Morfoloģija un bioloģija. Dobumainā plaušķērpja laponis ir līdz 15 cm plats, neregulāri daivains. Daivas 1‒3 cm platas, bieži dobumainas, apmale vesela vai mazliet izrobota.Samitrinātavirspusetumšizilganzaļa vai tumši pelēcīgi zila, sausa – dzeltenīgi zaļa, mazliet tīklveida ribaini dobumaina. Sorāļi zilganpelēki, veidojas uz ribām un lapoņa apmalēm. Apakšpuse tūbaina, bāli brūngana, ar redzamiem izciļņiem atbilstoši virspuses iedobumiem, baltgani kailiem, bez tūbas. Fotobionts zilaļģes. Apotēciji sākumā kausveida, izklaidus pa visu virsmu. Disks 1–2 mm diametrā, sarkanbrūns, to iekļauj bieza, dažreiz soredioza apmale (A. Piterāns, nepubl. materiāli). Lapoņa serde reakcijā ar kālija hidroksīdu kļūst dzeltena, ar kālija hidroksīdu kombinācijā ar nātrija hipohlorītu – tumši oranžsārta, ar parafenilēndiamīnu – oranža.
Izplatība. Suga sastopama Eirāzijā, Ziemeļamerikā un Austrālijā. Latvijā zināmas septiņas atradnes Kurzemē un Vidzemē, taču tikai divas konstatēta pēdējos 30 gados – 1996. gadā Valkas novadā un 2021. gadā Kurzemē, netālu no Dundagas. Vēl divas atradnes Siguldas apkārtnē konstatētas 1974.–1975. gadā, bet pārējās ir novērotas 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā (Питеранс 1982; Piterāns 2001; DAP 2025). Sastopamības apgabals (EOO) ir 6651 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 28 km2.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Latvijā pētījumi par sugas reģionālās populācijas lielumu, stāvokli un pārmaiņām nav veikti. Tā vērtējama kā ļoti maza – pieaugušo indivīdu skaits nepārsniedz 50.
Biotopi un ekoloģija. Epifītiska, retāk epigeiska suga. Latvijā novērota uz platlapju mizas un smilšakmens atsegumos, kas atbilst ES nozīmes aizsargājamajam biotopam, – smilšakmens atsegumiem. Zviedrijā biežāk novērota uz lapu koku (kļavas, ozola, apses, oša) sūnām noaugušiem stumbriem pamatnes daļā ilglaicīgos mežos ar augstu un pastāvīgu gaisa mitrumu (SLU Artdatabanken 2025). Dabisko meža biotopu specifiskā suga (Moisejevs 2016).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Ņemot vērā, ka pēdējie sugas novērojumi Latvijā lielākoties ir smilšakmens atsegumos, potenciāls drauds ir atsegumu nogruvumi un bojāšana. Ja Latvijā suga ir sastopama mežos, visticamāk līdzīgi kā Zviedrijā tā ir jutīga pret mežizstrādi, veco mežu platību mazināšanos un darbībām, kas izmaina mikroklimatu (SLU Artdatabanken 2025). Novērtēta kā kritiski apdraudēta suga (CR), jo pieaugušo indivīdu skaits nepārsniedz 50 (Degtjarenko et al. 2024).
Aizsardzība. Īpaši aizsargājama suga, kuras dzīvotņu saglabāšanai var veidot mikroliegumus. Tās aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. 2021. gadā konstatētā atradne ir aizsargājamā dabas pieminekļa – “Liepniekvalka alas” – teritorijā, vairums vēsturisko atradņu ir Gaujas Nacionālajā parkā. Jānovērš smilšakmens atsegumu bojāšana, tostarp novirzot tūrisma infrastruktūru no sugas atradnēm. Jāsaglabā vecie dabiskie platlapju meži, nepieļaujot mežizstrādi un darbības, kas izmaina dabisko hidroloģisko režīmu un mikroklimatu. Jāveic reģionālās populācijas monitorings, un suga mērķtiecīgi jāmeklē piemērotos biotopos.
Autori: Rolands Moisejevs*, Dace Stepanova, Polina Degtjarenko, Jēkabs Dzenis.
Summary. Lobaria scrobiculata species is found in Eurasia, North America and Australia. In Latvia, there are seven known localities in the Kurzeme and Vidzeme regions, but only two have been found in the last 30 years – in Valka Municipality and near Dundaga. The EOO is 6,651 km2, and the AOO is 28 km2. An epiphytic species, less commonly – epigeic. In Latvia, it is found on the bark of broad-leaved trees and sandstone outcrops. Landslides and damage to outcrops constitute a potential threat. Assessed as a Critically Endangered (CR) species because the number of mature individuals does not exceed 50. If the species occurs in forests in Latvia, it is likely to be sensitive to logging, loss of old forest stands and activities that alter the microclimate. It is a protected species; micro-reserves can be established to conserve its habitats. The legal conservation status of the species must be maintained. The locality identified in 2021 is located in the territory of a protected nature monument “Liepniekvalka alas”, while most of the historical localities are found in the Gauja National Park. Damage to sandstone outcrops must be prevented, including by diverting tourism infrastructure away from the localities of the species. Old natural broadleaf forests must be preserved by preventing logging and activities that alter the natural hydrological regime and microclimate.
Literatūras saraksts
