Morfoloģija un bioloģija. Vismazākā no Latvijas pūcēm – mājas strazda lielumā, ar samērā mazu, apaļu galvu. Mugurpuse tumšbrūna ar sīkiem, gaišiem raibumiem. Vēderpuse bālgana, ar brūnām garenām svītriņām. Sejas plīvurs neizteikts, raibs (LOB 2002). Suga pārsvarā identificējama pēc raksturīgās balss – dažādiem svilpieniem, kas ir sezonāli mainīgi, bet viena veida balsis var izdot abu dzimumu putni. Aktīvs galvenokārt diennakts krēslainajā laikā. Barībā vairāk nekā citas pūces mēdz izmantot zvirbuļveidīgos putnus, tomēr tie tiek uzskatīti par alternatīvo barību laikā, kad ir zema strupastu pieejamība. Ligzdo dobumos vai būrīšos. Dējumā 3–10 olas, gadā viens perējums. Ar olu perēšanu un mazuļu barošanu nodarbojas gandrīz tikai mātīte. Nometnieks, tomēr ziemeļu populācijām (tostarp Latvijā) ir raksturīgs nomadisms vai pat invāzijas (Avotiņš jun. 2019; LOB 2002).
Izplatība. Izplatības areāls sniedzas no Francijas līdz Āzijas austrumiem, galvenokārt boreālajā zonā (BirdLife International 2016). Kopš 20. gs. 80. gadiem izplatība Eiropā kopumā palielinājusies, īpaši centrālajā daļā, taču Skandināvijā tā ir mazinājusies. Izplatības pieaugums skaidrojams ne tikai ar reālu populācijas pieaugumu, bet arī ar lielākiem centieniem sugas konstatēšanā (Keller et al. 2020). Latvijā šķietamo izplatības pieaugumu starp 1980.–1984. un 2000.–2004. gadu neapšaubāmi noteikuši uzlabojumi zināšanās par sugas konstatēšanu. Ticami, ka tas izskaidro arī izplatības pieaugumu starp 2000.–2004. un 2013.–2017. gadu (Ķerus u. c. 2021). Latvijā ligzdojošās populācijas apdzīvotā platība (AOO) ir 2656 km2, sastopamības apgabals (EOO) – 84 045 km2.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Pasaules populācija stabila (BirdLife International 2016). Arī Eiropas populācija stabila. Igaunijā, Lietuvā un īstermiņā arī Baltkrievijā populācija pieaug. Ilgtermiņā Baltkrievijas populācija stabila. Krievijā populācija ilgtermiņā stabila, bet īstermiņa tendence nav zināma (BirdLife International 2021). Latvijā ligzdojošā populācija ir 3671–9464 pāri (7342–18 928 pieauguši indivīdi). Ilgtermiņā populācija sarūk, bet īstermiņa tendence ir neskaidra (Ķerus u. c. 2021). Desmit gados populācija ir samazinājusies par 30%.
Biotopi un ekoloģija. Ligzdošanas iecirknim optimālā situācijā jāatrodas ainavā, kurā ir pēc iespējas vairāk vecu mežaudžu. Ligzdošanas iecirkņa līmenī nozīmīgākie ir veci jauktu koku un skujkoku meži. Mežaudzēm, kas veido ligzdošanas teritoriju, ir jābūt slēgtām – ēnainām, tādām, kas piedāvā slēptuves un kuru iekšienē ir dažādi mikrobiotopi, kuros iespējama barošanās. Nozīmīgākā koku suga ir egle, kas veido nepieciešamo mežaudzes slēgumu un pašizrobošanās dinamiku, turklāt ir populārs ligzdu koks Eiropā. Latvijā biežākais zināmo ligzdu koks ir apse. Teritorijas ietvaros nozīmīgs ir lielāks ar kokiem klātās platības īpatsvars un pēc iespējas mazāk plašu pārrāvumu mežos, tomēr atsevišķi nelieli atvērumi ir labvēlīgi (Avotiņš jun. 2019). Paaudzes ilgums: 2,3 gadi (BirdLife International 2021).
Izmantošana un tirdzniecība. ‒
Apdraudējums. Par nozīmīgāko draudu sugai ir uzskatāma mežsaimnieciskā darbība, kas ne tikai iznīcina dzīvotnes, bet arī rada traucējumu un, veikta ligzdošanas laikā, izraisa ligzdu izpostīšanu. Ligzdošanas sekmes negatīvi var ietekmēt grauzēju populāciju ciklu izzušana, populācijām saglabājoties zemā līmenī. Traucējumu rada arī putnu provocēšana fotografēšanai un citiem mērķiem. Neliels skaits iet bojā, nositoties ēku stiklos. Prognozēta apodziņa izplatības mazināšanās Latvijā klimata pārmaiņu ietekmē (Avotiņš jun. 2019).
Aizsardzība. Saskaņā ar likumu “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” apodziņš ir izveidošanas mērķsuga 67 ĪADT. Apodziņš ir viena no mērķsugām putniem nozīmīgajās vietās “Gaujas Nacionālais parks”, “Irbes ieleja un Dižpurvs”, “Ķemeru Nacionālais parks”, “Slītere un Zilie kalni” un “Teiču un Pelečāres purvi” (Račinskis 2004). Sugas aizsardzības juridiskais statuss Latvijā ir jāsaglabā. Lai aizsargātu apodziņu, ir jāīsteno sugas aizsardzības plāns, tostarp jānodrošina atbilstošs aizsardzības un izmantošanas režīms sugas aizsardzībai prioritārajās vietās; jāveido sugas ekoloģijai atbilstoši mikroliegumi, jāpārtrauc mežizstrāde un jaunaudžu kopšana no 1. aprīļa līdz 30. jūnijam, jāpalielina atstājamo ekoloģisko koku skaits. Jāturpina sugas monitorings un jāatjauno grauzēju monitorings.
Novērtētāji: Viesturs Ķerus, Andris Avotiņš.
Summary. Eurasian Pygmy-owl − Glaucidium passerinum. In Latvia, the apparent increase in the distribution between 1980–1984 and 2000–2004 is undoubtedly due to improvements in knowledge on the detection of the species. This is also likely to serve as the explanation for the increase in the distribution between 2000–2004 and 2013–2017. The AOO of the breeding population is 2,656 km2, and the EOO – 84,045 km2. The breeding population is estimated at 3,671–9,464 pairs (7,342–18,928 adult individuals). The population is declining in the long term, while the short-term trend of the population is unclear. The population has declined by 30% within ten years. The breeding site should ideally be located in a landscape with as many old forest stands as possible; the most important are old mixed and coniferous forests. The most important areas for nesting are closed forests – shady with hiding places and various microhabitats where foraging is possible. In Latvia the most common nest tree is aspen. Forestry is considered to be the most significant threat, which not only destroys habitats but also causes disturbance and, during the breeding season, leads to nest destruction. Breeding success has been negatively affected by the disruption of rodent population cycles (cyclical fluctuations in population size), with populations remaining at low levels. The disturbance is also caused by provoking birds, e.g. playback, for photography and other purposes. A small number of individuals die by hitting glass of buildings. A decline in the distribution is expected in Latvia due to climate change. The legal conservation status of the species must be maintained. A species conservation plan must be implemented to conserve the species, which includes the provision of an appropriate protection and use regime for priority areas for species protection; micro-reserves appropriate to the ecology of the species must be established, logging and maintenance cutting of young stands must be ceased from 1 April to 30 June, the number of ecological trees that are left during felling must be increased, monitoring of the species must be continued, and the monitoring of small mammals must be resumed.
Literatūras saraksts
