Jūlijā kā mēneša sugu vēlamies izcelt kādu patiesi košu dīķa iemītnieku - sarkanvēdera ugunskrupi (Bombina bombina). Latvijā sugu galvenokārt apdraud tieši dīķu aizaugšana, jo samazinās gan piemērotu nārsta vietu skaits, gan dzīvotņu skaits.
Sarkanvēdera ugunskrupis ir neliela izmēra - vidēji sasniedz vien 5-6 cm garumu. Krupīša mugurpuse var būt brūnos vai olīvpelēkos toņos, un to rotā tumšāki plakumi. Vēderpuse zilganmelna ar spilgti sarkaniem vai oranžiem plankumiem, kuru dēļ suga arī ieguvusi savu latvisko nosaukumu. Acs zīlītei sirdsveida forma. Ja dodoties dabā sastopi šo reto sugu, esi uzmanīgs, jo tās ādas sekrēts ir toksisks.
Sugas vairošanās periods ir izstiepts un ilgst no maija līdz jūnijam, lai gan tēviņu vokalizēšana dzirdama līdz pat rudenim. Viss aktivitātes periods tiek pavadīts ūdenstilpēs - lielākoties dīķos un grants vai kūdras karjeros. Nārstam tiek izvēlētas ūdenstilpnes, kurās ūdens līmenis ir patstāvīgs, suga nelabprāt izvēlas dīķus smilšainos krastos, priekšroku dod mālainām augsnēm.
Sarkanvēdera ugunskrupja tēviņš nārsta laikā no mātītes atšķiras ar tumšbrūnām dzimumtulznām priekškāju iekšpusē. Kopējais ikru skaits ir neliels (~300), tie vairāku piciņu veidā tiek novietoti uz zemūdens veģetācijas. Kurkuļi izšķiļas pēc 4-10 dienām, tiem raksturīga augsta astes spura ar tīklainu struktūru. Sarkanvēdera ugunskrupja kurkuļi biežāk uzturas aizaugušās vietās ūdens slānī, to metamorfoze notiek augusta otrajā pusē, jauno dzīvnieku garums pēc metamorfozes ir vidēji 1-1.5 cm. Pārtiek gan no nelieliem ūdens (odu kāpuri u.c.), gan piekrastes bezmugurkaulniekiem (zirnekļveidīgie, divspārņi, kukaiņu kāpuri). Suga visbiežāk ziemo uz sauszemes.
Ugunskrupji sāk vairoties divu gadu vecumā, bet lielāko daļu no vairotiesspējīgās populācijas sastāda 4-5 gadu veci īpatņi. Sugas maksimālais dzīves ilgums dabā ir tikai 6 gadi tēviņiem un 7 gadi mātītēm, lai gan nebrīvē maksimālais reģistrētais dzīves ilgums ir aptuveni 20 gadi.
LIFE FOR SPECIES projekta laikā veiktās izpētes rezultātā, suga novērtēta kā jutīga (VU).
Ja dodoties dabā ieraugi sarkanvēdera ugunskrupi, ziņo par novērojumu Dabas aizsardzības pārvaldei vai portālā Dabasdati.lv. Priecāsimies saņemt ziņas un fotogrāfijas ar sugas novērojumiem arī mūsu Facebook lapā.
Šajās brīvdienās daudzi no mums dosies pie dabas jāņuzāļu meklējumos. Pirms tam gan aicinām iepazīties ar šī mēneša aizsargājamo sugu - sibīrijas skalbi (Iris sibirica L.), lai tā netīšām nenonāktu kādā jāņu vainagā vai svētku dekorācijās.
Sibīrijas skalbe ir krāšņs, daudzgadīgs lakstaugs. Parasti augs ir 70–100 cm augsts, lapas lineāras, līdz 40 cm garas, zobenveidīgas, īsākas par stublāju, rozetē divās rindās, apakšējā daļā renesveidīgi saliektas. Ziedi skaisti un lieli, pa 2–3 vēdekļveidīgā ziedkopā.
Ārējās apziedņa lapas noliekušās uz leju, tumši zilas, iekšpusē gaišākas, ar zilām svītrām. Iekšējās apziedņa lapas stāvas, sakļāvušās, tumši zilas. Irbulis īss, ar trim, vainaglapām līdzīgām daivām. Sibīrijas skalbe zied maijā un jūnijā, līdz ar to, šobrīd dodoties dabā var izdoties to atrast!
Suga ir plaši izplatīta Centrāleiropā un Austrumeiropā, galvenokārt mēreni siltā un mērenā joslā. Latvijā suga sastopama samērā reti, nevienmērīgi, galvenokārt Rietumlatvijas Piejūras zemienē, Austrumlatvijā un Viduslatvijā Daugavas ielejā un tās pieteku apkārtnē. Latvijā suga aug tuvu areāla ziemeļu robežai.
Suga sastopama mitrās un purvainās palieņu un ārpuspalieņu pļavās, krūmājos. Sibīrijas skalbi galvenokārt apdraud dabisko zālāju aparšana, nosusināšana, dabisko zālāju aizaugšana un pārganīšana. Dabisko mitro pļavu iznīcināšana un fragmentācija veicina populācijas un ģenētiskās daudzveidības samazināšanos. Ņemot vērā, ka suga ir dekoratīva, tās atradnes tiek postītas arī stādu un ziedu ieguves dēļ.
Ja dodoties dabā ieraugi sibīrijas skalbi, ziņo par novērojumu Dabas aizsardzības pārvaldei vai portālā Dabasdati.lv. Priecāsimies saņemt ziņas un fotogrāfijas ar sugas novērojumiem arī mūsu Facebook lapā.
2024. gada 22.-24. maijā projekta LIFE for Species abinieku un rāpuļu eksperts Andris Čeirāns piedalījās LIFE projektu platformas konferencē “Abinieku un rāpuļu aizsardzības izaicinājumi un iespējas Eiropā (Amphibian and Reptile Conservation (ARC) Challenges and Opportunities in Europe). Pasākumu organizēja projekts Steps for LIFE un tas norisinājās Santander, Spānijā. Konferencē piedalījās vairāk nekā 50 dalībnieku no gandrīz 30 LIFE un citu ES programmu projektiem, kā arī ieinteresēto pušu pārstāvji (EK, IUCN, WWF, ARC TRUST UK u.c.).
Pasākuma mērķis bija apmainīties pieredzē par abinieku un rāpuļu aizsardzībā pielietotajām metodēm un monitoringa tehnikām. A. Čeirāns konferencē piedalījās likumdošanas un politikas ietvara darba grupas sesijā kā ievadrunātājs, sniedzot mutisku prezentāciju par Latvijā apdraudētās herpetofaunas aizsardzību, ar īpašu uzsvaru uz IUCN kritērijiem balstītu taksonu novērtējumiem un provizoriskā aizsargājamo sugu saraksta kritērijiem (The Protection of Threatened Herpetofauna in Latvia, with an emphasis IUCN-based taxa evaluations and proposals for the protected species list criteria). Konferences laikā bija iespēja piedalīties arī citu darba grupu diskusijās, kas bija veltītas klimata izmaiņu ietekmei aizsargājamo teritoriju aizsardzības kontekstā, invazīvo abinieku un rāpuļu sugu kontrolei un antropogēnās ietekmes mazināšanai.
Galvenie secinājumi un atziņas:
1) Latvijā kopumā tiek izmantoti līdzīgi abinieku un rāpuļu aizsardzības līdzekļi kā citviet Eiropā;
2) Eiropā pastāv kopīgas problēmas abinieku un rāpuļu aizsardzībā. Tās saistītas ar zemes īpašumtiesībām, projekta rezultātu ilgtermiņa noturību, nepietiekamiem finanšu līdzekļiem u.c.;
3) lai gan Latvijā, salīdzinot ar daudzām Rietumeiropas valstīm, biežāk sastopamās abinieku un rāpuļu sugas ir salīdzinoši labā stāvoklī, tomēr īpaši apdraudētajām sugām Latvijā tiek veltīti mazāki aizsardzības pasākumi.
4) lai gan Latvija kavējas ar IUCN kritēriju izmantošanu savu aizsargājamo sugu sarakstu izstrādē, tomēr mums plānota jauna pieeja elastīga aizsargājamo sugu saraksta pielāgošanas sistēmas izveidē;
5) Latvijā ir laba komunikācija un atgriezeniskā saite starp ekspertiem un valsts dabas aizsardzības iestādēm.
28. un 29. maijā Ķemeru Nacionālajā parkā noritējis Dabas aizsardzības pārvaldes un Latvijas Universitātes Bioloģijas Institūta projekta LIFE FOR SPECIES rīkotais dabas ekspertu seminārs par sūnu noteikšanu un aizsardzību.
Seminārs iesākās ar Latvijas Universitātes Ģeoloģisko procesu izpētes un modelēšanas centra vadošā pētnieka Anda Kalvāna lekciju par hidroģeoloģijas datu praktisko pielietojumu dabas ekspertu darbā, lai labāk novērtētu plānoto darbību ietekmi uz pazemes un virszemes ūdeņiem, un attiecīgi sūnu dzīvotnēm. Sekojošajā prezentācijā SIA Estonian, Latvian & Lithuanian Environment vides konsultante Anete Pošiva-Bunkovska iepazīstināja ar Dabas aizsardzības pārvaldes pasūtījumā tapušajām vadlīnijām ekspertiem par mežu autoceļu un meža meliorācijas sistēmu izveides ietekmes vērtēšanu uz sūnu dzīvotnēm. Savukārt Latvijas Universitātes Bioloģijas Institūta un projekta LIFE FOR SPECIES sūnu eksperte Līga Strazdiņa stāstīja par aizsardzības pasākumu plānošanu sūnām ar dažādām ekoloģiskajām prasībām. Turpinājumā ilggadējā Ķemeru Nacionālā parka pētniece un Dabas aizsardzības pārvaldes projekta LIFE-IP LatViaNature eksperte Agnese Priede rosināja diskusiju par purvu biotopu hidroloģiskā režīma atjaunošanas plānošanu un labās prakses piemēriem Ķemeru tīrelī, kur veikti biotopu atjaunošanas darbi LIFE projektu Restore un Mitrāju aizsardzība Ķemeru Nacionālajā parkā.
Semināra otrās dienas prezentāciju daļā Dabas aizsardzības pārvaldes vecākā eksperte Ilze Ķuze iepazīstināja ar labās prakses piemēriem mikroliegumu izveidei sūnu dzīvotņu aizsardzībai, savukārt sūnu eksperts Uvis Suško stāstīja par Ķemeru Nacionālā parka sūnu daudzveidību un dzīvotnēm. Ķemeru Nacionālais parks reto un aizsargājamo sūnu sugu ziņā ir viena no bagātākajām teritorijām Latvijā, ko nosaka lielā dabas apstākļu daudzveidība. Ķemeru Nacionālais parkā ir konstatētas 45 aizsargājamās sūnu sugas un 58 sugas, kas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā.
Lai celtu ekspertu prasmes atpazīt aizsargājamās sūnu sugas Uvis Suško un Līga Strazdiņa abās semināra dienās vadīja praktiskās nodarbības dabiskajos meža biotopos un iekštelpu laboratorijā. Nodarbību laikā tika skatītas dažādas aizsargājamās un apdraudētās sugas, piemēram, Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamā suga - zaļā divzobe (Dicranum viride), īpaši aizsargājamās sugas Tamariska frulānija (Frullania tamarisci), daudzzaru rikardija (Riccardia multifida), nokarenā stardzīslene (Antitrichia curtipendula) un citas.
Kā norāda projekta LIFE FOR SPECIES koordinators Jēkabs Dzenis: “Daudzas apdraudētās un aizsargājamās sugas ir atkarīgas no mitruma apstākļiem to augšanas vietās jeb dzīvotnēs. Savukārt tādas cilvēka darbības kā meliorācijas sistēmu izveide un atjaunošana, ceļu būve, derīgo izrakteņu ieguve un citas, var būtiski izmainīt mitruma apstākļus plašās teritorijās tā ietekmējot arī apdraudēto sūnu sugu dzīvotnes. Līdz ar to seminārs deva iespēju ekspertiem celt zināšanas gan par sūnu sugu atpazīšanu, gan ietekmju vērtēšanu uz tām, gan aizsardzības pasākumu plānošanu, lai nodrošinātu sūnu dzīvotņu saglabāšanu.”
Maija izskaņā mūs pavada saulains, silts laiks, kas aicina ikvienu doties pie dabas un iepazīt Latvijas dabas daudzveidību. Vērīgākajiem dabas baudītājiem iespējams izdosies sastapt šī mēneša aizsargājamo sugu - gaiļbiksīšu sīkraibeni, jo sugas tauriņi lido no maija beigām līdz pat jūnija vidum.
Gaiļbiksīšu sīkraibeņa (Hamearis lucina) spārnu plētums tēviņiem ir 29-31 mm, mātītēm nedaudz lielāks - 31-34 mm. Spārni no virspuses rudi ar skaistu, tumšu rakstu. Spārnu apakšpuse brūna ar sarkaniem plankumiem, pakaļspārni mēdz būt ar baltiem plankumiem. Spārnu raksts tēviņiem un mātītēm atšķiras minimāli.
Gaiļbiksīšu sīkraibeņa tauriņi ir aktīvi dienas laikā un barojas ar ziedu nektāru. Savukārt sugas kāpuru barības augi ir prīmulu sugas, galvenokārt tieši gaiļbiksīte (Primula veris), no kā suga visticamāk arī ieguvusi savu latvisko nosaukumu. Gadā attīstās viena paaudze (dienvidos - divas paaudzes). Mātītes dēj 1-2 olas uz barības auga lapu apakšpuses. Kāpuri izšķiļas pēc 2 nedēļām, attīstās no jūnija līdz augustam. Pārziemo kūniņa.
Gaiļbiksīšu sīkraibenis ir plaši izplatīta suga Rietumeiropā, sastopams no Pireneju pussalas (Spānijas) un Apvienotās Karalistes līdz pat Balkāniem un Urāliem. Suga konstatēta Skandināvijas pussalā (Zviedrijas D-daļā), kā arī Igaunijā un Lietuvā. Latvijā gandrīz visas sugas atradnes šobrīd koncentrējas valsts ziemeļrietumu daļā, apgabalā no Kandavas līdz Slīterei.
Gaiļbiksīšu sīkraibenis apdzīvo klajus biotopus - mežmalas, meža pļavas, ceļmalas, dod priekšroku biotopiem ar reljefu un kaļķainai augsnei.
Šī Latvijā ir paši aizsargājama suga. Pamatpopulācija sastopama īpaši aizsargājamās dabas teritorijās - Čužu purvā un Slīteres nacionālajā parkā. Sugu apdraud ekosistēmas izmaiņas un degradācija.
Projektā gaiļbiksīšu sīkraibenis novērtēts kā stipri apdraudēta suga, kam pastāv ļoti augsts izmiršanas risks savvaļā (EN).
Ja kādreiz dodoties dabā ieraugi gaiļbiksīšu sīkraibeni - ziņo par novērojumu Dabas aizsardzības pārvaldei vai portālā Dabasdati.lv. Priecāsimies saņemt ziņas un fotogrāfijas ar sugas novērojumiem arī mūsu Facebook lapā.
Šī gada septembrī (18.09.2024.-20.09.2024.) Rīgā norisināsies projekta LIFE FOR SPECIES organizētā starptautiskā konference “Safeguarding Biodiversity: Red Lists and Beyond”.
Konferences mērķis ir dalīties pieredzē, nodot zināšanas un labāko praksi par nacionāla un reģionāla līmeņa sarkano sarakstu izveidi, IUCN metodoloģijas pielietojumu, apdraudētu un retu sugu aizsardzību, kā arī bioloģiskās daudzveidības datu sistēmu izveidi un uzlabošanu.
Plašāka informācija par konferenci un reģistrāciju pieejama konferences 2. paziņojumā un konferences mājaslapā.
Jautājumu vai neskaidrību gadījumā, lūdzam rakstīt uz e-pastu lifeforspecies.conference@gmail.com
Pavasara saulīti jūras krastos izbaudām ne tikai mēs, bet arī roņu mazuļi. Visbiežāk Latvijas pludmalēs varam sastapt pelēkā roņa mazuļus, bet šoreiz mēneša sugas godā celsim kādu retāku sugu - pogaino roni (Pusa hispida).
130-175 cm garš, un tikai 50-60kg smags - pogainais ronis ir pasaules mazākais ronis. Vidēji suga dzīvo 25-30 gadus, bet ir fiksēti gadījumi, kuros pogainā roņa vecums pārsniedz pat 40 gadu slieksni. Roņa raupjiem matiem klātā ķermeņa krāsojums ir mainīgs un visbiežāk pelēks (vēderpuse gaišāka), ar neregulāras formas (pārsvarā ovālveida) plankumiem, ko ieskauj gaišas joslas. Muguras vidusdaļa parasti bez plankumiem. No citiem roņiem atšķiras ar nelielo izmēru, strupo purnu, “kaķa” sejas profilu un ķermeņa krāsojumu. Skatoties no priekšpuses, nāsis ir V-veida.
Pogainais ronis lielākoties pārtiek no nelielām zivīm, kas uzturas baros - reņģes, brētliņas un salakas. Ēd arī bentiskās zivis un vēžveidīgo. Lielāko dzīves daļu ronis pavada ūdenī barojoties. Uz ledus dzemdē un audzina mazuļus, kā arī tur noris apmatojuma maiņa un atpūtas periodi.
Baltijas jūrā, lai atpūstos, ronis izmanto arī akmeņus un klintis piekrastes ūdeņos. Bezledus periodā dzīvo pelaģiski un pa vienam, pa retam gulšņājot uz akmeņiem. Sauszemē izlien ļoti reti.
Poligāms: pārošanās periodā aprīlī un maijā katram tēviņam ir vairākus km² liela teritorija, ko aizsargā no citiem tēviņiem, un kas pārsedzas ar vairāku mātīšu teritorijām. Mātītes dzimumgatavību sasniedz 3-6 gadu vecumā, un tām parasti ik gadu dzimst viens mazulis. Mazuļi piedzimst februārī – marta sākumā uz ledus. Zīdīšanas periods ilgst 6-8 nedēļas. Par mazuli rūpējas tikai māte. Pārošanās notiek, kamēr mātītes vēl zīda mazuļus. Grūsnības periods ilgst 10,5-11 mēnešus.
Pogainais ronis 20. gs. sākumā bija biežāk sastopamā roņu suga Baltijas jūrā, taču pārmērīgu medību dēļ populācija strauji saruka. Šobrīd lielākos draudus rada globālā sasilšana, kā rezultātā samazinās jūras ledus daudzums. Apdraud arī piesārņojums ar plastmasām, hloroganiskajiem savienojumiem un smagajiem metāliem, zvejniecība un citas antropogēnās darbības jūrā. Latvijā novērtēta kā stipri apdraudēta suga (EN).
Pogainais ronis ir Latvijas un Eiropas Savienības nozīmes aizsargājama suga. 2021. gadā izstrādāts Latvijas ūdeņos sastopamo roņu sugu aizsardzības plāns, kā viens no mērķiem ir roņu un zvejnieku konflitsituāciju risināšana. Būtiska ir roņu netraucēšana, kad tie uzturas krasta tuvumā.
Pogainais ronis sastopams galvenokārt Arktikā. Baltijas jūrā Rīgas līcis ir areāla dienvidu robeža. Latvijas ūdeņos barojas, bet atpūtas vietas ir Mozundā Igaunijā. Pārsvarā uzturas Rīgas līča atklātajā daļā, retāk piekrastes ūdeņos, lielo upju lejtecēs un ar jūru savienotajos piejūras ezeros
Interesants fakts: Baltijas jūrā, Lādogas un Saimā ezeros saglabājušās izolētas pēcleduslaikmeta reliktas pogainā roņa populācijas. Šajās vietās izveidojušās atsevišķas pogainā roņa pasugas (Baltijas jūrā – Pusa hispida botnica).
Ja kādreiz dodoties dabā ieraugi pogaino roni - ziņo par novērojumu Dabas aizsardzības pārvaldei vai portālā Dabasdati.lv. Priecāsimies saņemt ziņas un fotogrāfijas ar sugas novērojumiem arī mūsu Facebook lapā.
Turpinot iesāktās tradīcijas, arī uz Lieldienām esam izveidojuši jaunas aktivitāšu lapas mazajiem dabas pētniekiem!
Visu materiālu printējamie faili, kā arī iepriekšējo svētku laikā sagatavotās aktivitāšu lapas pieejamas šeit: https://ej.uz/LFSaktivitasulapas
Fotogrāfijas ar aizpildītām un izkrāsotām aktivitāšu lapām priecāsimies saņemt projekta sociālajos tīklos (Facebook; Instagram).
Gan iepriekš sagatavotās, gan turpmāk radītās aktivitāšu lapas būs pieejamas arī mūsu mājaslapas "Materiāli" sadaļā. Aktivitāšu lapas izstrādātas D2 aktivitātes ietvaros.
Jau šīs nedēļas izskaņā svinēsim Lieldienas, kuru laikā ne viena vien mājsaimniecība cels galdā arī paipalu olas. Bet vai zināji, ka paipala Latvijā novērtēta kā jutīga suga? Šis vērtējums, pēc IUCN skalas, iekļauj paipalu apdraudēto sugu sarakstā, tādēļ paipalu (Coturnix coturnix) celsim mēneša sugas godā!
Paipala ir neliels irbju apakšdzimtas putns, kas garumā nepārsniedz 16 - 18 cm. Neliels ir arī putniņa svars, vidēji svārstoties no 70 - 140 gramiem. Vislielākais svars novērojums pirms migrācijas uzsākšanas un vairošanās sezonas beigās, kā arī jāatzīmē, ka visbiežāk paipalu mātītes ir nedaudz smagākas par tēviņiem.
Paipalu rotā raibi dzeltenbrūns apspalvojums, kurā mijas gaišākas un tumšākas svītriņas. Pazode balta, un tēviņiem virs acīm ir balta svītra, kas līdzinās uzacij. Šī ir sauszemes suga, kas lielākoties uzturā dod priekšroku dažādām sēklām un sīkiem bezmugurkaulniekiem.
Sugai ir plašs izplatības areāls, un var to var sastapt lielākajā daļā Eiropas, Āzijas rietumu daļā un Āfrikā. Paipala ir gājputns.
Paipala mājo uz sauszemes mērenā klimata un tropu joslās. Visbiežāk paipalu var sastapt zālāju biotopos, it īpaši ļoti garā un biezā zālē. Sugai ne pārāk patīk mežmalas un pļavu nomales, bet to var novērot labības tīrumos. Paipalu dabā gan ir grūti pamanīt, jo tā slēpjas labībā vai garā zālē, un nelabprāt lido. Tāpat, lai izvairītos no potenciāliem draudiem, paipala biežāk izvēlas skriet, nevis lido. Ja nu putns tiek pēkšņi iztraucēts, tas visbiežāk paceļas spārnos uz neilgu laiku, un drīz vien nolaižas zālē citviet, lai atkal paslēptos. Līdz ar to, paipalu biežāk var dzirdēt, nevis redzēt. Īpaši labi to var atpazīt pēc tēviņu dziedāšanas, kas visbiežāk dzirdama no rītiem un vakaros.
Savvaļā paipalām nav monogāmas attiecības, jo tēviņi sapārojas ar vairākām mātītēm. Arī mātītes mēdz sapāroties ar vairākiem tēviņiem, tomēr tas notiek retāk.
Ligzdošanas teritorijās vispirms ierodas paipalu tēviņi, kas par savu klātesamību paziņo ar skaļu dziedāšanu. Kad ierodas mātīte, pāris izvēlas vietu ligzdai. Tēviņš mātītei ar zemu nolaistiem spārniem dejo riesta deju, sabožot pakakles un krūšu spalvas.
Paipalu ligzda tiek būvēta garā zālē. Savvaļas paipalu ola sver apmēram 8,5 gramus, tā ir pelēcīga vai gaiši brūna ar brūniem raibumiņiem. Vidēji vienā dējumā ir 8—13 olas. Inkubācjas periods ilgst 17—20 dienas. Eiropā ligzdošana visbiežāk norit no maija līdz augustam. Jaunās paipalas spēj lidot, jau nepilnu 2 nedēļu vecumā.
Ja kādreiz dodoties dabā ieraugi paipalu - ziņo par novērojumu Dabas aizsardzības pārvaldei vai portālā Dabasdati.lv. Priecāsimies saņemt ziņas un fotogrāfijas ar sugas novērojumiem arī mūsu Facebook lapā.
27. februārī vairāk nekā 70 dabas aizsardzības speciālisti pulcējās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Dabas aizsardzības pārvaldes projekta LIFE FOR SPECIES rīkotajā seminārā par putnu aizsardzības aktualitātēm.
Seminārs tika organizēts, lai celtu gan sertificēto putnu aizsardzības ekspertu, gan par dabas aizsardzību atbildīgo valsts iestāžu speciālistu zināšanas un vienotu izpratni par putnu aizsardzības aktulitātēm, un veicinātu savstarpējo sadarbību. Tā Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Dabas aizsardzības departamenta direkore Gita Strode skaidroja prioritāšu noteikšanu īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzības un apsaimniekošanas pasākumu plānošanai un ieviešanai, savukārt DAP Kurzemes reģionālās administrācijas eksperts Kristaps Vilks rosināja diskusiju par risinājumiem ekspertu atzinumu kvalitātes celšanai. Savukārt Anete Pošiva-Bunkovska un Gaidis Grandāns (SIA ELLE) iepazīstināja ar DAP pasūtījumā topošajām vadlīnijām meža autoceļu un meža meliorācijas sistēmu ietekmes izvērtēšanai.
Lai uzlabotu mežā ligzdojošo putnu mikroliegumu veidošanas procesu, Valsts meža dienesta Meža un vides aizsardzības daļas pārstāve Daina Liepiņa un Latvijas Dabas fonda putnu eksperts Jānis Ķuze savās prezentācijās iepazīstināja ar pieredzi un izaicinājumiem mikroliegumu izveides procesā sākot no lauka apsekojumiem līdz lēmuma pieņemšanai. Savukārt DAP projekta LIFE REEF un Latvijas Ornitoloģijas biedrības putnu eksperts Pēteris Daknis iepazīstināja ar ūpju telemetrijas pētījuma rezultātiem, aktualizējot nepieciešamību noteikt ilgāku sezonālo liegumu jaunaudžu kopšanai ūpju aizsardzībai veidotajos mikroliegumos un to buferzonās.
Nozīmīga loma putnu aizsardzības pasākumu plānošanā un ietekmju vērtēšanā ir monitoringa rezultātiem, līdz ar to Latvijas Ornitoloģijas biedrības un projekta LIFE FOR SPECIES eksperts Andris Avotiņš iepazīstināja ar plēsīgo putnu monitoringa sistēmu un tā rezultātiem, savukārt Jānis Donis no Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava prezentēja jaunākos analīzes rezultātus par saimnieciskās darbības ietekmi uz melnā stārķa ligzdošanas sekmēm. Monitoringa rezultāti bija nozīmīgi arī Projekta LIFE FOR SPECIES ietvaros veidojot piedāvājumu aizsargājamo sugu saraksta pārskatīšanai, ar ko semināra dalībniekus iepazīstināja Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Viesturs Ķerus. Semināra turpinājumā DAP Ķemeru Nacionālā parka dabas centra vadītāja Agnese Balandiņa rosināja diskusiju par pieaugošo aktīvās atpūtas un tūrsima ietekmi uz īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vērtībām t.sk. purvos ligzdojošajiem putniem.
