Aukstajos Ziemeļeiropas piekrastes ūdeņos mīt zivs, kura nereti paliek neievērota tās šķietami nemanāmā izskata dēļ. Tomēr lucītis (Zoarces viviparus) Latvijā ir nozīmīga suga, tādēļ noslēpumaino zivi šomēnes celsim mēneša sugas godā.  

Par sugu

Lucītim ir garš, nedaudz čūskai līdzīgs ķermenis, kura krāsa svārstās no brūniem līdz pat zaļiem toņiem, atkarībā no zivs dzīves vides. Krāsojums palīdz lucītim noslēpties no tā dabiskajiem ienaidniekiem, kalpojot kā laba kamuflāža, kad zivs atpūšas jūras ūdeņu akmeņainajā vai dubļainajā pamatnē. Lucītis var sasniegt līdz pat 52cm garumu, Baltijas jūrā līdz 40 cm, parasti 25-35 cm.

Atšķirībā no daudzām citām zivju sugām, lucīši ir dzīvdzemdētāji- apaugļošanās norit iekšēji augustā-septembrī, un pēc 4-6 mēnešiem mātīte dzemdē 35-55 mm garus 30-400 mazuļus, kuri izšķiļas izdēšanas brīdī, un visbiežāk tas notiek tieši ziemā, kad ūdens temperatūras ir īpaši zemas. No citām zivīm šo sugu atšķir arī grūtniecības ilgums - tā ilgst sešus mēnešus, kas ir ilgs periods, salīdzinājumā ar citām zivīm. Mazuļi tiek dzemdēti no decembra līdz februārim, kad ūdens temperatūras ir viszemākās.

Lucītis ir bentiska jūras zivs, līdz ar to lielākoties pārtiek no tārpiem, un vēžveidīgajiem un gliemenēm, kā arī reizēm medī mazākas zivis un to ikrus.

Suga ir plaši izplatīta un bieži sastopama Ziemeļeiropas piekrastes ūdeņos. Tās izplatības areāls stiepjas no Baltās jūras līdz Lamanšam, Īru jūrai, kā arī ietver Baltijas jūras ūdeņus, apdzīvojot gan Baltijas jūras atklāto daļu, gan Rīgas līci. Tieši Rīgas līcī sastopams vismasveidīgāk, kur lielākās koncentrācijas veido ziemeļu un austrumu daļās. Lucītim nav raksturīga migrācija un tam ir relatīvi stacionārs dzīvesveids, kas sugu ļauj izmantot kā vides indikatoru toksikoloģiskos pētījums un piesārņojuma monitoringāi. Interesanti, ka lucītis var uzturēties līdz pat 40m dziļos ūdeņos.

Apdraudējums

Rīgas līcī pastāv salīdzinoši senas lucīšu zvejas tradīcijas. Suga tiek konstatēta piezvejā arī citu sugu specializētajā zvejā. Vēsturiski intensīvā zveja noveda pie strauja krājuma sarukuma un situāciju šajā periodā vēl sarežģīja arī straujā jūras vides kvalitātes pasliktināšanās, kā arī lielu mencu baru ieceļošana Rīgas līcī, kas aktīvi barojās arī ar lucīšiem. Pēc lucīšu populācijas ievērojamā sarukuma Rīgas līcī, lucīšu zveja no 1980. līdz 1989. gadam tika slēgta. Zveja atkal tika atvērta 1990. gadā un tika piešķirtas iespējami zemas nozvejas kvotas, atļaujot lucīšu ieguvi piekrastē, un regulējot nozveju.

Lucītis ir aukstūdens suga, līdz ar to ūdens temperatūras paaugstināšanās klimata pārmaiņu dēļ negatīvi ietekmē gan tā augšanu un attīstību, gan vairošanās sekmes. Sugas vairošanos negatīvi ietekmē arī jūras ūdeņu piesārņojums un ekosistēmas izmaiņas. Arī invazīvā suga - apaļais jūras grundulis - tiek uzskatīts par apdraudējumu lucītim, jo pārklājās šo divu sugu apdzīvotās nišas, kā arī barības bāze. Kā jau iepriekš minēts, pagātnē būtisku iespaidu uz populāciju atstāja augstās nozvejas specializētajā lucīšu zvejā. Mūsdienās lucīša specializētā zveja notiek ļoti nelielos apmēros ar pasīvajiem zvejas rīkiem, kā arī sugu nelielos daudzumos tiek noķerta piezvejā citos rīkos.

Lai arī zvejas intensitāte vairs nav tik liela, tomēr klimata un citu faktoru ietekmē lucīša populācija Latvijas ūdeņos pēdējo 20 gadu laikā ir samazinājusies par vairāk nekā 90%.