Morfoloģija un bioloģija. Dārza susura ķermenis ir slaids, 12–17 cm garš, svars vasarā 60–90 g, ziemā līdz 140 g. Galva iegarena, salīdzinoši lielām acīm un ausīm. Apmatojums mugurpusē un sānos pelēcīgi rūsgans, vēderpusē – balts vai gaišpelēks. Galvas sānos melnas joslas, kas iekļauj acis un ausis (meža susurim melns apmatojums tikai ap acīm). Aste 10–14 cm gara. Atšķirībā no pelēm aste kupli apmatota, bet mazāk kupla nekā vāverēm. Atšķirībā no citām Latvijā sastopamajām susuru sugām astesgala mati garāki nekā pārējā astes daļā un vērsti uz sāniem, veidojot pušķi. Astes pušķis melns ar baltu apmali (Tauriņš 1982; BUND et al. 2024). Kokos dzīvojoša jeb dendrofila un naktsaktīva suga. Pārvietojas pa zemi biežāk nekā citu Latvijā sastopamo sugu susuri. Datu par sugas bioloģiju Latvijā nav. Citviet ziemas guļā pavada līdz septiņiem mēnešiem (no oktobra līdz aprīlim). Centrāleiropā un Dienvideiropā ziemo koku dobumos, klinšu un ēku sienu spraugās, alās. Aktīvajā sezonā migas ierīko dažādās slēptuvēs koku dobumos, starp akmeņiem, zem koku saknēm, citu zīdītāju alās, vecās putnu ligzdās un būrīšos. Retāk krūmos un kokos ierīko sfēriskas, atklātas, bet grūti ieraugāmas migas. Migas veido no sūnām un zāles, iekšpusi izklājot ar putnu spalvām un dzīvnieku matiem (Айрапетьянц 1983; BUND et al. 2024). Pārsvarā vienpatņi; īslaicīgi pāri var veidoties riesta laikā. Līdz dažiem hektāriem lielie dzīves iecirkņi var pārklāties – īpaši riesta periodā, kas sākas pēc ziemas guļas. Riesta periodā tēviņi ir agresīvi cits pret citu un cenšas pāroties ar pēc iespējas vairākām mātītēm. Grūsnība ilgst apmēram 23 dienas. Gadā viens metiens, kurā ir 4–6 mazuļi. Par tiem rūpējas tikai mātīte. Reizēm vairākas mātītes ar mazuļiem apmetas vienā migā. Jaunie dzīvnieki kļūst patstāvīgi pusotra mēneša vecumā un var veidot nelielas grupas, kopā barojoties un guļot. Dzīves ilgums ir līdz pieciem gadiem, tomēr tikai aptuveni 10% indivīdu nodzīvo ilgāk nekā trīs gadus. Mātītes parasti nenodzīvo ilgāk kā trīs gadus. Jauno dzīvnieku mirstība ziemas guļas laikā ir ļoti augsta – 40–60% (Айрапетьянц 1983; Resch, Resch 2023).
Izplatība. Vēsturiski sugas areāls iekļāva lielāko daļu Eiropas: no Portugāles līdz Dienvidurāliem austrumos un līdz Somijas un Karēlijas D daļai ziemeļos. Tā ir bijusi vistālāk uz ziemeļiem izplatītā susuru suga (Айрапетьянц 1983; Bertolino 2017). 20. gs. otrajā pusē areāls sarucis apmēram uz pusi – galvenokārt Ziemeļeiropā un Centrāleiropā; areāla sarukums turpinās arī 21. gs. (Bertolino 2017). Visticamāk, areāla sarukums skāris arī Latviju, jo 21. gs. nav pierādītu datu par sugas novērojumiem valstī. Arī Lietuvā (Juškaitis 2018), Baltkrievijā un Igaunijā (eElurikkus 2024) 21. gs. dārza susuris vairs nav novērots. Ir ziņas par sugas novērojumiem 21. gs. sākumā Pleskavas apgabala A daļā. 19. gs. uzskatīta par Livonijas mežos visur sastopamu sugu (von Loewis 1881). 20. gs. pirmajā pusē raksturota kā pazīstamākā susuru suga Latvijā (Transehe 1951). 20. gs. pēdējās desmitgadēs reģistrēti tikai daži ticami un vairāki varbūtēji sugas novērojumi (Pilāts 2000). Pēdējais dokumentētais novērojums ir veikts 1996. gadā putnu būrītī pie Ozolmuižas Brīvzemnieku pagastā (A. Meinarda pers. ziņ.).
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Nav ne agrāku, ne mūsdienu datu par populācijas lielumu Latvijā vai citās valstīs. Saistībā ar areāla sarukumu ir norāde (Bertolino et al. 2024) par globālās populācijas strauju mazināšanos. Par reģionālās populācijas lielumu Latvijā 20. gs. pirmajā pusē netieši liecina ornitologu novērojumi. K. Vilks (1939) norāda, ka dārza susuris ir ļoti ievērojams putnu ligzdu postītājs, kas bieži sastopams lapu koku un jauktos mežos. Savukārt putnu gredzenotājs E. Ūdris (1940) meža pūces ligzdā vienā ligzdošanas sezonā starp barības atliekām ir reģistrējis desmit dārza susurus kā visbiežāk atrasto sugu – barības objektu. Pūču barības atlieku vākumos no 237 vietām Latvijā no 1985. līdz 2016. gadam dārza susuris netika konstatēts (Avotiņš 2017). Iespējams, 20. un 20 gs. mija ir sugas izzušanas laiks Latvijā.
Biotopi un ekoloģija. Ekoloģiski plastiska suga – apdzīvo dažādus meža un krūmāju biotopus, tostarp kalnos, kā arī dārziem (apstādījumiem) bagātu urbāno vidi. Kādreizējā areāla Z daļā apdzīvojusi galvenokārt jauktus un lapu koku mežus ar daudziem dobumainiem kokiem un biezu pamežu (Айрапетьянц 1983; Resch, Resch 2023). Par biotopu izvēli Latvijā datu tikpat kā nav. Ir ziņojumi par sugas novērošanu gan dārzā (Transehe 1951), gan jauktā mežā ar lielu ozolu īpatsvaru, gan sugu ziņā nabadzīgā priežu mežā. Centrāleiropā un Dienvideiropā priekšroku dod mežiem un krūmājiem ar klinšainu un akmeņainu augsni un tādu augu klātbūtni, kas ražo augļus un riekstus (avenes, plūškoki, lazdas). Dārza susura uzturs ir daudzveidīgs. Nīderlandē ir noskaidrots, ka pavasarī un vasaras sākumā visvairāk tiek ēsti peļu un putnu mazuļi, gliemeži, simtkāji, vaboles un ziedi. No augusta līdz septembrim lielāks ir augļu un ogu īpatsvars barībā, bet pirms ziemas guļas – bezmugurkaulnieku, it īpaši simtkāju (Kuipers et al. 2012; Resch, Resch 2023). Dabiskie ienaidnieki ir pūces, caunas, lapsas un kaķi. Tiek uzskatīts, ka izvairās no vietām, kur uzturas lielais susuris (Resch, Resch 2023).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Kā sugas izzušanas iespējamie cēloņi daļā areāla tiek norādītas klimata pārmaiņas, dzīvotņu zudums un sadrumstalotība, invazīvo sugu ieviešanās, lauksaimniecības intensifikācija un vides piesārņojums, tostarp pesticīdu lietošana (Bennett, Richard 2021). Ļoti iespējams, areāla daļā, kas ietilpst kādreizējā Austrumu bloka valstu teritorijā, populācijas sarukums ir sācies pēc Otrā pasaules kara, aizsākoties plašai hlororganiskā pesticīda DDT izmantošanai lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. Citviet pasaulē DDT ietekme uz dzīvo dabu ir labi dokumentēta (Buckley 1986), kamēr kādreizējās Austrumu bloka valstīs vides piesārņojuma tēma bija tabu. Līdz ar to par DDT lietošanas apmēriem Latvijā liecina tikai tā laika laikrakstu ziņas (Sprūde 2015), bet par tā izraisīto ietekmi – pētījumi par atsevišķām dzīvnieku sugām (Nyman et al. 2002; Strazds 2011; Janaus, Dekants 2023). Domājams, DDT ietekme novājināja arī dārza susura populācijas, un tās kļuva jutīgākas pret citiem vides stresiem, piemēram, plēsonību. Ar laiku populāciju lielums samazinājās zem minimālās dzīvotspējīgās populācijas sliekšņa, kas izraisīja sugas izzušanu reģionā.
Aizsardzība. Lai gan uzskatāma par Latvijā izzudušu sugu, tās juridiskais aizsardzības statuss ir jāsaglabā, kā arī jāparedz iespēja veidot mikroliegumus tās aizsardzībai. Iespējamību, ka sugu varētu atgriezt Latvijas faunā, palielina tās spēja iedzīvoties urbānajā vidē un 2023. gadā uzsāktā dārza susura saglabāšanas iniciatīva (MCE 2024). Lai suga atgrieztos savvaļā, ir jāveic reintrodukcija, pirms tam pavairojot to nebrīvē.
Autors: Valdis Pilāts.
Summary. Garden dormouse − Eliomys quercinus. Although it is a species with an ecological plasticity that has allowed it to spread further north than other dormouse species, a range decrease was observed in the second half of the 20th century. This also affected Latvia and adjacent territories, and by the 21st century the species was no longer recorded in this region. Limited data in various publications indicate that in the 19th century and the first half of the 20th century, E. quercinus was the most common and widespread dormouse species in present-day territory of Latvia. Only a few reliable and several probable observations of the species were made in Latvia during the last decades of the 20th century. Data on its distribution and decline, as well as the reasons for its extinction in Latvia, are lacking. The disappearance of the garden dormouse in Latvia and neighbouring countries might be caused by the intensive use of the organochlorine pesticide DDT in the fight against agricultural and forest pests in the 1950s and 1960s. Nowadays, the species occurrence has been indirectly studied both by the nest box method and by the analysis of owl pellets, but the species has not been found in Latvia and is therefore assessed as Regionally Extinct (RE). There is a theoretical potential to reintroduce the species back into the Latvian fauna. This could be part of a Europe-wide Garden Dormouse Conservation Initiative launched in 2023. The species is protected in Latvia and its legal status must be maintained, also providing for the possibility of creating micro-reserves.
Literatūras saraksts
