Morfoloģija un bioloģija. Lapu sūna. Pieder Subsecunda (Lindb.) A. J. Shaw apakšģintij (Hodgetts et al. 2020). Sugas velēnas ir samērā lielas, irdenas, augstas, zaļas, pelēkzaļas vai dzeltenīgi pelēkas, brūnganas, dažkārt ar iesārtu nokrāsu. Stumbrs ar krasi atdalītu hialodermu no vienas šūnu kārtas. Skleroderma dzeltena, pelēka līdz sarkani pelēka. Zari mieturos pa 3–4, divi zari atstāvoši, atstāvošie zari nereti īsi un smaili. Stumbra lapas samērā lielas, līdz 1,5–2,5 mm garas un 0,7–0,9 mm platas, retāk līdz 1,5 mm platas, ovāli mēlveidīgas, visplatākās lapas vidusdaļā, ar noirušu galotni, augšdaļā ar ieliektām malām, sānos ar vienmērīgi šauru apmali, hialīnšūnas ar šķērssienām un balsta šķiedrām. Zaru lapas bieži nesimetriskas, 1,0–2,5 mm garas un līdz 1 mm platas, olveidīgi lancetiskas, ieliektas. Hialīnšūnas abās lapas virsmās ar līdzīgu poru izvietojumu – vietām poras caurumotas vai ar iežmaugām, izvietotas gar komisūrām, vietām gredzenporas. Hlorofilšūnas griezumā taisnstūrainas vai muciņveida, saskaras ar abām lapas virsmām. Sporangiji brūnpelēki, sporas dzeltenas, gludas. No līdzīgā palienes sfagna S. inundatum atšķiras ar lielākām mēlveidīgām, nevis trīsstūrveida stumbra lapām (Савич-Любицкая 1952; Galeniece, Tabaka 1962; Зеров 1964; Jukonienė 2003; Игнатов, Игнатова 2003; Laine et al. 2009; Hölzer 2010; Vellak et al. 2013).
Izplatība. Sugai ir plaša cirkumboreāla izplatība, reti sastopama arī Ziemeļamerikā (Shaw et al. 2012; GBIF 2023). Plaši izplatīta suga Eiropas R un centrālajā atlantiskajā daļā (Lielbritānijā, Īrijā, Dānijā, Nīderlandē, Beļģijā, Francijā), bet kļūst retāka D un Z virzienā, sasniedzot Skandināvijas pussalas ziemeļus. Tā ir reta Eiropas A daļā un Igaunijā (Vellak et al. 2015). Latvijā reta suga, konstatēta galvenokārt Kurzemē un Vidzemē. Senākās atradnes ir Driškina ezerā (K. R. Kupfers, 1913), Siekšu ezerā Baltezera apkārtnē (P. Galenieks), Nīcas un Vecsalacas apkārtnē, kā arī pie citiem ezeriem – Rīgas apkārtnē Langstiņu ezera krastā un Garkalnē pie Buļļezera (Aболинь 1968). Pēdējos 50 gados konstatēta mazāk nekā 20 atradnēs – Ādažu poligonā pie Rāmpurva, Ziemupes grīņos, Slīteres Nacionālajā parkā, Papē un citur Piejūras un Rietumlatvijas ģeobotāniskajā rajonā (E. Vimba, A. Opmanis, I. Rēriha, L. Auniņa). Sastopamības apgabals (EOO) ir 17 870 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 64 km2.
Populācija. Suga ir plaši izplatīta atbilstošos biotopos gandrīz visā Eiropā. Nereti tiek jaukta ar palienes sfagnu, tāpēc nav precīzas informācijas par populācijas lielumu. Suga var strauji izplatīties piemērotās augtenēs, tomēr vairākās teritorijās ir dati par mazināšanos, ja biotopi tiek pārveidoti vai iznīcināti. Līdz ar to kopējā tendence ir sarūkoša (Schröck 2019). Latvijā tās reģionālā populācija raksturojama kā neliela, tās tendence nav zināma.
Biotopi un ekoloģija. Aug dažādos mitrāju biotopos ar skābu reakciju – purvos un purvainos mežos, purvainās pļavās, arī uz mitras augsnes pie ūdenskritumiem (Schröck 2019; Laine et al. 2018). Latvijā suga raksturota kā oligomezotrofs higrohidrofīts. Aug mežos uz pārpurvotas minerālaugsnes, seklos zāļu purvos, ar barības vielām nabadzīgos ezeros – gan krastos, gan ūdenī krastu tuvumā (Aболинь 1968). Pēdējās desmitgadēs atrasta arī pārejas purvos, slapjās ieplakās molīniju pļavās, slapjos virsājos, grīņos un vigās (A. Opmanis, I. Rēriha, nepubl. dati). Atradnes, kas konstatētas 20. gs. pirmajā pusē un vidū, galvenokārt saistās ar mezotrofiem un semidistrofiem ezeriem, bet jaunākās – ar pārejas purviem, molīniju pļavām, virsājiem, grīņiem un vigām.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Eiropā kopumā suga nav apdraudēta (Schröck 2019). Līdzīgi kā citām purvu sugām, galvenais drauds ir purvu nosusināšana un izmantošana kūdras ieguvei. Ezeru ekosistēmās galvenais apdraudējums ir oligotrofo, mezotrofo un semidistrofo ezeru eitrofikācija. Novērtēta kā jutīga suga (VU), jo tai ir neliela AOO, prognozēta nepārtraukta AOO un biotopa kvalitātes mazināšanās.
Aizsardzība. Suga jāiekļauj Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā (pašlaik tā nav aizsargājama). Tā pārsvarā konstatēta ĪADT: dabas liegumos “Ances purvi un meži”, “Sakas grīņi” un “Stiklu purvi”, Slīteres Nacionālajā parkā, dabas parkā “Pape”. Jāaizsargā sugas atradnes, jāveic monitorings, pētījumi par populācijas lielumu, izplatību un tendencēm.
Autori: Baiba Bambe*, Ansis Opmanis, Līga Strazdiņa.
Summary. Cow-horn bog-moss – Sphagnum auriculatum. A widespread moss in western and central Atlantic Europe (the UK, Ireland, Denmark, the Netherlands, Belgium and France), but becoming rarer to the south and north reaching the north of the Scandinavian Peninsula. It was first found in Latvia by K. R. Kuppfer in 1913. A rare species in Latvia. In the last 50 years it has been found in less than 20 localities, mainly in Kurzeme and Vidzeme. EOO is 17,870 km2, and AOO is 64 km2. The regional population of the species in Latvia is small and its trend is unknown. In Latvia, the species grows in forests on waterlogged mineral soils, shallow grass fens, in nutrient-poor lakes – both along the shores and in the water near the shore, as well as in transition mires, wet depressions in Molinia meadows, wet heathlands, dunes, and inter-dune mires. The species is threatened by the drainage and use of mires for peat extraction, as well as the eutrophication of oligotrophic, mesotrophic, and semi-dystrophic lakes. In Latvia, it is assessed as Vulnerable (VU) due to its small AOO and a projected continuous decline in both the AOO and habitat quality. The species should be included on the list of protected species of Latvia. The species is mainly found in protected nature territories – the “Ances purvi un meži”, “Sakas grīņi” and “Stiklu purvi” Nature Reserves, the Slītere National Park, the “Pape” Nature Park. Protection of the localities of the species should be ensured and monitoring and studies on the population size, distribution and trends should be carried out.
Literatūras saraksts
