Atgriezties

Dižā briežvabole

Lucanus cervus cervus (Linnaeus, 1758)
Trūkst datu
Aplūkot detalizētu karti
Trūkst datu

Dižā briežvabole

Lucanus cervus cervus (Linnaeus, 1758)

Apraksts

Dižā briežvabole ir Ziemeļeiropas lielākā vabole. Dižās briežvaboles tēviņi ir tumši brūni, mātītes gandrīz melnas, parasti to galva un priekškrūšu daļa ir tumšāka. Tēviņiem raksturīgi ļoti izteikti lieli “ragi” - sarkanīgas krāsas, košāki par pārējo ķermeni, kas faktiski ir pagarināti augšžokļi un pārsniedz galvas garumu. Mātītēm augšžokļi ir nelieli -  īsāki par galvu. Tēviņiem galva ir platāka nekā priekškrūšu vairogs, mātītēm galva ir šaurāka par priekškrūšu vairogu. Garums tēviņiem 4,5-8,2 cm (kopā ar “ragiem” var sasniegt pat 9,5 cm), mātītēm 2,5-5,7 cm. Dižo briežvaboļu attīstības cikls ir ilgs, jo kāpuriem nepieciešams baroties un attīstīties 4-5 gadus. Dižo briežvaboļu kāpuri ir bāldzelteni, C veidā izliekušies, ar labi attīstītām kājām. Kāpuru garums var sasniegt 8 cm. Kāpuri attīstās augsnē pie nokaltušo koku vai celmu stumbra pamatdaļas un resnā sakņojuma un barojas ar sēņu hifu sadalītu koksni. Literatūrā atrodama arī informācija, ka kāpuri var būt sastopami arī uz citu sugu lapu kokiem. Dižā briežvabole Eiropā apdzīvo vecus lapu koku mežus, parkus un ganības, kā arī apdzīvotu vietu apstādījumus. Vaboles sevišķi pievilina lapu koku (īpaši ozolu) mizas un stumbra rētās rūgstošā sula. Vaboles ir vairāk aktīvas krēslas stundās. Pieaugušās vaboles dzīvo tikai dažas nedēļas, Latvijā tās sastopamas galvenokārt jūnijā un jūlija sākumā. Līdz šim nav pierādīta sugas vairošanās Latvijā, kāpuri vai to attīstības vietas nav konstatētas.

Izplatība

Dižā briežvabole sastopama galvenokārt Eiropā, kas sava izplatības areāla austrumu daļā sasniedz Irānu, Kazahstānu, Mazo Āziju Turciju, bet ziemeļu virzienā – Zviedrijas dienvidu daļu ar atsevišķiem novērojumiem dienvidu Somijā, Igaunijā un Krievijas Ļeņingradas un Novgorodas apgabalos. Senas dižās briežvaboles atradnes zināmas arī Igaunijā un Somijā, tomēr šīs sugas izplatības pamatareāls atrodas uz dienvidiem no Latvijas. Dižā briežvabole Latvijā ir nepilnīgi izpētīta suga. Latvijā bijuši vien daži šīs sugas atradumi, kuri ne vienmēr ir bijuši ekspertu apstiprināti – 1951. gadā Lielaucē, 2006. gadā Rozulas pagastā un 2021. gadā netālu no Dobeles kādas privātmājas pagalmā zem gandrīz četrus metrus resna ozola. 2014. gadā Dr. biol. D. Teļnovam www.MolBiol.ru entomoloģijas forumā izdevās atrast informāciju, ka kādā Maskavas kukaiņu kolekcijā ir dižās briežvaboles tēviņš ar etiķeti “Rīga, 1912. g.”.

Apdraudējums

Latvijā nav veikti pētījumi par dižās briežvaboles populācijas lielumu un izmaiņām. Ja Latvijā pastāv dižās briežvaboles populācija, tad tajā noteikti ir skaitliski nedaudz vaboļu, līdz ar to vaboles apdraudējums Latvijā nav noskaidrots.

Aizsardzības pasākumi

Turpināt sugas atradņu meklēšanu Latvijā un pierādīt sugas vairošanos Latvijā, noskaidrot populācijas lielumu un tās skaita izmaiņu tendences. Abas līdz šim zināmās šīs sugas atradnes Latvijā nav aizsargātas. Dižā biežvabole ir iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas (1998. gada izdevums) 1. kategorijā (sugas, kurām draud iznīkšana, to turpmāka pastāvēšana nav iespējama bez sevišķu pasākumu veikšanas), Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā un noteikumos par mikroliegumu veidošanu.

Informācijas avoti

    • Cabinet Regulation, 2000. Cabinet Regulation No. 396 of 14 November 2000 Regulations on the List of Specially Protected Species and Specially Protected Species for Limited Use [Ministru kabineta noteikumi Nr.396 no 2000.g. 14. novembra par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu]. https://likumi.lv/ta/id/12821-noteikumi-par-ipasi-aizsargajamo-sugu-un-ierobezoti-izmantojamo-ipasi-aizsargajamo-sugu-sarakstu (accessed 13.04.2022).
    • Cabinet Regulation, 2001. Cabinet Regulation No. 45 of 30 January 2001 Regulations Regarding the Establishment and Management of Micro-reserves, Their Conservation, as well as Determination of Micro-reserves and Their Buffer Zones [Ministru kabineta noteikumi Nr.45 no 2001.g. 30. janvāra par mikroliegumu izveidošanas un apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu]. https://likumi.lv/ta/id/12821-noteikumi-par-ipasi-aizsargajamo-sugu-un-ierobezoti-izmantojamo-ipasi-aizsargajamo-sugu-sarakstu (accessed 14.04.2022).
    • Council Directive 1992. Council Directive 92/43/EEC of 21 May 1992 on the conservation of natural habitats and of wild fauna and flora [Padomes Direktīva 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību] https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=celex%3A31992L0043 (accessed 14.04.2022).
    • Дерунков, А.В. [Derunkov, A.V.] 2006. Жук олень Lucanus cervus Linnaeus, 1758 [sic! Brackets must be applied] жук-алень: 231. In: Дубовик, А.А., Жуковская, Т.И., Кириленко, Л.В., Мороз, О.Л., Хаустович, С.Н. [Dubovik, A.A., Zhukovskaya, T.I., Kirilenko, L.V., Moroz, O.L., Khaustovich, C.N.] Красная книга Республики Беларусь. Животные. Редкие и находящиеся под угрозой исчезновения виды диких животных [Red Data Book of the Republic of Belarus. Animals. Rare and Endangered Species of Wild Animals]. 2nd Edition, Беларуская Энцыклапедыя, Минск, 318 pp.
    • GBIF 2022. Lucanus cervus (Linnaeus, 1758) https://www.gbif.org/species/5743122 (accessed 14.04.2022).
    • Harvey D.J., Gange A.C., Haves C.J., Rink M., Abdehalden M., Al Fulaij N., Asp T., Ballerio A., Bartolozzi L., Brustel H., Cammaerts R., Carpaneto G.M., Cederberg B., Chobot K., Cianferoni F., Drumont A., Ellwanger G., Ferreira S., Grosso–Silva J.M., Gueorguiev B., Harvey W., Hendriks P., Istrate P., Jansson N., Jelaska L.Š., Jendek E., JovićM., Kervyn T., Krenn H.W., Kretschmer K., Legakis A., Lelo S., Moretti M., Merkl O., Palma R.M., Neculiseanu Z., Rabitsch W., Rodríguez S.M., Smit J.T., Smith M., Sprecher–Uebersax E., Telnov D., Thomaes A., Thomsen P.F., Tykarski P., Vrezec A., Werner S. & Zach P. 2011. Bionomics and Distribution of the Stag Beetle, Lucanus cervus (L.) Across Europe. Insect Conservation and Diversity, 4: 23–38.
    • Kalniņš, M., Barševska, Z. & Braševskis, A. 2019. Stag beetle Lucanus cervus (Linnaeus, 1758) in Latvia (Coleoptera: Lucanidae): Faunal status, protection and use in folk art. Acta biologica universitatis daugavpiliensis, 19 (2): 297–302.
    • Koch, K. 1989. Die Käfer Mitteleuropas. Ökologie. Band 2. Goecke & Evers, Krefeld, 382 pp.
    • Bartolozzi, L. & Sprecher-Übersax, E. 2006. Family Lucanidae Latreille, 1804: 63–77. In: Löbl, I. & Smetana, A. (eds) Catalogue of Palaearctic Coleoptera. Volume 3. Scarabaeoidea - Scirtoidea - Dascilloidea - Buprestoidea - Byrrhoidea. Apollo Books, Stenstrup, 935 pp.
    • Nieto, A. Mannerkoski, I., Pettersson, R., Mason, F., Méndez, M. & Schmidl, J. 2010. Lucanus cervus. The IUCN Red List of Threatened Species. e.T157554A5094499 (accessed 14.04.2022).
    • SLU Artdatabanken. 2020. Rödlista 2020 - övergripande delar. Artfakta. SLU Artdatabanken. https://artfakta.se/artbestamning/taxon/Lucanus%20cervus-101246 (accessed 14.04.2022).
    • Spuņģis, V. 1998. Dižā briežvabole: 154–155. In: Spuris, Z. (ed.) Latvijas Sarkanā grāmata. Bezmugurkaulnieki, 4. sējums. LU Bioloģijas institūts, Rīga, 388 pp.
    • Telnov, D., Fägerström, C., Gailis, J., Kalniņš, M., Napolov, A., Piterāns, U., Vilks, K. 2006. Contributions to the knowledge of Latvian Coleoptera. 5. Latvijas Entomologs, 43: 84–131.
Projekta finansētāji un partneri