Morfoloģija un bioloģija

Akrokarpa ir liela vienmājas ūdenssūna. Veido irdenas gaiši, dzeltenīgi vai tumši zaļas velēnas ūdenī nelielā dziļumā. Stublājs 2-10 cm garš, mēreni zarots, skraji un attālināti aplapots. Mitras lapas atstāvošas līdz tālu atstāvošas, 2,5-5,0 mm garas un 0,3-0,6 mm platas, lineāras, nosmailotas vai nedaudz strupas. Lapas turpinājums virs spārnveida izauguma augšējā gala 2-3 reizes garāks par lapas makstveida daļas platumu, kas stiepjas no lapas pamata līdz spārnveida izauguma augšējam galam. Lapas dorsālais spārns virzienā uz pamatni pakāpeniski sašaurināts, sasniedz vai nesasniedz stumbru. Lapas mala vesela, bez apmales vai lapas maksts lejasdaļā apmale ar nedaudz garāku šūnu 2-3 rindām, lapas dzīsla izbeidzas nedaudz pirms lapas gala. Lapas plātne augšdaļā vienslāņaina. Parasti izplatās veģetatīvi ar lapu zariem. Androceji un sporofīti novērojami reti, īsu lapu žākļu zaru dzinumu galos, uz viena stumbra daudzskaitlīgi. Seta 1-1,5 mm gara. Sporu vācelīte taisna, 0,5-0,9 mm gara, vāciņš konisks, ar īsu un taisnu knābīti, sporas 16-21 µm (Игнатов, Игнатова 2003; Hallingbäck et al. 2006; Smith 2008).

Izplatība

Mērenajā joslā plaši, bet sporādiski. Līdz 600 m vjl. suga izplatīta Eiropas centrālajā, rietumu un dienvidu daļā, ar atsevišķām atradnēm Madeirā, Zviedrijas ziemeļos, Somijā, Igaunijā, Latvijā, Krievijas ziemeļrietumos, austrumu virzienā līdz Ukrainai, Rumānijai, Grieķijai un Bulgārijai, kā arī Ziemeļāfrikā, Turcijā, Izraēlā, Ziemeļamerikā un Centrālamerikā, Austrumāfrikā un Dienvidārfrikā (Hodgets et al. 2019). Igaunijā sastopama ļoti reti - zināma tikai viena atradne valsts dienvidaustrumos; Lietuvā nav atrasta (Ingerpuu, Vellak 1998). Latvijā zināmas kopumā sešas atradnes – upēs un ezeros valsts rietumu, dienvidu un austrumu  daļā. Pirmo reizi suga Latvijā konstatēta 1918. gadā. Dižās spārnenes sastopamības apgabals (EOO) Latvijā ir 7747 km², un apdzīvotā platība ir 24 km².

Populācijas lielums un tā pārmaiņas

Latvijā ir uzskatāma par ļoti nelielu, bet tās lielums nav precīzi zināms.

Biotopi un ekoloģija

Dižajai spārnenei Latvijā ir šaura ekoloģiskā niša - tā aug tīros dzidrūdens vāji un mēreni eitrofos ezeros uz smilšainas grunts līdz 1-4 m dziļumam, kā arī tīrās vai salīdzinoši tīrās upēs (straujtecēs un lēntecēs) uz dolomīta gabaliem krācēs vai lēnākos posmos un uz lieliem granīta laukakmeņiem ar izgulsnējušos kaļķa virskārtu 0,3-1,5 m dziļumā (Ozoliņa 1931; Āboliņa 1968; Suško 2002; Suško, Āboliņa 2010).

Apdraudējums

Dižo spārneni Latvijā apdraud ezeru un upju piesārņošana ar biogēnajiem elementiem un tā rezultātā izraisītā ezeru aizaugšana ar ekspansīvām ūdensaugu sugām (parastā niedre, mieturaļģes, elodeīdi), kā arī ūdens kvalitātes pasliktināšanās, ietekot bagātai notecei no intensīvi izmantojamām lauksaimniecības zemēm un mājsaimniecībām, ievadot ezeros nepietiekoši attīrītus notekūdeņus. Veicot intensīvu rekreāciju ezeros un to krastos, pastiprināti apbūvējot ezeru krastus, mākslīgi izmainot ezeru ūdens līmeni, kā arī ierīkojot hidroelektrostaciju ūdenskrātuves uz upēm un veicot ūdensteču un ezeru pārveidošanu var arī nelabvēlīgi ietekmēt dižo spārneni.

Aizsardzība

Tikai divas sugas atradnes atrodas īpaši aizsargājamā dabas un Natura 2000 teritorijā – Moricsalas dabas rezervātā, pārējās četras zināmās atradnes atrodas ārpus aizsargājamām dabas teritorijām un netiek aizsargātas. Latvijā dižo spārneni šobrīd aizsargā trīs īpaši aizsargājamo ezeru biotopu, kā arī viena īpaši aizsargājama tekoša saldūdens biotopa ietvaros (MK noteikumi Nr. 350). Jāveic sugas atradņu apsekošana un monitorings, jāturpina papildināt zināšanas par tās izplatību Latvijā. Sugu nepieciešams iekļaut to sugu sarakstā, kuru aizsardzībai Latvijā veidojami mikroliegumi.

Galvenais novērtētājs: Uvis Suško

Pārbaudīja: Ilona Jukonienė

Literatūras saraksts

1. Āboliņa, A., 1968. Die Laubmoosen der Lettischen SSR. Zinātne, Rīga, 98-99. (krievu val. ar kopsavilkumu vācu val.).
2. Hallingbäck, T., Lönnell ,N., Weibull, H., Hedenäs, L., von Knorring, P., 2006. Nationalnycekln till Sveriges flora och fauna. Sköldmossor-blåmossor. Bryophyta: Buxbaumia-Leucobryum. ArtDatabanken, SLU, Uppsala, 239 s.
3. Ingerpuu N., Vellak K., 1998. Eesti sammalde määraja. Tartu: EPMÜZBI, 110.
4. Kopponen, T., Karttunen, K., Piippo, S., 1995. Suomen vesisammalkasvio. Bryobrothera. – Helsinki, 3, 21-22.
5. Noteikumi par īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu. Ministru kabineta noteikumi Nr. 350. Latvijas Vēstnesis, 126, 27.06.2017.
6. Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Ministru kabineta noteikumi Nr. 396. Latvijas Vēstnesis, 413/417, 17.11.2000.
7. Ozoliņa, E., 1931. Über die höhere Vegetation des Usma-Sees. Acta Horti Bot. Univ. Latv., 6, 1-74.
8. Smith, A. J. E., 2008. The moss flora of Britain and Ireland. Cambridge University Press, Cambridge, 260-261.
9. Suško, U., 2002. Daugavas brauciena augi. Retie augi. Rīga, 56.-66.
10. Suško, U., Āboliņa, A., 2010. Bryophyte species composition in natural lakes of Latvia and their role in processes of overgrowing// Bryology: traditions and state-of-the-art. Proceedings of the international bryological conference devoted to the 110-th birthdays of Zoya Nikolaevna Smirnova and Claudia Ivanovna Ladyzhenskaja. Saint Petersburg, pp. 136. – 140.
11. Игнатов, М. С., Игнатова, Е. А., 2003. Флора мхов среднейчасти Европейской России. Т. 1: Sphagnaceae –Hedwigiaceae. Москва, 1–608.