Pavasara saulīti jūras krastos izbaudām ne tikai mēs, bet arī roņu mazuļi. Visbiežāk Latvijas pludmalēs varam sastapt pelēkā roņa mazuļus, bet šoreiz mēneša sugas godā celsim kādu retāku sugu - pogaino roni (Pusa hispida).
130-175 cm garš, un tikai 50-60kg smags - pogainais ronis ir pasaules mazākais ronis. Vidēji suga dzīvo 25-30 gadus, bet ir fiksēti gadījumi, kuros pogainā roņa vecums pārsniedz pat 40 gadu slieksni. Roņa raupjiem matiem klātā ķermeņa krāsojums ir mainīgs un visbiežāk pelēks (vēderpuse gaišāka), ar neregulāras formas (pārsvarā ovālveida) plankumiem, ko ieskauj gaišas joslas. Muguras vidusdaļa parasti bez plankumiem. No citiem roņiem atšķiras ar nelielo izmēru, strupo purnu, “kaķa” sejas profilu un ķermeņa krāsojumu. Skatoties no priekšpuses, nāsis ir V-veida.
Pogainais ronis lielākoties pārtiek no nelielām zivīm, kas uzturas baros - reņģes, brētliņas un salakas. Ēd arī bentiskās zivis un vēžveidīgo. Lielāko dzīves daļu ronis pavada ūdenī barojoties. Uz ledus dzemdē un audzina mazuļus, kā arī tur noris apmatojuma maiņa un atpūtas periodi.
Baltijas jūrā, lai atpūstos, ronis izmanto arī akmeņus un klintis piekrastes ūdeņos. Bezledus periodā dzīvo pelaģiski un pa vienam, pa retam gulšņājot uz akmeņiem. Sauszemē izlien ļoti reti.
Poligāms: pārošanās periodā aprīlī un maijā katram tēviņam ir vairākus km² liela teritorija, ko aizsargā no citiem tēviņiem, un kas pārsedzas ar vairāku mātīšu teritorijām. Mātītes dzimumgatavību sasniedz 3-6 gadu vecumā, un tām parasti ik gadu dzimst viens mazulis. Mazuļi piedzimst februārī – marta sākumā uz ledus. Zīdīšanas periods ilgst 6-8 nedēļas. Par mazuli rūpējas tikai māte. Pārošanās notiek, kamēr mātītes vēl zīda mazuļus. Grūsnības periods ilgst 10,5-11 mēnešus.
Pogainais ronis 20. gs. sākumā bija biežāk sastopamā roņu suga Baltijas jūrā, taču pārmērīgu medību dēļ populācija strauji saruka. Šobrīd lielākos draudus rada globālā sasilšana, kā rezultātā samazinās jūras ledus daudzums. Apdraud arī piesārņojums ar plastmasām, hloroganiskajiem savienojumiem un smagajiem metāliem, zvejniecība un citas antropogēnās darbības jūrā. Latvijā novērtēta kā stipri apdraudēta suga (EN).
Pogainais ronis ir Latvijas un Eiropas Savienības nozīmes aizsargājama suga. 2021. gadā izstrādāts Latvijas ūdeņos sastopamo roņu sugu aizsardzības plāns, kā viens no mērķiem ir roņu un zvejnieku konflitsituāciju risināšana. Būtiska ir roņu netraucēšana, kad tie uzturas krasta tuvumā.
Pogainais ronis sastopams galvenokārt Arktikā. Baltijas jūrā Rīgas līcis ir areāla dienvidu robeža. Latvijas ūdeņos barojas, bet atpūtas vietas ir Mozundā Igaunijā. Pārsvarā uzturas Rīgas līča atklātajā daļā, retāk piekrastes ūdeņos, lielo upju lejtecēs un ar jūru savienotajos piejūras ezeros
Interesants fakts: Baltijas jūrā, Lādogas un Saimā ezeros saglabājušās izolētas pēcleduslaikmeta reliktas pogainā roņa populācijas. Šajās vietās izveidojušās atsevišķas pogainā roņa pasugas (Baltijas jūrā – Pusa hispida botnica).
Ja kādreiz dodoties dabā ieraugi pogaino roni - ziņo par novērojumu Dabas aizsardzības pārvaldei vai portālā Dabasdati.lv. Priecāsimies saņemt ziņas un fotogrāfijas ar sugas novērojumiem arī mūsu Facebook lapā.
Jau šīs nedēļas izskaņā svinēsim Lieldienas, kuru laikā ne viena vien mājsaimniecība cels galdā arī paipalu olas. Bet vai zināji, ka paipala Latvijā novērtēta kā jutīga suga? Šis vērtējums, pēc IUCN skalas, iekļauj paipalu apdraudēto sugu sarakstā, tādēļ paipalu (Coturnix coturnix) celsim mēneša sugas godā!
Paipala ir neliels irbju apakšdzimtas putns, kas garumā nepārsniedz 16 - 18 cm. Neliels ir arī putniņa svars, vidēji svārstoties no 70 - 140 gramiem. Vislielākais svars novērojums pirms migrācijas uzsākšanas un vairošanās sezonas beigās, kā arī jāatzīmē, ka visbiežāk paipalu mātītes ir nedaudz smagākas par tēviņiem.
Paipalu rotā raibi dzeltenbrūns apspalvojums, kurā mijas gaišākas un tumšākas svītriņas. Pazode balta, un tēviņiem virs acīm ir balta svītra, kas līdzinās uzacij. Šī ir sauszemes suga, kas lielākoties uzturā dod priekšroku dažādām sēklām un sīkiem bezmugurkaulniekiem.
Sugai ir plašs izplatības areāls, un var to var sastapt lielākajā daļā Eiropas, Āzijas rietumu daļā un Āfrikā. Paipala ir gājputns.
Paipala mājo uz sauszemes mērenā klimata un tropu joslās. Visbiežāk paipalu var sastapt zālāju biotopos, it īpaši ļoti garā un biezā zālē. Sugai ne pārāk patīk mežmalas un pļavu nomales, bet to var novērot labības tīrumos. Paipalu dabā gan ir grūti pamanīt, jo tā slēpjas labībā vai garā zālē, un nelabprāt lido. Tāpat, lai izvairītos no potenciāliem draudiem, paipala biežāk izvēlas skriet, nevis lido. Ja nu putns tiek pēkšņi iztraucēts, tas visbiežāk paceļas spārnos uz neilgu laiku, un drīz vien nolaižas zālē citviet, lai atkal paslēptos. Līdz ar to, paipalu biežāk var dzirdēt, nevis redzēt. Īpaši labi to var atpazīt pēc tēviņu dziedāšanas, kas visbiežāk dzirdama no rītiem un vakaros.
Savvaļā paipalām nav monogāmas attiecības, jo tēviņi sapārojas ar vairākām mātītēm. Arī mātītes mēdz sapāroties ar vairākiem tēviņiem, tomēr tas notiek retāk.
Ligzdošanas teritorijās vispirms ierodas paipalu tēviņi, kas par savu klātesamību paziņo ar skaļu dziedāšanu. Kad ierodas mātīte, pāris izvēlas vietu ligzdai. Tēviņš mātītei ar zemu nolaistiem spārniem dejo riesta deju, sabožot pakakles un krūšu spalvas.
Paipalu ligzda tiek būvēta garā zālē. Savvaļas paipalu ola sver apmēram 8,5 gramus, tā ir pelēcīga vai gaiši brūna ar brūniem raibumiņiem. Vidēji vienā dējumā ir 8—13 olas. Inkubācjas periods ilgst 17—20 dienas. Eiropā ligzdošana visbiežāk norit no maija līdz augustam. Jaunās paipalas spēj lidot, jau nepilnu 2 nedēļu vecumā.
Ja kādreiz dodoties dabā ieraugi paipalu - ziņo par novērojumu Dabas aizsardzības pārvaldei vai portālā Dabasdati.lv. Priecāsimies saņemt ziņas un fotogrāfijas ar sugas novērojumiem arī mūsu Facebook lapā.
27. februārī vairāk nekā 70 dabas aizsardzības speciālisti pulcējās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Dabas aizsardzības pārvaldes projekta LIFE FOR SPECIES rīkotajā seminārā par putnu aizsardzības aktualitātēm.
Seminārs tika organizēts, lai celtu gan sertificēto putnu aizsardzības ekspertu, gan par dabas aizsardzību atbildīgo valsts iestāžu speciālistu zināšanas un vienotu izpratni par putnu aizsardzības aktulitātēm, un veicinātu savstarpējo sadarbību. Tā Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Dabas aizsardzības departamenta direkore Gita Strode skaidroja prioritāšu noteikšanu īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzības un apsaimniekošanas pasākumu plānošanai un ieviešanai, savukārt DAP Kurzemes reģionālās administrācijas eksperts Kristaps Vilks rosināja diskusiju par risinājumiem ekspertu atzinumu kvalitātes celšanai. Savukārt Anete Pošiva-Bunkovska un Gaidis Grandāns (SIA ELLE) iepazīstināja ar DAP pasūtījumā topošajām vadlīnijām meža autoceļu un meža meliorācijas sistēmu ietekmes izvērtēšanai.
Lai uzlabotu mežā ligzdojošo putnu mikroliegumu veidošanas procesu, Valsts meža dienesta Meža un vides aizsardzības daļas pārstāve Daina Liepiņa un Latvijas Dabas fonda putnu eksperts Jānis Ķuze savās prezentācijās iepazīstināja ar pieredzi un izaicinājumiem mikroliegumu izveides procesā sākot no lauka apsekojumiem līdz lēmuma pieņemšanai. Savukārt DAP projekta LIFE REEF un Latvijas Ornitoloģijas biedrības putnu eksperts Pēteris Daknis iepazīstināja ar ūpju telemetrijas pētījuma rezultātiem, aktualizējot nepieciešamību noteikt ilgāku sezonālo liegumu jaunaudžu kopšanai ūpju aizsardzībai veidotajos mikroliegumos un to buferzonās.
Nozīmīga loma putnu aizsardzības pasākumu plānošanā un ietekmju vērtēšanā ir monitoringa rezultātiem, līdz ar to Latvijas Ornitoloģijas biedrības un projekta LIFE FOR SPECIES eksperts Andris Avotiņš iepazīstināja ar plēsīgo putnu monitoringa sistēmu un tā rezultātiem, savukārt Jānis Donis no Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava prezentēja jaunākos analīzes rezultātus par saimnieciskās darbības ietekmi uz melnā stārķa ligzdošanas sekmēm. Monitoringa rezultāti bija nozīmīgi arī Projekta LIFE FOR SPECIES ietvaros veidojot piedāvājumu aizsargājamo sugu saraksta pārskatīšanai, ar ko semināra dalībniekus iepazīstināja Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Viesturs Ķerus. Semināra turpinājumā DAP Ķemeru Nacionālā parka dabas centra vadītāja Agnese Balandiņa rosināja diskusiju par pieaugošo aktīvās atpūtas un tūrsima ietekmi uz īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vērtībām t.sk. purvos ligzdojošajiem putniem.
Februāris ir mitrāju mēnesis, tādēļ tam par godu šoreiz kā mēneša sugu apskatīsim kādu mitrāju augu sugu - zemeņu āboliņu (Trifolium fragiferum L.). Jāatzīmē, ka mitrāji Latvijā šogad atzīti arī par gada dzīvotni.
Zemeņu āboliņš savu nosaukumu ieguva pateicoties tam, ka tā ziedokopas galviņa līdzinās zemenei, lai gan citi uzstāj, ka zemenei līdzīga ir tieši augļu kopa. Augļa posmā, kad katra ziediņa vainags ir nokritis, rozā kauss uzspūšas un uz tā ir daudz matiņu, kas atgādina zemeni.
Zemeņu āboliņa lapa sastāv no trīs lapiņām. Tas ir daudzgadīgs augs, apmēram 10 līdz 30 cm augstumā no zemes, un tā krāsa variē no maigi rozā līdz sārtam. Zemeņu āboliņš zied no jūnija līdz septembrim
Apaļajā pūkainajā kausā savukārt ir noslēpta maza pāksts ar vienu vai divām sēklām. Ja kausa galviņa nolūst, tā pa ūdeni var aizpeldēt uz citu vietu – tā darbojas kā auga izplatības laiviņa.
Latvijā šis augs lielākoties atrodams jūrmalas pļavās un lagūnu ezeru palieņu pļavās – pārsvarā ap Liepājas ezeru, apkārt Rīgai un Salacgrīvas, Ainažu apkārtnē.
Interesanti, ka Latvijā augs atrasts arī Daugavas ielejā pie Daugavpils, kas ir īpatnēji, jo teritorija atrodas tālu no piejūras.
Kopumā šai sugai ir plašs izplatības areāls teju visā Eiropā, Kaukāzā, Rietumsibīrijā, Vidusāzijā un Ziemeļāfrikā. Šajos reģionos gan zemeņu āboliņa izplatība nav tik ļoti piesaistīta piejūras teritorijām, kā tas ir Latvijā.
Zemeņu āboliņa izplatību šobrīd negatīvi ietekmē tas, ka Latvijā sarūk dabisko pļavu platības, kur nepieciešama pļaušana vai noganīšana. Latvijā suga iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Ja kādreiz dodoties dabā ieraugi zemeņu āboliņu - ziņo par novērojumu Dabas aizsardzības pārvaldei vai portālā Dabasdati.lv. Priecāsimies saņemt ziņas un fotogrāfijas ar sugas novērojumiem arī mūsu Facebook lapā.
Izmantotie avoti:
Šoreiz mēneša sugas godā celsim garausi, kura apmatojums šobrīd pielāgojies sniega segai - balto zaķi (Lepus timidus). Baltais zaķis nereti tiek jaukts ar pelēko zaķi (Lepus europaeus), jo abas sugas vizuāli atšķiramas tikai ziemas laikā. Abas zaķu sugas ir radnieciskas, bet baltais zaķis ir mežu suga, kamēr pelēkais zaķis vairāk izvēlas atklātas ainavas. Ja kādā vietā abu sugu areāli pārklājas, sāk dominēt pelēkais zaķis, līdz ar to, Latvijā pelēkais zaķis ir biežāk sastopams nekā baltais.
Baltā zaķa apmatojuma maiņa notiek divreiz gadā, un ilgst aptuveni 2,5 mēnešus. Pavasarī pakāpeniski nomaina apmatojumu sākot no ķermeņa priekšpuses, bet rudenī – pretējā virzienā. Vasarā mugura rūsgana vai rūsgani pelēka, galva tumšāka, bet sāni gaišāki, vēders baltgans. Ziemā kažoks pilnībā balts, vienīgi ausu galiņi paliek melni. Turpretim pelēkais zaķis ir vairāk rūsganas krāsas un pelēcīgs paliek tikai pavasarī.
Baltā zaķa ļipa ir īsa (6-7 cm), un atšķirībā no pelēkā zaķa - ieapaļa. Pelēkajam zaķim tā ir garāka, iegarena, ar izteiktu tumšu plankumu virspusē. Baltā zaķa ausu galiņi visu gadu ir melni, un auss apmale rotāta ar baltu svītru (pelēkajam zaķim tā ir tumša). Pakaļkājas (13-17 cm) ievērojami garākas par priekškājām (7-9 cm), pēdas noapaļotas. Pēdu apakšpuse viscaur biezi klāta ar amortizējošiem matiņiem. Priekškājām 5 pirksti, pakaļkājām - 4. Vidēji baltais zaķis ir 45-50 cm garš un sver 3-5kg.
Vidēji dzīvo 8 - 9 gadus. Aktīvs visu gadu, dominē krēslas un tumsas aktivitāte. Nometnieks (apdzīvo noteiktu teritoriju) un savrupnieks (dzīvo pa vienam). Visbiežāk uzturas jaukta tipa mežos, kas robežojas ar aizaugošiem izcirtumiem, laucēm, zālājiem, purviem vai ūdenstilpēm.
Ziemā baltā garauša pakaļējo ķepu matainums pieaug, un kalpo kā sniega kurpes, neļaujot iegrimt dziļi sniegā. Savukārt tā zobi aug visu mūžu – graužot tie dilst un ir jāataudzē. Atšķirībā no grauzējiem apakšžoklī ir četri priekšzobi, nevis divi. Acis ir izvalbītas, tāpēc redzes leņķis ir teju 360°. Taču redze kopumā vāji attīsta – tālumā zaķis spēj izšķirt tikai kustīgus objektus
Zaķis ir viens no ātrākajiem dzīvniekiem Latvijā – briesmu brīžos tas spēj pārvietoties ar 50-60 km/h lielu ātrumu. Tāpat, lai izvairītos no plēsējiem, zaķi jauc pēdas – pārvietojas gariem lēcieniem, izdara tālus sānlēcienus, met lokus atgriežoties uz savām iepriekš iemītajām takām. Arī plēsēju vajāti zaķi bēg mezdami cilpas.
Baltais zaķis vasarā ir zālēdājs - pārtiek no augu zaļajā daļām. Ziemā grauzējs – barojas ar lapu koku zariem un mizu, sūnām un ķērpjiem. Raksturīga koprofāgija, jeb savu ekskrementu ēšana, kas palielina pārtikas sagremojamību un palīdz uzturēt gremošanas sistēmas mikrofloru. Zaķi mēdz grauzt briežu, aļņu un stirnu ragus un skrubināt dzīvnieku skeleta atliekas, tādā veidā uzņemot nepieciešamās minerālvielas.
Populācijas lielumu ietekmē klimata pārmaiņas, cilvēku darbība, plēsēji, slimības u.c. apstākļi. Zviedrijas dienvidos populācija sarukusi siltāku ziemu ietekmē. Lietuvā novērtēta kā jutīga suga (VU) – plēsēju savairošanās un dzīvotņu degradācijas dēļ. Latvijā populācija sarukusi salīdzinājumā ar 21. gadsimta sākumu domājams vairāku faktoru dēļ – bezsniega periodu pieaugums, augu aizsardzības līdzekļu lietošana, konkurence un hibridizācija ar pelēko zaķi. Tomēr suga vērtēta kā droša (LC), jo pēdējo 10 gadu laikā populācija ir stabila, aptuveni 10-11 tūkstošu indivīdu apmērā.
Baltais zaķis ir poligāms – mātīte piesaista vairākus tēviņus, starp kuriem notiek boksam līdzīga riesta cīņa. Pirmā pārošanās sezona sākas martā, otrā - maijā. Mātītei gadā 1-2 metieni, un grūsnība ilgst vidēji 51 dienu. Vienā metienā 4-7 mazuļi, vasaras metienā mazuļu parasti ir vairāk. Jaundzimušie ir biezi apmatoti, redzīgi un jau pirmajā dienā spēj patstāvīgi pārvietoties. Mātīte mazuļus zīda 1-2 reizes diennaktī, pārējo laiku pavadot šķirti no tiem, lai mazinātu plēsonības risku. Mazuļu attīstība rit ātri – 7-9 dienu vecumā papildus pienam tie sāk ēst zāli, bet 3-4 nedēļu vecumā kļūst patstāvīgi. Mazuļu mirstība ir augsta – pirmajā mēnesī izdzīvo apmēram trešdaļa jaundzimušo. Baltie zaķi dzimumgatavību sasniedz 11 mēnešu vecumā.
Iekļauts Bernes konvencijā un Biotopu direktīvā, kā suga kuras indivīdus drīkst iegūt, ja tiek nodrošināts sugas labvēlīgs aizsardzības stāvoklis. Latvijā ierobežoti izmantojama aizsargājama suga, kuru atļauts medīt no oktobra līdz janvārim.
Baltā zaķa dabiskie ienaidnieki ir plēsīgie putni – klijāni, ērgļi, pūces, kā arī zīdītāji – lapsas, caunas, lūši, vilki, klaiņojoši suņi.
Ja dodoties dabā ieraugi balto zai - ziņo par novērojumu Dabas aizsardzības pārvaldei vai portālā Dabasdati.lv. Priecāsimies saņemt ziņas un fotogrāfijas ar sugas novērojumiem arī mūsu Facebook lapā.
Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā 14. decembrī aizvadīts projekta LIFE FOR SPECIES rīkotais dabas ekspertu seminārs par abinieku un rāpuļu aizsardzību.
Abinieki un rāpuļi ir ļoti interesantas un nozīmīgas dzīvnieku grupas Latvijas dabas aizsardzības sistēmā. Šo grupu sugas ir īpaši jutīgas pret dažādām cilvēku tiešas un netiešas darbības ietekmēm, vides un klimata pārmaiņām, slimībām, invazīvajām sugām un dzīvnieku tirdzniecību. Tāpēc arī nepieciešamie aizsardzības pasākumi ir plaša diapozona - sākot ar sabiedrības izglītošanu un iesaisti, praktisku dzīvotņu atjaunošanu un aizsardzību, beidzot ar savvaļas populāciju papildināšanu ar nebrīvē audzētiem īpatņiem.
Lai gan abinieku un rāpuļu ekspertu skaits Latvijā ir neliels, Latvijā ir daudzi lieliski šo sugu aizsardzības pasākumu piemēri. Semināra laikā Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza speciālisti Elza Birbele, Rebeka Šķērstiņa un Alessandro Di Marzio dalībniekus iepazīstināja ar kokvardes populāciju atjaunošanas projekta jaunākajiem rezultātiem, kā arī Latvijas ekspertu pieredzi un iespējām globāli apdraudēto sugu aizsardzības projektos.
Latgales zoodārza pārstāvis Mihails Pupiņš pievērsās sarkanvēdera ugunskrupja un purvu bruņurupuča aizsardzības aktualitātēm, kā arī invazīvo sugu problemātikai. Savukārt Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti Ilze Reinika, Alise Ozoliņa un Rihards Miķelsons izcēla sabiedrības iesaistes nozīmi, iepazīstinot ar kampaņas “Misija krupis. Izglāb princi!” rezultātiem, rosinot diskusiju par abinieku un rāpuļu sabiedrisko monitoringu un sabiedrības un ekspertu iesaisti, lai mazinātu nelegālo tirdzniecību ar abiniekiem un rāpuļiem.
Projekta LIFE FOR SPECIES un Latvijas Universitātes abinieku un rāpuļu eksperts Andris Čeirāns iepazīstināja ar sugu apdraudētības vērtēšanas rezultātiem, labākās prakses piemēriem un pieredzi dabas aizsardzības plānu izstrādē, kā arī rosināja diskusiju par galvenajiem tuvākās nākotnes izaicinājumiem un prioritātēm abinieku un rāpuļu aizsardzībā Latvijā.
Projekta LIFE FOR SPECIES koordinators Jēkabs Dzenis pauž: “Seminārs deva unikāla iespēju sapulcēt kopā vadošos Latvijas abinieku un rāpuļu pētniekus un aizsardzības praktiķus, dabas aizsardzības ekspertus un studentus, kam ir pastiprināta interese par abinieku un rāpuļu aizsardzību. Šāda dalīšanās ar zināšanām, pieredzi un idejām ir ārkārtīgi svarīga neskaitāmo izaicinājumu abinieku un rāpuļu aizsardzības jomā risināšanai gan ceļot esošo ekspertu kapacitāti, gan veicinot sadarbību, gan iesaistot jaunus speciālistus”.
Semināru organizēja Dabas aizsardzības pārvalde sadarbībā ar Latvijas Universitātes Bioloģijas Insitūtu un Rīgas Nacionālo zooloģisko dārzu.
Decembra mēnesī daudzi dodas dabā, lai meklētu materiālus dabai draudzīgu svētku dekoru izgatavošanai. Līdz ar to, šis laiks ir īpaši nozīmīgs, lai atgādinātu par svarīgo līdzsvaru starp svētku gaišumu un dabas aizsardzību. Bieži vien mēs pat nenojaušam, cik trausla ir mūsu apkārtējā vide un kā neapdomīgas rīcības rezultātā varam kaitēt retām un apdraudētām sugām. Tieši tādēļ, kā šī mēneša aizsargājamo sugu, esam izvēlējušies caurumaino menegāciju (Menegazzia terebrata) - ķērpi, kuru sastopot dabā, būtu svarīgi to tur atstāt un saudzēt.
Caurumainās menegācijas laponis ir lapveida, rozetveida vai nenoteiktas formas. Ķērpja daivu virspuse lielākoties ir pelēki zaļgana, dažreiz centrālajā daļā tumšāka, matēta, retāk mazliet spīdīga, kaila, ar apaļām vai ovālām atverēm, kuru dēļ ķērpis ieguvuis savu lativsko nosaukumu. Serde balta, iekšā ar dobumu. Apakšpuse ļoti krunkaina, melna, uz malām gaišāka, redzama melna apmale.
Latvijā sugas lielākā populācijas daļa koncentrējas austrumu daļā, izklaidus valsts ziemeļu, centrālajā daļā un Kurzemē. Pēdējo gadu laikā atradņu skaits ir ievērojami palielinājies, kas saistīts ar dabas ekspertu pieaugošajām zināšanām par šīs sugas noteikšanu un konstatēšanu.
Suga galvenokārt sastopama vecos, dabiskos melnalkšņu mežos ar paaugstinātu un stabilu gaisa mitrumu. Sugu visvairāk negatīvi ietekmē mežizstrādes un meliorācijas izraisītas pārmaiņas biotopos.
Ja dodoties dabā ieraugi caurumaino menegāciju - ziņo par novērojumu Dabas aizsardzības pārvaldei vai portālā Dabasdati.lv. Priecāsimies saņemt ziņas un fotogrāfijas ar sugas novērojumiem arī mūsu Facebook lapā.
Nākamā gada septembrī (18.09.2024.-20.09.2024.) Rīgā norisināsies projekta LIFE FOR SPECIES organizētā starptautiskā konference “Safeguarding Biodiversity: Red Lists and Beyond”.
Konferences mērķis ir dalīties pieredzē, nodot zināšanas un labāko praksi par nacionāla un reģionāla līmeņa sarkano sarakstu izveidi, IUCN metodoloģijas pielietojumu, apdraudētu un retu sugu aizsardzību, kā arī bioloģiskās daudzveidības datu sistēmu izveidi un uzlabošanu.
Konference tiks organizēta hibrīdformātā (gan klātienē, gan attālināti), un tā notiks angļu valodā. Plašāka informācija par konferenci pieejama šeit.
25. novembrī tika aizvadīta LU Jauno biologu skolas nodarbība LIFE For Species projekta bezmugurkaulnieku sugu ekspertes Rūtas Starkas vadībā. Nodarbības laikā klātesošajiem skolēniem bija iespēja iejusties pētnieku lomā, un uzzināt vairāk par to, kā notiek sugu apdraudētības novērtēšana pēc IUCN kritērijiem un kā tiek lemts par sugām, kuras iekļaut potenciālajā īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Jauno biologu skola (JBS) ir izglītojošu pasākumu kopums skolēniem, kuras mērķis ir veicināt skolēnu interesi par bioloģiju kā zinātni un nākotnes virzienu, dot iespēju papildināt savas zināšanas un iegūt arī ieskatu bioloģijas studenta dzīvē.
R. Starkas vadītajā nodarbībā piedalījās 82 skolēni no 7. - 12. klasei. Pasākuma laikā jaunieši ar interesi pildīja uzdoto, uzdeva jautājumus un nodarbības noslēgumā patstāvīgi pildīja dažādus uzdevumus.
Patstāvīgā darba uzdevuma laikā bija jāveic aprēķins zilspārnu smiltājsiseņa AOO, EOO, kā arī tā izvērtēšana pēc B kritērija. Skolēniem bija jāsaprot, kur iegūt informāciju par biotopu stāvokli Latvijā un sugu populāciju tendencēm Eiropā, kā arī jāmāk salīdzināt vēsturiskos un mūsdienu izplatības datus, to interpretācijas ierobežojumus. Noslēgumā bija jāpamato sugas aizsardzības nepieciešamība.
Pēc nodarbības un uzdevumiem, skolēni saņēma projekta laikā izstrādātos materiālus - kartiņas, kā arī pirmo trīs vietu ieguvēji katrā no vecuma grupām saņēma projekta brošūru un bukletu.
Bilžu galerija, lai apskatītu bildes - klikšķini uz jebkuru no tām. Foto: Agate Seržante
Paldies visiem dalībniekiem par izrādīto interesi un aktivitāti!
Novembra izskaņā, kad lielākā daļa sikspārņu ir devušies ziemas miegā, vēlamies pastāstīt vairāk par kādu Latvijā sastopamu un aizsargājamu sikspārņu sugu - Eiropas platausi, kas agrāk bija pazīstams kā Platausainais sikspārnis (Barbastella barbastellus).
Eiropas platausis ir vidēja izmēra sikspārnis un tā ķermeņa garums sasniedz 43-64 mm. Dzīvniekam ir tumši brūns apmatojums, ko reizēm rotā nedaudz sirmi vai pat dzeltenīgi matu gali tā mugurpusē. Ādas krāsa tumši brūna. Raksturīgākā sugas pazīme sasaucas arī ar tās latvisko nosaukumu – tam ir platas trijstūrveida ausis, kuras uz pieres saaugušas kopā. Auss radziņš trijstūrveida ar nosmailotu, nedaudz izstieptu virsotni.
Sugai raksturīgi, ka mātītes dzemdē vienu mazuli gadā. Plataušu mūža ilgums dažādos avotos norādīts atšķirīgs, bet vidēji tas svārstās no 5,5- 10 gadiem. Maksimālais zināmais vecums šīs sugas pārstāvim ir 22 gadi.
Eiropas plautausis ir Latvijā ziemojoša suga, kurai nav raksturīgi tāli pārlidojumi. Tā ziemo galvenokārt vecos un maz izmantotos pagrabos. Eiropas platausis ir izteikta mežu suga, kas tradicionāli tiek saistīta ar platlapju mežiem. Latvijā piemērotu vecāku platlapju mežu nav daudz, bet suga reģistrēta vecos muižu parkos un dažāda tipa mežaudzēs.
Jāatzīmē, ka sikspārņi nemīt ligzdās, tie mājo alās, koku dobumos, kā arī ēku bēniņos un pagrabos. Diemžēl, nereti tieši vecu māju pārbūve un nojaukšana apdraud sikspārņus, jo samazinās tiem piemērotu dienas slēptuvju un vairošanās vietu skaits. Tāpat, sikspārņiem kaitē vecu, dobumainu koku izciršana. Kā vēl viens risks jāmin kukaiņu samazināšanās, jo tas apdraud sikspārņu iespēju atrast pietiekamu barības apjomu.
Latvijā sugas galvenais apdraudējums ir tieši mežizstrāde, kuras rezultātā samazinās vecu un kalstošu vai nokaltušu koku daudzums ar piemērotām slēptuvēm, tiek fragmentēti mežu masīvi, kā arī ar meliorāciju izmainīts mitruma režīms.
Arī Latvijā piemērotu paslēptuvju daudzums mežā ir viens no noteicošajiem faktoriem sugas klātbūtnei. Retāk šīs sugas mītnes atrodamas ēkās. Ziemo pazemes mītnēs, Latvijā zināmās ziemošanas vietas atrastas dažādos vecos pagrabos.
Suga medī naktstauriņus, kaut gan var medīt arī cita veida kukaiņus.
Eiropas platausis 3 reizes novērots ziemošanas vietās Gaujas Nacionālā parka alās, tomēr pēdējo 30 gadu laikā neviens šīs sugas indivīds Gaujas Nacionālā parka teritorijā nav konstatēts. Šobrīd zināmie atradumi īpaši aizsargājamās teritorijās ir tikai dabas liegumā “Dunika” un dabas parkos “Ogres ieleja” un “Talsu pauguraine”.
Ja dodoties dabā vai savas mājas pagrabā ieraugi Eiropas platausi - ziņo par novērojumu Dabas aizsardzības pārvaldei vai portālā Dabasdati.lv. Priecāsimies saņemt ziņas un fotogrāfijas ar sugas novērojumiem arī mūsu Facebook lapā. Atgādinām, ka sastopot sikspārņus, nevajadzētu traucēt to atpūtu, un jāizvairās no lieku trokšņu, gaismu un citu traucēkļu radīšanas.
