Morfoloģija un bioloģija. Eiropas platausis ir vienīgā plataušu jeb platausaino sikspārņu Barbastella ģints suga Latvijā. Vidēja izmēra sikspārnis – ķermeņa garums 43–64 mm, apakšdelma garums 36–44 mm (Dietz, Kiefer 2016; Gottfried 2017), ar tumšbrūnu apmatojumu, reizēm ar nedaudz “sirmiem” vai dzeltenīgiem matu galiem mugurpusē. Ādas krāsa tumšbrūna. Raksturīgākā pazīme – platas trijstūrveida ausis, uz pieres saaugušas kopā. Auss radziņš trijstūrveida, ar nosmailotu, nedaudz izstieptu virsotni. Ir šaura epiblēma. Eholokācijā raksturīgi specifiski divu veidu pamīšus lietoti ultraskaņas eholokācijas saucieni, kas dod priekšrocības naktstauriņu medīšanai, bet medī arī citu veidu kukaiņus (makstenes, strautenes u. tml.). Dzemdē vienu mazuli gadā, parasti, sākot ar otro vai trešo dzīves gadu. Salīdzinot ar citām Latvijas sikspārņu sugām, plataušiem ir ilgs laktācijas periods – līdz sešām nedēļām (Dietz, Kiefer 2016). Paaudzes ilgums ir pieci gadi (Piraccini 2016), maksimālais reģistrētais dzīves ilgums ir vismaz 22 gadi (Rydell, Bogdanowicz 1997).
Izplatība. Pamatareāls atrodas Eiropas centrālajā un D daļā; atsevišķas populācijas ir arī Marokā, Kanāriju salās, Kaukāzā u. c. Latvijā suga atrodas uz izplatības areāla ZA robežas. Sastopama arī Lietuvā un Baltkrievijā, par Krievijas reģionālo populāciju ziņu nav. Igaunijā nav pilnīgi drošu sugas novērojumu. Nav informācijas, vai Latvijas reģionālā populācija ir vai nav izolēta no Lietuvas reģionālās populācijas, bet, visticamāk, starp šīm populācijām saikne pastāv. Latvijā ziņas par izplatību ir nepilnīgas, par to liecina pakāpeniski pieaugošs nejaušu novērojumu skaits. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 34 068 km2, apdzīvotā platība (AOO) ir 216 km2, tomēr ir uzskatāms, ka šie abi rādītāji ir lielāki. Nav ziņu par izplatības pārmaiņām, jo sugas pētījumi ir uzsākti tikai nesen (līdz 20. gs. beigām tika uzskatīts, ka sugai Latvijā nav pastāvīgas reģionālās populācijas).
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Sugas populācijas novērtējums Eiropas (Russo, Cistrone 2023), kā arī globālajā (Piraccini 2016) mērogā nav veikts, tomēr populācijas bieži tiek netieši novērtētas kā sarūkošas, ņemot vērā piemēroto biotopu platības sarukumu. Latvijas reģionālās populācijas lielums nav precīzi zināms; eksperta vērtējumā tā ir 200–500 indivīdi. Pašlaik nav datu, kas ļautu novērtēt reģionālās populācijas tendences. Ziemojošo sikspārņu monitoringā tiek reģistrēts ļoti mazs skaits indivīdu (parasti līdz desmit indivīdiem vienā ziemā); vasaras periodā pagaidām nav piemērotu metožu indivīdu skaita tendenču novērtēšanai. Vairošanās jeb mātīšu koloniju, kurās mazuļu augšanas laikā parasti ir sastopamas tikai pieaugušās mātītes ar pēcnācējiem, lielums joprojām nav zināms, kaut gan ir pierādījumi, ka suga Latvijā vairojas (noķerti nesen lidotspēju ieguvuši jaunie dzīvnieki un mātītes ar laktācijas pazīmēm). Citās valstīs reģistrētās kolonijas parasti ir nelielas, nepārsniedz dažus desmitus dzīvnieku.
Biotopi un ekoloģija. Tipiska mežu suga, kas Eiropā tiek saistīta ar platlapju mežiem. Latvijā piemērotu vecu platlapju mežu nav daudz, suga reģistrēta barojamies vecos muižu parkos un dažādu tipu mežaudzēs. Vairošanās koloniju vietas Latvijā nav zināmas. Pētījumi 2018. un 2019. gada vasarā liecina, ka vismaz laktācijas perioda beigās un pēc laktācijas perioda suga uzturas jauktos priežu un egļu mežos, izmantojot slēptuves aiz atlupušas koku mizas. Šādas mītnes, kā arī citas plaisām līdzīgas slēptuves kokos sugai ir raksturīgas arī citviet areālā (Russo et al. 2004, 2010). Vasarā bieži maina mītnes, līdz ar to tiem ir nepieciešams liels daudzums nokaltušu vai kalstošu koku ar piemērotām slēptuvēm. Arī Latvijā piemērotu slēptuvju daudzums mežā ir viens no noteicošajiem faktoriem sugas klātbūtnei (Vintulis, Pētersons 2020). Retāk šīs sugas mītnes atrodamas ēkās. Latvijā ziemojoša suga, kurai nav raksturīgi tāli sezonāli pārlidojumi (Hutterer et al. 2005; Pētersons et al. 2010). Ziemo galvenokārt vecos un maz izmantotos pagrabos.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud parku kopšana un labiekārtošana, apgaismojuma ierīkošana, kas ietekmē barošanās biotopus, traucējumi vai pārbūve ziemošanas vietās (pagrabos). Galvenais apdraudējums ir mežizstrāde, kas mazina vecu un kalstošu vai nokaltušu koku ar piemērotām slēptuvēm daudzumu, kā arī sadrumstalo mežu masīvus. Mežsaimniecisko darbību nolūkā veiktā mežu meliorācija maina mitruma režīmu un mazina koku nokalšanas varbūtību pārmitru apstākļu dēļ. Pašlaik nav iespējams novērtēt, cik lielu reģionālās populācijas un tās izmantotās teritorijas vai biotopu daļu mežistrāde apdraud, tāpēc šo faktoru nevar izmantot sugas statusa novērtēšanā. Pārējie draudi ir lokāla rakstura, specifiski konkrētām vietām. Novērtēta kā jutīga suga (VU) mazās reģionālās populācijas un biotopu apdraudējuma dēļ.
Aizsardzība. ES nozīmes un Latvijā īpaši aizsargājama suga, kuras aizsardzību paredz arī EUROBATS. Sugas aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. 20. gs. suga trīs reizes novērota ziemošanas vietās Gaujas Nacionālā parka alās, 21. gs. šādu novērojumu vairs nav. Šobrīd zināmie novērojumi lielākoties ir ārpus ĪADT, bet dažas teritorijas, kur suga ir konstatēta, nav veidotas Eiropas platauša aizsardzībai. Vienīgā ĪADT, kas ir paredzēta tieši šīs sugas aizsardzībai – aizsargājamo ainavu apvidus “Koknese–Odziena” –, ir izveidota 2024. gadā. Ticamu datu par apakšpopulācijām ĪADT nav, bet Kokneses–Odzienas apkārtnē, iespējams, uzturas vismaz 20% reģionālās populācijas. Sugas aizsardzības plānā (Vintulis, Pētersons 2020) ir norādīts, ka ir jānodibina vēl papildu aizsargājamas teritorijas specifiski platauša aizsardzībai, kā arī jāveic pētījumi par sugas izplatību vairākās jau esošajās ĪADT. Galvenie praktiskie un juridiskie aizsardzības pasākumi attiecas uz mežu un parku apsaimniekošanas veidu un izmaiņām sugai piemēroto biotopu apsaimniekošanas noteikumos. Jāveic arī pētījumi par citu metožu izmantošanu sugas monitoringā, jo šobrīd izmantotās metodes ir tikai ultraskaņas ierakstītāju izmantošana vasarā un ziemojošo indivīdu uzskaite ziemā, kas sugas retuma dēļ ir salīdzinoši neefektīvas metodes.
Autors: Viesturs Vintulis.
Summary. Barbastelle bat – Barbastella barbastellus. The core range of the species is central and southern Europe. In Latvia, the species is at the northeastern limit of its range, and it also occurs in Lithuania and Belarus. In Latvia, the distribution of the species is uneven, and information is still incomplete. The EOO is 34,068 km2, and the AOO is 216 km2, but these figures do not reflect the real situation. The size of the regional population is not precisely known; experts estimate it to be between 200 and 500 individuals. A distinct forest species, recorded in various forest types and old parks. The species is threatened by park maintenance and improvements, installation of lighting that affects foraging habitats, disturbance or construction works in hibernation sites (cellars). The main threat is logging, which reduces the number of old and withering or dead trees with suitable hiding places and causes fragmentation of forest areas. Forest drainage changes the moisture regime, reducing the likelihood of trees withering due to wet conditions. Assessed as a Vulnerable (VU) due to small regional population and habitat threats. It is a species of EU importance and a protected species in Latvia, whose protection is also required by EUROBATS. Currently known records of the species are mostly outside the protected nature areas. The only Natura 2000 site specifically designated for the protection of the species was established in 2024 – the “Koknese– Odziena” Protected Landscape Area. The species conservation plan outlines the necessary conservation measures, including the need to establish new protected areas specifically for the species, as well as the need for additional research on the distribution of the species in a number of existing protected areas. The main practical and legal conservation measures are related to the management of forests and parks and changes in the regulations for managing these habitats. Research is also needed into the use of other methods for species monitoring, as the only methods currently used are automatic ultrasonic recorders in summer and the counting of hibernating individuals in winter. These methods are relatively ineffective due to the rarity of the species.
Literatūras saraksts
