Atgriezties
Stipri apdraudēta (EN)

Apaļlapu sirpjlape

Drepanocladus trifarius (F. Weber & D. Mohr) Broth. ex Paris

 
Stipri apdraudēta (EN)

Apaļlapu sirpjlape

Drepanocladus trifarius (F. Weber & D. Mohr) Broth. ex Paris

Foto: Uvis Suško – apaļlapu sirpjlape.
Citi biežāk lietotie nosaukumi: apaļlapu sirpjdumbrene Pseudocalliergon trifarium (F. Weber & D. Mohr) Loeske.
Dzimta: strupknābju Amblystegiaceae.
Kategorija un kritēriji Latvijā: EN B2ab(iii), 2023.
Kategorija globāli, Eiropā: –, LC 2016.
Statuss tuvējās valstīs: Norvēģija (LC 2021), Zviedrija (LC 2020), Somija (LC 2019), Igaunija (NT 2018),
Lietuva (VU 2021).
Biotopi: 2.5. Pārejas purvi un slīkšņas, 4.2. Distrofi ezeri, 4.5. Mezotrofi ezeri, 4.11. Semidistrofi (oligodistrofi) ezeri.
Saskaņā ar IUCN metodiku.
    Draudi: 9.3. Lauksaimnieciskas un mežsaimnieciskas izcelsmes piesārņojums,
9.1. Sadzīves un komunālie notekūdeņi, 11.1. Dzīvotņu nobīde un pasliktināšanās.
    Aizsardzības pasākumi: 1.1. Atradņu/teritoriju aizsardzība, 1.2. Resursu un biotopu aizsardzība,
2.3. Biotopu un dabisko procesu atjaunošana, 5.1. Tiesību akti.
Konvenciju pielikumi: –.
Biotopu direktīvas pielikumi: –.
Aizsardzības statuss Latvijā: ĪAS, ML.
Latvijas retās sūnu sugas, 1994: 1. kat.

 

Morfoloģija un bioloģija. Lapu sūna. Mainīga izmēra slapjumā augoši augi, 5–30 cm vai garāki. Aug velēnās vai kā atsevišķi augi starp citām sūnām. Stumbrs nezarots vai reti zarots, augs tārpveidīgs. Jaunās lapas zeltaini brūnas, ar metālisku spīdumu, izteikti kontrastē ar tumšbrūnas krāsas vecākajām lapām. Lapas ap 1 mm garas, ar noapaļotu galu, plati ovālas, lapas galā strauji sašaurinās; šūnas garas, taisnstūrveida. Lapas mala bez zobiņiem. Pavasarī attīstās jaunas lapas, kas ir mazākas un ciešāk piekļāvušās stumbram nekā iepriekšējā gada lapas, tādējādi auga profils ir “posmots”. Lapas dzīsla viena, parasti nav saskatāma, līdz 3/5–9/10 lapas garuma (Atherton et al. 2010; FNA 2014; Hallingbäck et al. 2020). Piemērotās vides pH 5,6–8,1 (Hedenäs 2003).

Izplatība. Cirkumpolārs izplatības areāls, kas iekļauj boreālos un arktiskos kalnu reģionus 10–1120 m v.j.l. Eiropā un Ziemeļāzijā. Reta un lokāla Ziemeļamerikā, reģistrēta arī citur pasaulē – Dominikānā, Kolumbijā un Venecuēlā (Blockeel et al. 2014). Latvijā konstatētas 28 atradnes galvenokārt Kurzemes Z daļā un Latgalē un viena atradne Vidzemē: 19 mūsdienās (I. Lodziņa, 1993, U. Suško, 1994, 2011, L. Auniņa, 1997, 2003, B. Bambe, 2002, I. Rēriha, 2003–2008, A. Opmanis, 2004–2019, J. Kluša, 2019) un deviņas līdz 1975. gadam (pirmo reizi K. R. Kupfers 1898. un 1914. gadā). Sastopamības apgabals (EOO) ir 43 611 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 76 km2.

Populācija. Sugas Eiropas reģionālā populācija nav ļoti sadrumstalota. Augstienēs apakšpopulācijas, iespējams, ir stabilas, bet zemienēs tās noteikti ir mazinājušās, jo sugai piemērotu zemo purvu platība ir sarukusi gandrīz visur Eiropā (Hodgetts et al. 2019). Arī Latvijā, ņemot vērā sugas atkarību no pārmitriem biotopiem, kuru aizsardzības stāvoklis vairumam biotopu ir nelabvēlīgs, nav pamata prognozēt reģionālās populācijas pieaugumu.

Biotopi un ekoloģija. Zemienēs Ziemeļ- un Centrāleiropā suga var augt bāziskās augsnēs, oligotrofos un mezotrofos purvos, var veidot arī lielus klājienus ezermalās (Hedenäs et al. 2014). Latvijā tā visbiežāk konstatēta pārejas purvos, daudz retāk – ūdenī pie ezeru krastiem, sūnu un kaļķainos zāļu purvos; viena atradne konstatēta avoksnājā pie sēravota iztekas. Pavadošās sugas ir starainā atskabardze Campylium stellatum, tumšā pinkaine Cinclidium stygium, Zendtnera sirpjlape Drepanocladus sendtneri, lielā kroksamtīte Ptychostomum pseudotriquetrum, atrotītā dižsirpe Scorpidium revolvens, parastā dižsirpe S. scorpioides (L. Auniņas, A. Āboliņas, M. Galenieces, A. Opmaņa, H. Starcas novērojumi).

Izmantošana un tirdzniecība. –

Apdraudējums. Sugai piemērotu zemo purvu platība ir mazinājusies gandrīz visur Eiropā, jo tie ir nosusināti, apmežoti vai pakļauti lauksaimniecības noteces izraisītai eitrofikācijai (Hodgetts et al. 2019). Novērtēta kā stipri apdraudēta suga (EN), jo tai ir neliela AOO un prognozēta tās mazināšanās, kā arī piemērotu biotopu platības lieluma un kvalitātes un pieaugušu indivīdu skaita sarukums.

Aizsardzība. Latvijā aizsargājama suga, kuras dzīvotņu saglabāšanai var veidot mikroliegumus. Tās aizsardzības juridisko statusu iespējams pārskatīt. Konstatēta ĪADT – dabas liegumos “Ventas ieleja”, “Ances purvi un meži”, Rāznas, Ķemeru, Slīteres nacionālajos parkos. Jāaizsargā sugas apdzīvotās atradnes un biotopi un jāatjauno dabiskie procesi.

Autori: Renāte Kaupuža*, Ansis Opmanis, Līga Strazdiņa.

Summary. Three-ranked spear-moss – Drepanocladus trifarius. The moss has a circumpolar range, mainly in the boreal and Arctic mountain regions of Europe and northern Asia. It was first found in Latvia by K. R. Kuppfer in 1898. In Latvia, a total of 28 localities have been recorded, mainly in northern Kurzeme and Latgale, and one locality in Vidzeme: 19 today and nine by 1975 (of which at least three have disappeared). EOO is 43,611 km2, and AOO is 76 km2. Its distribution is limited by a lack of suitable habitats and by future trends in these habitats. The species most often grows in transition mires, more rarely – in water near lake shores, raised bogs, calcareous fens. The species is threatened by habitat loss. It is assessed as Endangered (EN) due to its small EOO and predicted declines in the area and quality of suitable habitats, and in the number of mature individuals. A protected species in Latvia; micro-reserves can be established to conserve its habitats. The legal status of species protection can be revised. It is found in protected nature territories – the “Ventas ieleja” and “Ances purvi un meži” Nature Reserves, and the Rāzna, Ķemeri and Slītere National Parks. Protection of the habitats and localities inhabited by the species, and restoration of natural processes should be carried out.

Literatūras saraksts

  • Atherton, I., Bosanquet, S., Lawley, M. (eds). 2010. Mosses and Liverworts of Britain and Ireland – A Field Guide. London: British Bryological Society, 848.
  • Blockeel, T.L., Bosanquet, S.D.S., Hill, M.O., Preston, C.D. (eds). 2014. Atlas of British & Irish Bryophytes. Newbury: Pisces Publications, 1250.
  • FNA 2014. Flora of North America. eFlora. Missouri Botanical Garden, St. Louis, MO & Harvard University Herbaria, Cambridge, MA, 2014. Web. http://www.efloras.org/florataxon.aspx?flora_id=1&taxon_id=250099281 [skatīts 30.01.2023.].
  • Hallingbäck, T., Lönnell, N., Weibull, H., Hylander, K. 2020. Rödlista 2020 – expertkommittén för mossor. Artfakta. SLU Artdatabanken, 212.
  • Hedenäs, L. 2003. The European species of the Calliergon–Scorpidium–Drepanocladus complex, including some related or similar species. Meylania, 28: 1–116
  • Hedenäs, L., Reisborg, C., Hallingbäck, T. 2014. Nationalnyckeln till Sveriges flora och fauna. Bladmossor: Skirmossor-baronmossor. Upppsala: ArtDatabanken SLU, Sveriges Lantbruksuniversitet, 366.
  • Hodgetts, N., Blockeel, T., Lönnell, N., Papp, B., Schnyder, N., Schröck, C., Untereiner, A., Vanderpoorten, A. 2019. Drepanocladus trifarius (Europe assessment). The IUCN Red List of Threatened Species 2019: e.T88278962A88382540. [skatīts 30.01.2023.].
Projekta finansētāji un partneri