Morfoloģija un bioloģija. Gobu gialektas laponis plāns, līdzens, retāk plāni krokains, graudains vai sīki kārpains, balts, pelēkbalts, bāli olīvkrāsas, matēts. Apotēciji 0,5–1,5 (2,0) mm diametrā, apaļi vai stūraini, sēdoši, pie pamatnes mazliet sašaurināti. Disks ieliekts līdz gandrīz plakans, rozā sarkans līdz brūngansarkans, ar plānu baltganu apsarmi un biezu robainu vai paugurainu, retāk līdzenu baltganu pulverveida lapoņa apmali. Ekscipuls labi attīstīts, bezkrāsains. Hipotēcijs bezkrāsains vai vāji dzeltenīgs. Epihimēnijs sarkans (A. Piterāns, nepubl. materiāli). Laponis ar ķīmiskajiem reaktīviem nereaģē. Himēnijs ar Lugola šķīdumu zilē.
Izplatība. Suga sastopama Eiropā līdz Kaukāza apgabalam. Latvijā konstatēta samērā reti visā valstī. Zināma viena vēsturiskā atradne Kurzemē Dundagas apkārtnē (1870. gads) un četras mūsdienu atradnes: Kurzemē Vīdāles un Popes, Vidzemē Ainažu un Latgalē Viļakas apkārtnē (visas konstatētas pēc 2016. gada) (Piterāns 2001; Āboliņa u. c. 2015; Moisejevs 2016; DAP 2025). Sastopamības apgabals (EOO) ir 11 839 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 16 km2.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Kvantitatīvi pētījumi par sugas Latvijas reģionālās populācijas lielumu, stāvokli un pārmaiņām nav veikti. Tā vērtējama kā ļoti maza – pieaugušo indivīdu skaits nepārsniedz 50.
Biotopi un ekoloģija. Epifītiska suga. Aug ēnainās vietās uz vecu gobu, vīksnu un ošu mizas ilglaicīgās dabiskās ekosistēmās – vecos platlapju mežos, retos gadījumos parkveida pļavās. Konstatēta Latvijā ES nozīmes aizsargājamos biotopos – vecos jauktos platlapju mežos, aluviālos krastmalu un palieņu mežos, nogāžu un gravu mežos Dabisko meža biotopu specifiskā suga (Moisejevs 2016).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Galvenais apdraudējums ir kailcirtes sugas atradnēs vecos jauktos un platlapju mežos. Iespējams, pēdējās dekādēs suga ir netieši cietusi no Holandes gobu slimības (Ophiostoma ulmi), kas iznīcina esošās un potenciālās dzīvotnes (gobas). Novērtēta kā kritiski apdraudēta suga (CR), jo pieaugušo indivīdu skaits nepārsniedz 50 (Degtjarenko et al. 2024).
Aizsardzība. Īpaši aizsargājama suga, kuras dzīvotņu saglabāšanai var veidot mikroliegumus. Tās aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. Tikai viena no atradnēm ir ĪADT – Slīteres Nacionālajā parkā. Jāsaglabā vecie dabiskie meži ar gobām, vīksnām un ošiem un vecie šo sugu koki mežos un parkveida biotopos. Jāveicina arī jaunu mežaudžu ar gobu ģints sugām veidošana. Jāveic pētījumi par sugas reģionālās populācijas lielumu, izplatību un dinamiku.
Autori: Rolands Moisejevs*, Dace Stepanova, Polina Degtjarenko.
Summary. Gyalecta ulmi is found in Europe up to the Caucasus. It is relatively rarely found throughout Latvia, with four known modern localities of Vīdāle and Pope in Kurzeme Region, Ainaži in Vidzeme Region, around Viļaka in Latgale Region (all recorded after 2016), and one historical locality in Dundaga (1870). The EOO is 11,839 km2, and the AOO is 16 km2. An epiphytic species. Grows in shady areas on the bark of old Scots elm, European white elm and ash trees in old broadleaf forests, and, rarely, in wooded meadows. The main threat is clear-cutting in old mixed and broadleaf forests in the localities of the species. In recent decades, the species may have been indirectly affected by Dutch elm disease (Ophiostoma ulmi), which destroys existing and potential habitats (elms). Assessed as a Critically Endangered (CR) species because the number of mature individuals does not exceed 50. It is a protected species; micro-reserves can be established to conserve its habitats. Its legal status as a protected species needs to be maintained. Only one of the localities is situated in a protected area – the Slītere National Park. Old natural forests with elm and ash trees should be preserved, as well as old trees of these species in forests and park-like habitats. The establishment of new stands of elm species should also be encouraged.
Literatūras saraksts
