Morfoloģija un bioloģija. Gļotsēņu kailvabole ir apaļa un stipri izliekta, vien dažus milimetrus gara. Ķermenis spīdīgs, dzeltenbrūns vai oranžs, ar tumšāku galvu un platu, tumšu plankumu priekškrūšu vairoga un segspārnu vidū. Kājas un taustekļi dzeltenbrūni, taustekļu vāle tumšbrūna. Ķermeņa virspuse reti un sekli punktēta, segspārni katrs ar 7–8 gareniskām, neizteiktām punktu rieviņām. Taustekļu 6.–11. posms veido izteiktu platu vāli. Obligāts micetofāgs. Pieaugušās vaboles (imago) dzīvo īsu laiku, sastopamas maijā un jūnijā. Attīstība ilgst vienu gadu.
Izplatība. Pārsvarā Eiropas Z un ZA suga, reģistrēta Baltkrievijā, Lietuvā, Somijā, Zviedrijā, Igaunijā un Latvijā (Perreau 2004; Telnov et al. 2016). Nav konstatēta, bet ir iespējama Krievijas Eiropas daļas boreālajā zonā. Latvija atrodas sugas izplatības areāla pamatdaļā, bet ir izolēta no citām reģionālajām populācijām. Suga konstatēta tikai ZR Latvijā – Slīteres Nacionālajā parkā (Telnov et al. 2016), taču tās izplatība ir nepilnīgi izpētīta un potenciāli tā sastopama lokāli visā Latvijā. Trūkst datu sastopamības apgabala (EOO) aprēķināšanai, bet apdzīvotā platība (AOO) ir 4 km2. Nav vēsturisko (līdz 2016. gadam) datu par sugas sastopamību Latvijā.
Populācija. Kvantitatīvi pētījumi par reģionālās populācijas lielumu un tā pārmaiņām Latvijā nav veikti. Konstatētas tikai divas vaboles. Ņemot vērā pašlaik zināmo sugai piemēroto biotopu platību un tās ekoloģiskās prasības (Laaksonen et al. 2010), Slīteres Nacionālajā parkā provizoriski vērtējams mazāk nekā 1000 pieaugušu indivīdu.
Biotopi un ekoloģija. Saproksils. Suga saistīta ar dabiskiem veciem boreālajiem mežiem, kuros ir vismaz 80 apšu vai egļu kritalu uz 1 ha. Tā ir prasīga pret mikroklimatu un apdzīvo tikai slapjus mežus ar augstu bioloģisko daudzveidību (Laaksonen et al. 2010). Vaboles un kāpuri saistīti ar specifiskām gļotsēņu sugām, kas attīstās uz trupošas egļu, apšu un bērzu koksnes. Galvenā saimnieksuga ir Trichia decipiens (Laaksonen et al. 2010). Arī Latvijā suga konstatēta T. decipiens atradnē.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Apdraudējums Latvijā nav pētīts un noteikts, jo trūkst datu. Novērtēta kā jutīga suga (VU), jo tai ir mazs pieaugušo indivīdu skaits un maza AOO.
Aizsardzība. ES nozīmes aizsargājama suga. Tā jāiekļauj Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Vienīgā zināmā atradne ir ĪADT – Slīteres Nacionālajā parkā. Jāveic pētījumi par šīs sugas ekoloģiju un izplatību atradnē, kā arī jāturpina sugas meklējumi citur Latvijā. Sugas biotopa – vecu dabisku boreālo mežu – saglabāšanai ir izšķiroša nozīme sugas aizsardzībai. Jānodrošina vecu mežu masīvu nepārtrauktība. Svarīgi ir saglabāt lielu daudzumu kritalu boreālajos mežos.
Autors: Dmitrijs Teļnovs.
Summary. Round fungus beetle – Agathidium pulchellum. It is a predominantly northern and north-eastern European species. It has been found only in north-western Latvia in the Slītere National Park (Telnov et al. 2016), but the study on its distribution in Latvia is incomplete and A. pulchellum potentially occurs locally throughout the country. There is not enough data to calculate the EOO for the species in Latvia. The AOO is 4 km2. Studies on the size of the Latvian regional population and its changes have not been carried out. The number of mature individuals is tentatively estimated to be <1,000. Agathidium pulchellum is associated with natural old-growth boreal forests with at least 80 aspen or spruce fallen decaying logs per hectare. The species inhabits only wet forests with high biodiversity (Laaksonen et al. 2010). Adults and larvae are associated with specific species of slime moulds. The main threat in Latvia has not been studied or identified due to the lack of data. It is a protected species of EU importance. Agathidium pulchellum is proposed to be included on the Latvian list of protected species. It is necessary to carry out studies on the ecology and distribution of this species in Latvia. The species is assessed as Vulnerable (VU) due to the small number of mature individuals (<1,000) in the regional population and the small AOO. Preserving the habitat – old-growth boreal forests – is the most convenient way to protect the species at the localities where it occurs. The continuity of old-growth forests must be ensured. Fallen, decaying wood must be preserved in boreal forests.
Literatūras saraksts
