Morfoloģija un bioloģija. Brūnkrūtainā eža ķermenis ir drukns, 25–30 cm garš. Aste īsa – 2–3 cm. Kājas salīdzinoši īsas, priekškājas nedaudz īsākas nekā pakaļkājas. Svars atkarībā no gadalaika 800–1500 g. Mugurpuse un sāni klāti ar 2,0–2,5 cm garām, brūnganām adatām ar gaišiem galiem. Sejas daļas un vēdera apmatojums gaiši līdz tumšbrūns. Izskata ziņā ir ļoti līdzīgs otrai Latvijā sastopamajai ežu sugai – baltkrūtainajam ezim E. roumanicus. Abām sugām raksturīga liela vēdera un sejas apmatojuma krāsojuma mainība. Tipiskā gadījumā brūnkrūtainajam ezim uz krūtīm ir tumšs plankums uz gaišāka vēderpuses fona. Tomēr droši abas sugas var atšķirt, tikai veicot galvaskausu mērījumus vai ģenētiskās analīzes (Roberts 2011; Timaeus 2020). Aktīvs veģetācijas sezonā. No oktobra–novembra līdz martam–aprīlim dodas ziemas guļā no lapām, zāles un sūnām izveidotā sfēriskā migā. Ziemas guļas laikā ķermeņa temperatūra pazeminās līdz 4–6 °C un enerģiju iegūst no zemādas taukiem. Ja mainās vides temperatūra vai dzīvnieks atmostas pēc traucējuma, vielmaiņas procesi paātrinās un var izraisīt enerģijas krājumu izsīkšanu un dzīvnieka bojāeju (Remm et al. 2015). Vienpatņi – katram dzīvniekam ir savs dzīves iecirknis (tēviņiem 15–40 ha, mātītēm 5–12 ha), bet to neiezīmē un neaizsargā. Īslaicīgi pāri veidojas pārošanās laikā pēc ziemas guļas. Grūsnība ilgst 30–40 dienas. Metienā parasti ir 5–7 mazuļi, kas piedzimst akli un kaili. Laktācijas periods ilgst 1,5 mēnešus, drīz pēc tam jaunie dzīvnieki kļūst patstāvīgi un dzimumgatavību sasniedz pēc ziemas guļas. Sasniedz 5–8 gadu vecumu, bet vidējais dzīves ilgums ir trīs gadi. Lielākā daļa indivīdu nenodzīvo ilgāk kā vienu gadu (Remm et al. 2015; Kampe-Pērsone 2017).
Izplatība. Sastopams tikai Eiropā. Suga plaši izplatīta Rietumeiropā un Ziemeļeiropā, sākot ar Pireneju pussalu un beidzot ar Skandināviju un Krievijas ZR daļu (Mitchell-Jones et al. 1999). Datu par sugas izplatību Latvijā tikpat kā nav. 20. gs. pirmajā pusē ezis E. europaeus bijis bieži sastopams Kurzemē un Vidzemē (Grosse, Transehe 1929). 20. gs. otrajā pusē brūnkrūtainais ezis uzskatīts par vienu no divām eža pasugām: E. e. europaeus (otra pasuga: E. e. roumanicus – baltkrūtainais ezis). Datu par abu pasugu izplatību nav bijis (Sloka, Tauriņš 1956; Tauriņš 1982). 20. gs. 90. gados, vācot datus Eiropas zīdītāju atlantam, brūnkrūtainais ezis konstatēts tikai Ziemeļvidzemē, Igaunijas pierobežā (Pilāts, Kampe 1999). Kopš tā laika nav pierādītu sugas novērojumu, taču tā nav īpaši meklēta. Sugas novērojumi parādās portālā Dabasdati.lv, taču, visticamāk, tie attiecināmi uz baltkrūtaino ezi. Iespējams, Latvijā brūnkrūtaino ezi izkonkurē un aizstāj baltkrūtainais ezis, kura areāls izplešas no Eiropas DA daļas ziemeļu virzienā (Берлизов и др. 2008; Bolfíková, Hulva 2012). Baltkrievijā brūnkrūtainais ezis, iespējams, sastopams valsts ZA daļā (Шакун и др. 2023), bet Lietuvā tas nav sastopams (Mitchell-Jones et al. 1999). Savukārt Igaunijā visā valsts teritorijā, tostarp pierobežā ar Latviju, sastopams brūnkrūtainais ezis, kamēr baltkrūtainais ezis novērots tikai atsevišķās vietās (Mitchell-Jones et al. 1999; eElurikkus 2024a, b).
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Lielbritānijā konstatēts populācijas sarukums lauku teritorijās un stabilizēšanās urbānās teritorijās (Wembridge et al. 2022). Populācijas lieluma mazināšanās novērota arī citās Eiropas valstīs, kur tā variē 16–33% robežās desmit gadu periodā (Gazzard, Rasmussen 2024). Nav datu ne par sugas kādreizējo, ne tagadējo populācijas lielumu Latvijā. Tā kā, visticamāk, noticis izplatības sarukums, var pieņemt, ka ir samazinājies arī populācijas lielums.
Biotopi un ekoloģija. Apdzīvo dažādus biotopus, priekšroku dodot dzīvotnēm, kur daudz lapu koku un krūmu. Rudenī nobirušās lapas nepieciešamas ziemas migas ierīkošanai. Pielāgojies arī dzīvei apdzīvotās vietās – dārzos, parkos, alejās (Kampe-Pērsone 2017). Aktīvs krēslā un naktī, meklējot barību, bieži apstājas, lai ieklausītos un sajustu smaržas. Oža un dzirde ir vislabāk attīstītās maņas. Visēdājs, bet pārsvarā barojas ar nelieliem dzīvniekiem, ko var atrast augsnes virskārtā un zemsedzē, – no sliekām un kukaiņiem līdz putnu olām, to mazuļiem un pelēm. Barības meklējumos naktī nostaigā līdz vienam km (mātītes) vai 2–3 km (tēviņi). Paši var kļūt par barības objektiem vairākām plēsēju un plēsīgo putnu sugām (Tauriņš 1982; Kampe-Pērsone 2017).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Nav ar pētījumiem pamatotas informācijas par sugas apdraudējumiem Latvijā. Iespējams, brūnkrūtaino ezi izkonkurē baltkrūtainais ezis. Šis iespējamais apdraudējums ir iemesls sugas iekļaušanai kategorijā “trūkst datu” (DD). Lokāli var apdraudēt kūlas dedzināšana pavasarī. Igaunijā kā apdraudējums tiek minēta bojāeja uz autoceļiem un dzīvotņu iznīcināšana apbūves dēļ. Visizplatītākais dabiskās nāves cēlonis ir nosalšana ziemas guļas laikā (Remm et al. 2015), kas var būt klimata pārmaiņu veicināts mirstības cēlonis (Gazzard, Rasmussen 2024). Arī citviet sugas areālā kā viens no iespējamajiem galvenajiem populācijas sarukuma cēloņiem tiek norādīta dzīvotņu iznīcināšana apbūves paplašināšanās un lauksaimniecības intensifikācijas dēļ. Pesticīdu lietošana lauksaimniecībā nelabvēlīgi ietekmē gan ežu barības bāzi, gan veselības stāvokli (Kampe-Pērsone 2017; Gazzard, Rasmussen 2024).
Aizsardzība. Aizsardzības juridiskais statuss sugai šobrīd nav jānosaka. Jāveic pētījumi, lai noskaidrotu sugas sastopamību, populācijas stāvokli un apdraudējumus Latvijā. Ežu un to dzīvotņu saglabāšanas nolūkā ir jāveicina sabiedrības izglītošana, lai tiktu ievērotas Dzīvnieku aizsardzības likumā noteiktās vispārīgās savvaļas dzīvnieku aizsardzības prasības, kā arī, lai apdzīvotās vietas padarītu piemērotākas arī ežiem.
Autors: Valdis Pilāts.
Summary. Western European hedgehog − Erinaceus europaeus. Data is lacking on both the historical and current occurrence of the species in Latvia. Firstly, this is due to changes in the systematics of the genus Erinaceus. In the second half of the 20th century, two subspecies of E. europaeus were recognised in Latvia: E. e. europaeus and E. e. roumanicus. It was regarded as a rather common species, but information on the occurrence at subspecies level is lacking. Secondly, the former subspecies and nowadays two species (E. europaeus and E. roumanicus) are difficult to distinguish visually due to the high variability in fur colour. In the 1990s, when data was collected for the European Mammal Atlas, the species was found only in the northern part of Latvia. Considering that E. roumanicus has been observed to expand its distribution from south-eastern Europe to the north-west, north DD and north-east, it is possible that E. roumanicus is outcompeting E. europaeus in Latvia. Only E. roumanicus occurs in Lithuania. Both species (mainly E. europaeus) occur in Estonia. The possible extinction due to interspecific competition is the reason for assessing E. europaeus as Data Deficient (DD). Special studies are needed to confirm or reject the hypothesis that E. europaeus is extinct in Latvia. The species is not a protected species in Latvia, and currently a legal status is not required.
Literatūras saraksts
