Morfoloģija un bioloģija. Alatai ir raksturīgs slaids, parasti līdz 50 cm garš ķermenis (Latvijā līdz 40 cm). Ķermeņa krāsa mainīga, taču lielākoties sudraboti pelēcīga ar tumšāku muguras, bet gaišāku vēdera daļu. Uz sāniem garenvirzienā vāji izteiktas brūnganas svītras, sānu augšdaļā un uz muguras nelieli melni plankumi. Mazuļiem uz sāniem tumšas šķērssvītras. Gara un plata muguras spura ar melniem plankumiem paralēlās rindās. Tēviņiem tā ir nedaudz lielāka nekā mātītēm, tās krāsa – pelēcīga līdz violeta. Krūšu un vēdera spuras dzeltenīgas līdz sārtas. Tāpat kā citām lašu dzimtas zivju sugām, alatai ir taukspura. Augšžoklis parasti sniedzas līdz acs orbītas priekšējai robežai. Pirms nārsta tēviņiem uz ķermeņa izveidojas nārsta kārpiņa un ķermeņa krāsojums kļūst spilgtāks. Alatas pirmo reizi nārsto 2–3 gadu vecumā. Dzīves ilgums var sasniegt 15 gadus, Latvijā līdz sešiem gadiem (Ingram et al. 1999; Kottelat, Freyhof 2007).
Izplatība. Sastopama Eiropā, upēs un atsevišķos ezeros Barenca jūras baseinā uz rietumiem no Urāliem, Kaspijas, Melnās, Baltijas, Baltās un Ziemeļu jūras baseinos, tostarp Britu salās, Luāras un Ronas upju baseinos Francijā, Adrijas jūras Z daļas upju baseinos. Apdzīvo upes un dzidrus oligotrofus ezerus Skandināvijā. Sastopama arī piekrastes iesāļūdens biotopos Botnijas līča Z daļā, kur notiek plaša saldūdens ieplūde (Kottelat, Freyhof 2007; Swatdipong et al. 2009). Latvijas upēs specifisko ekoloģisko prasību dēļ sastopama reti – galvenokārt Ventas un Gaujas pietekās –, taču konstatēta arī Veļikajas baseinā. 1993.–2022. gadā zinātniskajās uzskaitēs konstatēta 22 upēs, bet ir zināmi noķeršanas gadījumi vēl 13 upēs. Sastopamības apgabals (EOO) ir 14 963 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir tikai 164 km2. Ņemot vērā, ka līdz šim veiktās zivju mazuļu uzskaites neaptver vairākas mazākas upes Gaujas, Ventas un Veļikajas baseinā, iespējams, alatas izplatība ir plašāka. 2006.–2010. gadā alatas mazuļi tika ielaisti Ogres upē, kur tā nav bijusi sastopama, bet šobrīd izveidojusies pašatražojoša apakšpopulācija. 2009. gadā alatu mazuļi tika ielaisti arī Mergupē un 2011. gadā – Līgatnes upē (Riekstiņš 2012). Arī Mergupē alatas agrāk nav bijušas sastopamas; arī pēc mazuļu ielaišanas vēlākajos gados veiktajās zinātniskajās uzskaitēs suga nav konstatēta. Modelējot sugas izplatību (pamatojoties uz sugas prasībām pret vides apstākļiem), secināts, ka suga šobrīd apdzīvo mazāk nekā 20% potenciāli piemēroto ūdeņu Latvijā (nepublicēti dati). Taču ir jāņem vērā, ka uzskaites neaptver vairākas mazāku upju sugas apdzīvoto upju baseinos, tāpat arī aktīvās zvejas metodes bieži nav pietiekami efektīvas sugas konstatēšanai.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Eiropā populācijas lielums un tendences nav novērtētas, bet tā ir bieži sastopama (Ford 2024). Sastopamības apgabals ir palielinājies, gan mākslīgi izplatot to plašāk upju baseinu robežās, gan introducējot ūdeņos, kur tā iepriekš nav bijusi sastopama (Ingram et al. 1999). Alatu atradnes Latvijā ir sadrumstalotas un kopumā mazskaitlīgas, domājams, specifisko sugas ekoloģisko prasību dēļ. Nelielā kontrolzvejās konstatēto indivīdu daudzuma dēļ reģionālās populācijas svārstības valsts mērogā ir grūti objektīvi novērtēt, taču ilggadējs monitorings atsevišķās alatu apdzīvotajās upēs (Amatā, Lētīžā un Līgatnē) neliecina par nepārtrauktu sastopamības sarukumu vai krasām indivīdu skaita svārstībām. Novērtēta kā gandrīz apdraudēta suga (NT), jo tai ir sadrumstalota reģionālā populācija, kā arī neliels sastopamības apgabals un apdzīvotā platība.
Biotopi un ekoloģija. Apdzīvo aukstus (pārsvarā līdz 18 °C), ar skābekli bagātus ūdeņus, galvenokārt vidēja lieluma upju straujteču posmus ar cietu smilts vai akmeņu substrātu, kas mijas ar iedzelmēm (Ingram et al. 1999; Kottelat, Freyhof 2007). Reti sastopamas upēs, kas šaurākas nekā 5 m, pat ja upes kritums ir piemērots (>5 m/km). Parasti uzturas izskalojumos aiz akmeņiem vai noēnotās upes daļās zem veģetācijas pārkares. Pārsvarā izvairās no makrofītu audzēm, un ūdensaugi biežāk negatīvi korelē ar konstatēto indivīdu daudzumu, bet tajā pašā laikā ūdensaugi palielina svarīgu barības objektu – bezmugurkaulnieku – pieejamību un daudzveidību un var nodrošināt patvērumu alatu kāpuriem un mazuļiem no pārāk spēcīgas straumes (Kottelat, Freyhof 2007; Cove et al. 2018). Barojas galvenokārt ar kukaiņiem, to nimfām, sīkiem tārpiem un vēžveidīgajiem. Veic īsas nārsta migrācijas, vairojas seklūdens zonās (parasti 20–40 cm) vai straujtecēs ar vidējo straumes ātrumu ~0,5 m/s un tīru grants substrātu. Latvijā nārsto martā–jūnijā. Ikri bentiski, tiek ierakti substrātā (Ingram et al. 1999; Kottelat, Freyhof 2007).
Izmantošana un tirdzniecība. Suga ir mērķsuga makšķerēšanā.
Apdraudējums. Izplatības areālā galvenie draudi ir ūdens piesārņojums, upju aizsprostošana un ūdenslīmeņa regulēšana. Kā aukstūdeņu suga tā sava izplatības apgabala D daļā arvien vairāk ir pakļauta klimata pārmaiņu negatīvajai ietekmei. Lokālā mērogā sugu var ietekmēt lielas zivjēdāju putnu populācijas (Hayes et al. 2021; Ford 2024). Sugu nelabvēlīgi ietekmē darbības, kas veicina ūdens uzsilšanu upē, piemēram, uzpludinājumu un šķēršļu veidošana, kas bremzē ūdens tecējumu, un krastmalu koku izzāģēšana. Šķēršļi upēs ne tikai veicina ūdens uzsilšanu, bet arī ierobežo migrācijas iespējas.
Aizsardzība. ES un Latvijā īpaši aizsargājama suga, kuras nārsta vietu aizsardzībai var veidot mikroliegumus un kuras aizsardzībai Latvijas ūdeņos ir noteikti ieguves ierobežojumi. Sugas aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. 66% zināmo atradņu atrodas ĪADT: Gaujas Nacionālajā parkā, dabas liegumos “Rauza”, “Ventas un Šķerveļa ieleja”, dabas parkā “Ogres ieleja” un aizsargājamo ainavu apvidos “Ziemeļgauja” un “Veclaicene”. Lai aizsargātu reģionālo populāciju, ir jānovērš nelegāla ieguve un HES ekspluatācijas negatīvā ietekme uz hidroloģisko režīmu upēs. Tāpat jāuzlabo zivju migrācijas iespējas upēs, likvidējot šķēršļus vai uzlabojot to pārvaramību. Lai precizētu sugas sastopamību Latvijas iekšējos ūdeņos, ir jāveic mērķēts monitorings, izmantojot gan klasiskās, gan vides DNS metodes.
Autors: Jānis Bajinskis.
Summary. Grayling – Thymallus thymallus. Found in the Barents Sea basin west of the Urals, the Caspian, Black, Baltic, White and North Sea basins (including the British Isles), the Loire and Rhone river basins in France and the river basins in the northern Adriatic Sea catchment. It is rare in Latvian rivers, mainly found in tributaries of the Venta and Gauja rivers, and has also been recorded in the Velikaya river basin. During the scientific surveys in the period between 1993 and 2022, it was found in 22 rivers, with known catches in another 13 rivers. The EOO is 14,963 km2, and the AOO – 164 km2, but the actual distribution may be larger. In Europe, the population size and trends have not been assessed, but the species is widespread. The localities in Latvian rivers are in small number and fragmented, probably due to the specific ecological requirements of the species. Therefore, the species is assessed as Near Threatened (NT). Long-term monitoring in some rivers inhabited by the species, such as the Amata, Lētīža and Līgatne, does not indicate a continuous decline in abundance or severe fluctuations in the number of individuals. It inhabits cold, oxygen-rich waters, mainly rapid river sections with hard sand or rocky substrates. At a regional scale, the species is affected by river pollution, damming and changes in the hydrological regime. As a coldwater species in the southern part of its range, it is increasingly exposed to the negative effects of climate change. 66% of the known localities are located in the protected nature areas – the Gauja National Park, the “Rauza”, “Ventas un Šķerveļa ieleja” Nature Reserves, the “Ogres ieleja” Nature Park, and the “Ziemeļgauja” and “Veclaicene” Protected Landscape Areas. A species of EU importance and protected in Latvia, for which micro-reserves may be established to protect spawning grounds and for which harvest restrictions have been established. The legal status of the species should be maintained. In order to protect the regional population, it is necessary to prevent illegal catches and the impact of hydropower plants on the hydrological regime of rivers. Targeted monitoring using both traditional and environmental DNA methods is needed to clarify the presence of the species in Latvian inland waters.
Literatūras saraksts
