Morfoloģija un bioloģija. Lapu sūna. Akrokarpi vienmājas augi tumšzaļos līdz melni zaļos vai brūnganos, līdz 2 cm augstos spilvenveida ciņos. Stumbrs stāvošs un maz zarots. Lapas 2,5–4,0 mm garas, lancetiskas vai šauri olveida lancetiskas, ar strauji nosmailotu vai šauri strupu galu. Spēcīga lapas dzīsla gandrīz līdz lapas galam. Lapas malas līdzenas, atliektas vai uz aizmuguri ieritinātas līdz pat lapas galam, sausā stāvoklī vērstas augšup, piekļautas stumbram. Šūnas lapu augšdaļā stūrainas, ar biezu šūnapvalku, ar 1–3 zemām, koniskām papillām; bazālās šūnas izstiepti taisnstūrainas līdz taisnstūrainas, ar šauriem, dažkārt nedaudz mezglainiem šūnapvalkiem. Setas 1–4 mm garas. Sausi un tukši sporangiji ir ovāli cilindriski līdz cilindriski, līdz 2 mm gari, nobriestot – sarkanbrūni, ar astoņām garām un astoņām īsām ribām. Atvārsnītes izvietotas sporangija lejasdaļā, gandrīz pilnībā nosegtas ar apkārtējām šūnām. Peristoms parasti vienkāršs. Eksostomu veido 16 (retāk 8) vertikāli vai horizontāli atliekti zobiņi, kas lejasdaļā ir smalki horizontāli svītroti, bet augšdaļā – vertikāli svītroti. Endostoma parasti nav. Kaliptra gaišbrūna, iegareni konusveida, ar dažiem vai daudziem papilloziem matiem (Hallingbäck et al. 2008; Atherton et al. 2010).
Izplatība. Mērenā klimata joslas suga. Sastopama Z puslodē: Eiropā no Skandināvijas pussalas līdz Vidusjūras reģionam, vairākos Āzijas reģionos (Tuvajos Austrumos, Sibīrijā u. c.), Ziemeļ- un Centrālamerikā (Sergio et al. 2019; GBIF 2023). Latvijā sastopama visā valstī, A daļā ļoti reti. Reģistrētas 38 atradnes, bet to skaits ir lielāks. Pirmo reizi novērota pirms 110 gadiem Siguldas pilsdrupu tuvumā uz akmens un Koknesē uz akmens sētas (K. R. Kupfers, 1913). 1920.–1939. gadā atrasta arī Talsu novadā, Sēlijā pie Sēlpils pilsdrupām, Zemgalē pie Ozolniekiem un citur uz granīta akmeņiem, dolomītiem, uz kapsētas akmens sētas (N. Maltas, J. Strautmaņa, K. Starca, H. Starcas novērojumi). Mūsdienās zināmas 27 atradnes. Sastopamības apgabals (EOO) ir 35 391 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 104 km2. Salīdzinot ar 1913.–1939. gada datiem, sastopamība pašlaik ir līdzīga vai palielinājusies. Sugas sastopamība ir saistīta ar akmens substrātu antropogēnā un urbānā vidē, tādēļ sugai piemērotās augtenes mūsdienās ir kļuvušas vēl pieejamākas nekā senāk.
Populācija. Eiropā sugas reģionālā populācija ir salīdzinoši plaša un stabila. Britu salās apakšpopulāciju skaits palielinājies saistībā ar sēra dioksīda koncentrācijas mazināšanos gaisā pēdējos 20 gados. Citos Eiropas reģionos suga ir retāka (Sergio et al. 2019). Latvijā reģionālās populācijas pētījumi nav veikti. Tā ir ar tendenci pieaugt, salīdzinot ar seno atradņu datiem. Tas daļēji saistīts ne tikai ar sugai piemērotas augšanas vides uzlabošanos, bet arī ar pētnieku – briologu un amatieru – skaita palielināšanos.
Biotopi un ekoloģija. Epilītiska suga, galvenokārt aug uz mākslīgiem substrāta – betona, mūra sienām un sētām, ēku apmetuma, kas nav ar augstu kaļķa saturu. Sastopama arī uz lapu koku stumbriem kā epifīts (Sergio et al. 2019). Latvijā suga konstatēta pilsētvidē, parkos, ceļmalās uz granīta laukakmeņiem, žogu akmens stabiem, šīfera jumtiem, seniem mūriem, betona puķu dobju apmalēm, kapu plāksnēm un kapakmeņiem, reti uz dabiskiem dolomīta atsegumiem. Pavadošās sugas ir greizknābīša sarkanlape Bryoerythrophyllum recurvirostrum, sudrabainā samtīte Bryum argenteum, purpura ragzobe Ceratodon purpureus, spilventiņu grimmija Grimmia pulvinata, sprogainā slaidlape Homalothecium sericeum, lielā matcepurene Lewinskya speciosa, kupola pūkcepurene Orthotrichum cupulatum, sarmotā pūkcepurene O. diaphanum, zemā pūkcepurene O. pumilum, parastā šķeltcepurene Schistidium apocarpum, apšu vāverhipns Sciuro-hypnum populeum, noras vijzobe Syntrichia ruralis, zaļganā vijzobe S. virescens, mūru sīkvijzobe Tortula muralis (A. Opmaņa, K. R. Kupfera, N. Maltas novērojumi).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Piemērota substrāta un vides degradēšana minami kā sugas apdraudējums, tomēr konkrēti draudi sugai Eiropas mērogā nav novēroti. Akmens virsmu, jumtu kopšana un atbrīvošana no sūnām var būt nevēlams traucējums. Latvijā reģionālā populācija ir stabila, tomēr, ņemot vērā, ka suga saistīta ar specifisku biotopu, tā novērtēta kā gandrīz apdraudēta (NT).
Aizsardzība. Suga nav iekļauta Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, un juridiskais aizsardzības statuss tai nav jānosaka. Atradnes konstatētas ĪADT: dabas liegumos “Klintaine”, “Raķupes ieleja”, Gaujas Nacionālajā parkā, dabas parkā “Embūte”. Veicinot izpratni par epilītisko sūnu saistību ar mākslīgi radītiem substrātiem, suga tiktu aizsargāta no bojāejas, kas var rasties, ja virsmas kopj un vēlas atbrīvot no sūnām.
Autori: Ivars Leimanis*, Līga Strazdiņa, Ansis Opmanis.
Summary. Anomalous bristle-moss – Orthotrichum anomalum. The moss occurs in the northern hemisphere: Europe from the Scandinavian Peninsula to the Mediterranean, several regions in Asia (Middle East, Siberia, etc.), North America and Central America. It was first found in Latvia by K. R. Kuppfer in 1913. It is found throughout Latvia, but is very rare in the regions of eastern Latvia. 27 localities are known today. EOO is 35,391 km2, and AOO is 104 km2. No regional population studies have been carried out for the species in Latvia. The population is on an upward trend compared to the data from the historical sites. In Latvia, the species grows in urban areas, parks, roadsides on granite boulders, fence posts, slate roofs, old walls, concrete flower bed edges, grave slabs and gravestones, rarely on natural dolomite outcrops. The species is threatened by the degradation of suitable substrate and environment – maintenance of stone surfaces, roofs and removal of moss can be an unwanted disturbance. In Latvia, the regional population of the species is stable, but due to its association with a specific substrate it is assessed as Near Threatened (NT). The species is not included on the list of protected species of Latvia. It does not require legal protection status. Localities are found in protected nature territories – the “Klintaine” and “Raķupes ieleja” Nature Reserves, the Gauja National Park, and the “Embūte” Nature Park. By raising awareness of the relationship of epilithic mosses to man-made substrates, the species would be protected from the degradation that can occur when surfaces are maintained and mosses are removed.
Literatūras saraksts
