Morfoloģija un bioloģija. Lapu sūna. Samērā lieli augi, 1–5 cm augsti, dzeltenzaļās, blīvās velēnās. Lapas 2,5–4,0 × 0,4–0,7 mm, olveidīgi lancetiskas ar strupu galu, mala sīkzobaina, līdz vidusdaļai ierotīta. Mitras lapas taisni atstāvošas, sausas – viegli viļņotas. Lapas dzīsla līdz lapas galam vai izbeidzas tuvu tam. Dorsālajā pusē lapa augšdaļā mamiloza. Sporofītu veido bieži, setas 9–12 mm garas, rūsganas. Sporangiji 1,5–2,0 mm gari, viegli noliekti, ar strumu (Игнатов, Игнатова 2003; Smith 2004; Liepiņa 2017).
Izplatība. Eiropā suga plaši izplatīta kalnu apgabalos no Fenoskandijas un Arktikas līdz Pirenejiem, Alpiem un Balkāniem. Ir atradnes Igaunijā. Sastopama arī Āzijā, Ziemeļamerikā (Blockeel et al. 2014). Latvijā sugai zināmas desmit atradnes. Pirmo reizi konstatēta 20. gs. vidū Vidzemē Ieriķos, kā arī Mazsalacā un Vējavā (N. Malta) (Liepiņa 2017). Vēlāk suga 1995. gadā Smiltenes novadā (V. Šulcs), 21. gs. sākumā trīs atradnēs Slīteres Nacionālajā parkā (I. Rēriha) un 2012.–2019. gadā trīs reizes atrasta Gaujas Nacionālajā parkā, tā apkārtnē un Ziemeļvidzemē (B. Bambe, A. Opmanis, J. Kluša). Sastopamības apgabals (EOO) ir 5779 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 24 km2.
Populācija. Eiropā sugas reģionālās populācijas lielums un tendences nav precīzi zināmas, taču tiek uzskatīts, ka populācija ir stabila. Kalnu apvidos (piemēram, Alpos) šī suga var veidot lielākas apakšpopulācijas (Schröck 2019). Latvijā sugas reģionālā populācija nav pētīta. Var izšķirt četras savstarpēji izolētas apakšpopulācijas dažādās vietās valstī.
Biotopi un ekoloģija. Latvijā konstatēta uz granīta iežiem jauktu koku vai purvainos skujkoku mežos, meža laucēs, kā arī uz salmu jumta. Viena atradne atrodas uz augsnes pie izgāzta koka saknes. Citās valstīs suga aug uz smilšakmens un klintīm (Grims 1999; Meinunger, Schröder 2007; Blockeel et al. 2014). Pavadošās sugas ir parastā bārdlape Barbilophozia barbata, ciprešu hipns Hypnum cupressiforme, sašaurinātā stāvzarīte Neoorthocaulis attenuata, garlapu platdzīslene Paraleucobryum longifolium (A. Opmaņa, J. Klušas, V. Šulca novērojumi).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugai tās galvenajos izplatības centros (piemēram, Alpos, Skandināvijā) nav zināmi draudi. Tā ir apdraudēta tikai tās areāla malās, kur populācijas ir mazākas (Schröck 2019). Kopumā sugu var apdraudēt tās tipiskā biotopa – meža – izciršana. Novērtēta kā stipri apdraudēta suga (EN), jo tai ir neliels EOO, kā arī neliela un sadrumstalota AOO un prognozēta nepārtraukta biotopa platības un kvalitātes mazināšanās.
Aizsardzība. Latvijā aizsargājama suga. Tās aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. Suga konstatēta ĪADT – dabas liegumā “Linezers”, Slīteres un Gaujas Nacionālajos parkos. Jāveic sugas apdzīvoto atradņu aizsardzība, pētījumi par populācijas lielumu, izplatību un tendencēm.
Autori: Līga Strazdiņa*, Ansis Opmanis.
Summary. Strumose dog-tooth – Cynodontium strumiferum. The moss is common in mountainous areas. It was first found in Latvia by N. Malta in the middle of the 20th century. Today, there are ten known localities, mainly in Vidzeme and the Slītere National Park. AOO is 24 km², and EOO is 5,779 km². The regional population of the species in Latvia has not been studied. Four isolated subpopulations can be distinguished in different parts of the country. The species grows on granitic rocks in mixed coniferous or swamp forests, in forest clearings and on thatched roofs. The species is threatened by deforestation and habitat change. It is assessed as Endangered (EN) due to its small EOO and small and fragmented AOO, with a predicted continued decline in habitat area and quality. A protected species in Latvia. The legal status of the species must be maintained. The species has been found in protected nature territories – the “Linezers” Nature Reserve and the Slītere and Gauja National Parks. Protection of the localities occupied by the species and studies on the population size, distribution and trends should be carried out.
Literatūras saraksts
