2, and the AOO – 136 km2. Since the first record in 2008, the occurrence has not decreased. Populations are fragmented in most rivers within its range. The average number of individuals per unit area (100 m2) in Latvian rivers where it occurs is 2.6 and can exceed 10 in suitable habitats. Due to its fragmented regional population and small AOO, the species is assessed as Near Threatened (NT). It inhabits running water habitats with clear water and sand or gravel substrates with sparse vegetation. It is usually absent from large lowland rivers and has no known threats at a global and regional level. In Latvia, threats have not been studied and the main threats are considered to be riverbed alterations (excavation, pumping), changes in hydrological regime, eutrophication and chemical pollution. It has been recorded in five protected nature areas – the Gauja National Park, the «Ventas ieleja” and “Ances purvi un meži” Nature Reserves, and the «Abavas senleja» and «Ogres ieleja» Nature Parks. It is a species of EU importance and must be included on the list of protected species in Latvia. Targeted studies on the size, distribution and trends of the Latvian regional population are needed, using both traditional fish survey methods and environmental DNA methods.
Literatūras saraksts
