Morfoloģija un bioloģija. Lapu sūna. Parasti liela vai ļoti liela, pleirokarpa, bieži peldoša divmāju ūdenssūna. Velēnas dzeltenīgas vai tumšzaļas. Stublājs 7–20 (40) cm garš, vienkāršs vai neregulāri skraji zarots, retāk mazāk vai vairāk pareizi plūksnaini zarots. Stublāja lapas atstāvošas, līdz no pamatnes atpakaļ atliektām, 3,5–5,0 (6,0) mm garas un 2,5–3,0 (4) mm platas, apaļi olveidīgi sirdsveidīgas vai olveidīgi trīsstūrainas, lapas gals plati noapaļots, lapas plātne pie šaurās un sirdsveidīgās vai gandrīz taisnās pamatnes strauji noapaļota, ieliekta, dzīsla tieva, sasniedz 0,85–0,95 lapas garuma, šūnas ar tievām sieniņām, lapas pamatnes stūros lielas, veido salīdzinoši krasi norobežotu austiņu šūnu grupu, kas sasniedz 0,35 (0,4)–0,8 attāluma no lapas malas līdz dzīslai. Sporofītu veido ļoti reti (Hedenäs 1993; Игнатов, Игнатова 2004).
Izplatība. Cirkumboreāla zemieņu suga, sastopama izklaidus. Izplatīta Ziemeļeiropas lielākajā daļā līdz subalpīnajai joslai, arī Austrumeiropā, reta Rietumeiropā. Ļoti reti sastopama Igaunijā, zināma Lietuvā. Konstatēta arī Āzijā un Ziemeļamerikā (Hedenäs 1993; Kopponen et al. 1995; Ingerpuu, Vellak 1998; Игнатов, Игнатова 2004; Hedenäs et al. 2014; Hallingbäck et al. 2019). Latvijā zināmas 17 atradnes gandrīz visā valsts teritorijā (Ozoliņa, 1931, Āboliņa, 1968, Bambe, 2002, Suško, 2014, 2015, 2017). Pirmo reizi novērota 1897. gadā Lobes ezera krastā Kokneses pagastā un 1899. gadā Babītes ezerā Salas pagastā (J. Mikutovičs). 20. gs. sākumā un vidū konstatēta arī Biržiņas upes krastā Cenu pagastā (J. Mikutovičs, 1903), Usmas ezerā (E. Ozoliņa, 1929), Tauna ezerā Vecpiebalgas pagastā (P. Maike, 1973) un Sološnīku ezerā Dricānu pagastā (L. Lazdiņš, 1973). Mūsdienās lielākā atradņu koncentrācija novērojama valsts DA daļā Sauleskalna ezerzemē, kur suga atklāta četros ezeros – Siverā, Ārdavā, Ojotā un Kumbuleitī. Sastopamības apgabals (EOO) ir 42 213 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 68 km2.
Populācija. Rietumeiropā (kur suga sporofītu veido ļoti reti) novērota būtiska sugas izplatības mazināšanās, ko izraisījusi tai raksturīgo biotopu degradācija ezeru un upju ūdenslīmeņa mākslīgas izmainīšanas rezultātā HES ierīkošanas dēļ. Norvēģijā, kur suga sasniedz areāla R robežu, turpinās reģionālās populācijas mazināšanās. Somijā tā ir viena no biežāk sastopamajām ezeru ūdenssūnām, kuras populācija antropogēnās eitrofikācijas dēļ, iespējams, ir nedaudz mazinājusies. Neņemot to vērā, Somijas vidienē un dienvidos suga ir parasta, bagātīgi sastopama un tās stāvoklis ir stabils (Hallingbäck et al. 2019). Latvijā reģionālās populācijas lielums nav precīzi zināms, bet ir salīdzinoši mazs, un nav datu par tā izmaiņām.
Biotopi un ekoloģija. Aug barības vielām nedaudz līdz mēreni bagātos ezeros, vecupēs un citās mazās ūdenstilpēs, dažkārt peldošā veidā vai arī starp niedrēm gar ezeru krastiem. Latvijā sugai ir šaura ekoloģiskā niša, un tā ir sastopama kopumā tīros dzidrūdens mezotrofos, vāji un mēreni eitrofos, tostarp izcilos lobēliju-ezereņu un najādu, ezeros, arī brūnūdens semidistrofos un diseitrofos ezeros uz vāji dūņainiem minerālgrunts sēkļiem līdz 2,2 m dziļumam, peldošā veidā ezeros gar to nokrastu slīkšņām, ļoti reti arī purvainās ezeru krastmalās, zāļu purvu ieplakās, senos dzirnezeros (Suško, Āboliņa 2010; Suško 2014, 2015, 2017; Urtāns u. c. 2017).
Izmantošana un tirdzniecība.–
Apdraudējums. Latvijā sugu apdraud ezeru piesārņošana ar papildu biogēnajiem elementiem un tās izraisītā ezeru aizaugšana, ūdens kvalitātes pasliktināšanās, ezeru ūdenslīmeņa izmainīšana. Novērtēta kā gandrīz apdraudēta suga (NT), jo tai ir šaura ekoloģiskā niša un nelabvēlīgas ietekmes rezultātā atradņu kvalitāte var strauji pasliktināties, apdraudot sugas apakšpopulācijas.
Aizsardzība. Latvijā aizsargājama suga. Tās aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. Tikai trešdaļa atradņu atrodas ĪADT: dabas liegumos “Ances purvi un meži”, “Ojatu ezers”, “Babītes ezers”, dabas parkos “Abavas ieleja”, “Piejūra”, aizsargājamo ainavu apvidos “Veclaicene”, “Vecpiebalga”. Lai aizsargātu sugu, jāveido jaunas ĪADT – dabas liegumi “Sauleskalna ezerzeme” un “Kirjanišķu ezers”, jāpaplašina dabas liegums “Bednes purvs”.
Autors: Uvis Suško.
Summary. Large-leaved spear moss – Calliergon megalophyllum. A widespread moss in most of Northern Europe to the subalpine zone, common in Eastern Europe, and rare in Western Europe. Outside Europe, it is also found in Asia and North America. It was first found in Latvia by J. Mikutowicz in 1897. There are 17 known localities in Latvia, almost all over the country. Today, the largest concentration of localities is found in the Lake Sauleskalns systems in south-east Latvia. AOO in Latvia is 68 km2, and EOO is 42,213 km2. The size of the regional population of the species in Latvia is not known exactly, but it is relatively small; there are no data about changes. The species grows in nutrient-poor to moderately nutrient-rich lakes, old rivers and other small bodies of water, sometimes floating or among reeds along lake shores. In Latvia, the species is threatened by the pollution of lakes with additional biogenic elements and the resulting overgrowing of lakes, deterioration of water quality and changes in lake water levels. It is assessed as Near Threatened (NT) because the species has a narrow ecological niche and adverse impacts could result in a rapid decline in the quality of the habitat, threatening subpopulations of the species. A protected species in Latvia. The legal status of the species must be maintained. Only a third of the localities are in protected nature territories – the “Ances purvi un meži”, “Ojatu ezers”, “Babītes ezers” Nature Reserves, the “Abavas senleja” and “Piejūra” Nature Parks, and the “Veclaicene” and “Vecpiebalga” Protected Landscape Areas. To protect the species, new protected nature territories should be created – the “Sauleskalna ezerzeme” and “Kirjaņišku ezers” Nature Reserves and the “Bednes purvs” Nature Reserve should be extended.
Literatūras saraksts
