Morfoloģija un bioloģija. Dižā briežvabole ir lielākā un smagākā vabole Ziemeļeiropā un Austrumeiropā. Tēviņa ķermenis (ar “ragiem” jeb augšžokļiem) ir 45–95 mm, mātītes – 25–57 mm garš. Mātītēm augšžokļi ir īsi un galos asi, tēviņiem – gari un masīvi, turklāt tumšsarkani un košāki nekā pārējais ķermenis. Pieaugušas vaboles (imago) ķermeņa virspuses pamatkrāsojums tumšbrūns, galva (neņemot vērā tēviņa augšžokļus, kas ir gaišāki) un priekškrūšu daļa ir tumšākas nekā segspārni. Kāpuri attīstās augsnē pie nokaltušu koku vai celmu pamatdaļas un lielajām saknēm, pārtiek no sēņu sadalītās koksnes (saistīti ar balto trupošo koksni, neattīstās tumšajā koksnē). Imago pievilina platlapju koku, it īpaši ozolu, rūgstošā sula. Attīstības cikls ilgst 4–5 gadus, iekļaujot kāpura stadiju, bet imago dzīvo vien dažas nedēļas. Aktivitātes maksimums Ziemeļeiropā ir ap jūnija beigām. Imago ir aktīvāki krēslas stundās, labi lidotāji.
Izplatība. Rietumpalearktikas suga, izplatības areāla A daļā sasniedz Irānu, Kazahstānu un Turciju, bet Z virzienā – Zviedrijas D daļu (Bartolozzi, Sprecher-Übersax 2006), ar atsevišķiem novērojumiem Dienvidsomijā, Igaunijā un Krievijā Ļeņingradas un Novgorodas apgabalā (GBIF 2022). Kaut arī senākās atradnes ir zināmas Igaunijā un Somijā, tomēr sugas izplatības pamatareāls atrodas uz dienvidiem no Latvijas (Nieto et al. 2010; Harvey et al. 2011). Ir zināmas divas pasugas, no tām Latvijā ir sastopama nominālā pasuga L. c. cervus, kurai ir plašākais izplatības areāls (Bartolozzi, Sprecher-Übersax 2006), bet otra pasuga sastopama Sīrijā un Turcijas dienvidos. Lietuvā drošu atradņu pēdējos 20 gados nav. Latvijas reģionālā populācija ir izolēta no kaimiņvalstu reģionālajām populācijām. Latvijā tā ir nepilnīgi izpētīta suga, un pēdējos 20 gados tai ir zināmas tikai divas atradnes (Dobeles un Cēsu apkārtnē), no tām viena nav ekspertu apstiprināta (Telnov et al. 2006; Barševskis et al. 2021). Nav pierādīta sugas vairošanās Latvijā, kāpuri vai to attīstības vietas arī nav konstatētas. Vēsturiskie dati par sugas sastopamību (apkopojumi daļēji pieejami Harvey et al. 2010; Kalniņš et al. 2019) ir sadrumstaloti. Plašsaziņas līdzekļos 19. gs. beigās ir bijušas atsevišķas ziņas par sugas novērojumiem, taču nevienu no tiem eksperti nav pārbaudījuši. Sastopamības apgabals (EOO) ir 2547 km2 un potenciālais EOO ir aptuveni 30 000 km2. Apdzīvotā platība (AOO) ir 8 km2, bet potenciālā AOO ir lielāka.
Populācija. Kvantitatīvi pētījumi par reģionālās populācijas lielumu, stāvokli un to pārmaiņām Latvijā nav veikti. Abos zināmajos gadījumos konstatēts pa vienam tēviņam. Latvijas reģionālā populācija, ja tāda pastāv, ir mazskaitlīga.
Biotopi un ekoloģija. Eiropā suga ir saistīta ar veciem platlapju mežiem, parkiem un parkveida pļavām, kā arī apdzīvotu vietu apstādījumiem. Stenotopa, saproksila suga (Koch 1989). Tās attīstība saistīta ar dažādu lapu koku, galvenokārt ozolu, trupošu koksni dažādās sadalīšanās pakāpēs.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Apdraudējums Latvijā nav apzināts, galvenais drauds nav noteikts, bet, domājams, viens no tiem ir saistīts ar kāpuru attīstībai piemērotu koku trūkumu un nepiemērotajām (pārpurvotajām) augsnēm lielākajā Latvijas daļā. Trūkst informācijas par sugas izplatību, sastopamību, apdraudošajiem faktoriem un populācijas lielumu, tāpēc tā iekļauta kategorijā “trūkst datu” (DD).
Aizsardzība. ES nozīmes un Latvijā īpaši aizsargājama suga, kuras dzīvotņu saglabāšanai var veidot mikroliegumus. Tās aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. Abas zināmās atradnes atrodas ārpus ĪADT. Jāturpina sugas atradņu meklēšana, jāpierāda tās vairošanās Latvijā, jānoskaidro reģionālās populācijas lielums un tās skaita tendences. Konstatējot sugas atradni vai novērojot tās indivīdus, jāsaglabā sugas dzīvotne un tajā notiekošie dabiskie procesi. Jāsaglabā lapu koku kritalas, celmi un atmirušie koki. Jāatturas no ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu lietošanas dārzā un zālājos – nonākot augsnē, tie nogalina briežvaboļu kāpurus.
Autors: Dmitrijs Teļnovs.
Summary. European stag beetle – Lucanus cervus. A western Palaearctic species that reaches Iran, Kazakhstan and Turkey in the eastern part of its range, the southern part of Sweden in the north (Bartolozzi, Sprecher-Übersax 2006), with isolated observations in southern Finland, Estonia and north-western Russia (GBIF 2022). The main distribution area of the species is south of Latvia (Nieto et al. 2010; Harvey et al. 2011). Two subspecies are known for the European stag beetle, of which the nominate subspecies L. c. cervus is found in Latvia (Bartolozzi, Sprecher-Übersax 2006). The species has not been comprehensively studied in Latvia, and in the past 20 years (2002–2022) only two records are known (near Dobele and Cēsis), one of which has not been confirmed by experts (Telnov et al. 2006). Breeding of the species in Latvia has not been proven; larvae or larval development sites have not been identified. The EOO is about 2,547 km2, and the potential EOO is ~30,000 km2. The AOO is 8 km2, but the potential AOO is higher. Studies on the size, status and trends of the Latvian regional population have not been carried out. In both recent cases, one male was found. The Latvian regional population, if it permanently exists, is small. In Europe, this species is associated with old broadleaved forests, parks and wooded meadows, as well as human-inhabited areas. L. c. cervus is a stenotopic, saproxylophagus species (Koch 1989). Larvae develop in and around decaying wood at the base of deciduous tree trunks, stumps and also in large roots. The main threat in Latvia is unknown; threats have not been studied, but could be related to the lack of wood suitable for the larval development and the absence of soils suitable for larvae. The species is included in the 2nd edition of the Red Data Book of Latvia (Spuņģis 1998), in a number of international and national regulatory acts and is protected, it is also included on the list of species for which micro-reserves can be established in Latvia. This protection status needs to be maintained. Both known localities of this species are not protected. It is assessed as Data Deficient (DD) since there are not enough data on the distribution, and the main threat and the population size are unknown. The search for the species in Latvia should be continued to confirm its reproduction, determine the size of the regional population and identify its trends.
Literatūras saraksts
