Morfoloģija un bioloģija. Lapu sūna. Mainīga izskata nelieli augi blīvās gaišzaļās vai zilganzaļās velēnās. Stumbrs ļoti tievs un trausls, līdz 2 cm garš un 0,5 mm plats, neregulāri zarots. Gan sausā, gan slapjā veidā lapas ir vārpstveidīgi piekļāvušās kāpurveida stumbram, no tā ir cēlies sugas latīniskais nosaukums. Lapu sakārtojums jumstiņveida. Lapas plati olveidīgas, stipri kupolveidā ieliektas, līdz 0,5 mm garas un 0,3 mm platas, gals strups vai noapaļots, dažreiz beidzas ar īsu taisnu smailīti. Mala gluda, robaina vai galā zobaina. Dzīsla neskaidra, īsa vai galā sazarota divās daļās. Šūnas daudzstūrainas un rombveida, gludas vai vāji papilozas, stūros kvadrātiskas. Sporofīts veidojas reti; suga galvenokārt vairojas veģetatīvi ar stipri zarainiem, bezkrāsainiem vairķermeņiem, kas pušķiem veidojas lapu žāklēs (Atherton et al. 2010; Liepiņa 2017).
Izplatība. Cirkumpolāra boreālo un arktisko reģionu kalnu suga augstuma amplitūdā 200–1160 m v.j.l. Eiropā suga sastopama Z daļā, tostarp Islandē, Svalbārā, bet uz dienvidiem tā izplatīta līdz Pireneju, Apenīnu un Krimas pussalai, uz austrumiem – līdz Urāliem un Kaukāzam (Hodgetts 2015). Ārpus Eiropas suga sastopama arī Āzijā un Ziemeļamerikā, tostarp Grenlandē (Flora... 2015). Latvijā suga zināma tikai Kurzemē, Vidzemē un Zemgalē. Senākās atradnes konstatētas Slokas ezera krastā un tā apkārtnē (J. Mikutovičs, 1906, 1909), uz Sietiņieža un Ventas un Šķerveļa ielejā (N. Malta, 1920, 1924), Salacas krastā pie Mazsalacas (P. Galenieks, 1923), Svētupes krastā (E. Kālis, 1924). 20. gs. vidū konstatēta Abavas senlejas nogāzē, Ķūļciemā, Daugavas krastā pie Priedulāja krācēm un Gaujas senlejā aiz Gleznotāju kalna (A. Āboliņa, 1958–1970). Mūsdienās atklāta vēl vismaz 20 vietās Īģes, Abavas, Valgales, Zārvalka, Ventas, Vijas, Līzītes, Raunas, Jumaras un Gaujas krastā (T. Čakars, A. Opmanis, J. Kluša). Daļa atradņu pārstāv vienas un tās pašas apakšpopulācijas, tāpēc patiesais atradņu skaits ir mazāks, kā arī vismaz viena atradne Daugavas ielejā ir iznīcināta Pļaviņu HES būvniecības rezultātā. Sastopamības apgabals (EOO) ir 30 307 km2, unapdzīvotā platība (AOO) ir 48 km2.
Populācija. Eiropā sugas reģionālā populācijas ir stabila (Hallingbäck 2019). Latvijā reģionālā populācija ir sadrumstalota. Stabilākās un lielākās apakšpopulācijas ir Gaujas senlejā. Neņemot vērā to, ka suga ir samērā viegli nosakāma, atradņu skaits nav liels un tas liecina par populācijas jutīgumu. Sugas reto atrašanas gadījumu skaitu pamato arī tās atkarība no reti sastopamu biotopu un substrātu izplatības valstī.
Biotopi un ekoloģija. Kalcifili augi. Suga konstatēta dolomīta plaisās, uz smilšakmens atsegumiem, zāļu purvā, uz karbonātiem bagātas augsnes, nogāzē pie avota uz trūdoša koka, alās, karbonātus saturošu avotūdeņu izteces tuvumā, apdzīvotā vietā uz betona mūra. Pavadošās sugas ir greizknābīša mietvācelīte Bryoerythrophyllum recurvirostrum, Lindberga smailzarīte Calliergonella lindbergii, zeltainā starlape Campyliadelphus chrysophyllus, mīkstā ķemmzare Ctenidium molluscum, taisnvācelītes pretlape Distichium capillaceum, lielā cepurene Encalypta streptocarpa, osmundu spārnene Fissidens osmundoides, sarkanmalu skrajlapīte Mnium marginatum, ripvācelītes kroksamtīte Ptychostomum turbinatum, sprogainā vijzobīte Tortella tortuosa (A. Āboliņas, J. Mikutoviča, A. Opmaņa novērojumi).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Eiropā sugai nav lielu apdraudējumu, jo tā bieži sastopama neskartos un grūti pieejamos biotopos. Vietēji noēnojošo meža lapotņu likvidēšana var nelabvēlīgi mainīt biotopa mikroklimatu (Hallingbäck 2019). Novērtēta kā jutīga suga (VU), jo tai ir neliela AOO, prognozēta nepārtraukta AOO un biotopa kvalitātes mazināšanās.
Aizsardzība. Latvijā aizsargājama suga. Tās aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. Senākās un mūsdienu atradnes konstatētas ĪADT: dabas liegumā “Ventas un Šķerveļa ieleja”, Gaujas Nacionālajā parkā, dabas parkos – “Engures ezers”, “Abavas ieleja” un “Salacas ieleja”, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Jāaizsargā sugas atradnes un biotopi, jāatjauno biotopi un dabiskie procesi, jāveic pētījumi par populācijas lielumu, izplatību un dinamiku.
Autori: Renāte Kaupuža*, Ansis Opmanis, Līga Strazdiņa.
Summary. Small mouse-tail moss – Myurella julacea. The moss is found in northern Europe, it is distributed south to the Pyrenees, Apennines and Crimea, east to the Urals and Caucasus. It was first found in Latvia by J. Mikutowicz in 1906. In Latvia, the species is known only to be present in the Kurzeme, Vidzeme and Zemgale regions. Some of the localities represent the same subpopulations. EOO is 30,307 km2, the AOO is 48 km2. The regional population of the species in Latvia is fragmented. The most stable and largest subpopulations are in the Gauja Valley. Despite the fact that the species is relatively easy to detect, the number of localities is not high, which indicates the sensitivity of the population. The species grows in dolomite crevices, on sandstone outcrops, in fens, on carbonate-rich soil, on slopes near springs on decaying wood, in caves, near outlets of carbonate-containing springs, on concrete walls in urban areas. The species is threatened locally by forestry activities that may adversely alter the microclimate of the habitat. In Latvia, it is assessed as Vulnerable (VU) due to its small AOO and a projected continuous decline in both the AOO and habitat quality. A protected species in Latvia. The legal protection status of the species must be maintained. The oldest and present-day occurrences of the species have been found in protected nature territories – the “Ventas un Šķerveļa ieleja” Nature Reserve and the Gauja National Park. Protection and management of the localities of the species should be ensured, restoration of habitats and natural processes should be performed, and studies on the population size, distribution and dynamics should be carried out.
Literatūras saraksts
