Morfoloģija un bioloģija. Krasta medniekzirnekļa tēviņa ķermeņa garums ir 13–16 mm, mātītes – līdz 17 mm. Galvkrūtis tumšbrūnas, vēdera sānu līnijas šauras un baltas, citreiz to var nebūt – visbiežāk mātītēm (Almquist 2005). Vēdera apakšpuse tumša, reizēm ar gaišākām joslām vai tikai ar baltiem punktiem. Heliceras (pirmais galvkrūšu ekstremitāšu pāris, ko izmanto upura ķeršanai, pieturēšanai) brūnas ar četriem zobiņiem. Krūšu vairogs dzeltenīgi brūns. Ķermenis masīvs, kājas garas, klātas matiņiem. Līdzīgs svītrainajam medniekzirneklim Dolomedes fimbriatus, bet krasta medniekzirneklis ir masīvāks, gaišāks, bez izteiktām gaišām svītrām galvkrūšu un vēdera malās. Droši šīs sugas var atšķirt pēc ģenitāliju uzbūves. Ziemeļeiropā sugai ir divu gadu cikls – indivīdi pārziemo nepieaugušā stāvoklī, nākamajā pavasarī kļūst pieauguši (Duffey 2012). Pieauguši tēviņi nobriest aprīlī, maijā, mātītes – jūlijā (Nentwig et al. 2021), bet citos literatūras avotos šo fenoloģiju apraksti ir atšķirīgi (Lecigne 2016). Vairojas vienu reizi, mātītes izveido tīmekli ap zirnekļiem, kas nupat izšķīlušies. Rudenī pieaugušie zirnekļi iet bojā. Spēj pārvietoties pa ūdens virsmu, kur arī iegūst barību. Galvenokārt pārtiek no bezmugurkaulniekiem, bet spēj noķert arī zivi, kas ir četrreiz lielāka nekā zirneklis pats (Foelix 2011).
Izplatība. Suga sastopama Eirāzijā – visā Eiropā (izņemot Īriju), Kazahstānā Centrālāzijā un Krievijas Eiropas daļā līdz Dienvidsibīrijai (Nentwig et al. 2021). Tā konstatēta Latvijas kaimiņvalstīs – Igaunijā un Lietuvā, Baltkrievijā un Krievijā. Latvija atrodas sugas izplatības areāla vidusdaļā. Iespējams, dažkārt tiek sajaukta ar svītraino medniekzirnekli. Latvijā zināmas 26 atradnes dažādos reģionos. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 36 280 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 104 km2. Tā ir maz pētīta, tāpēc nevar spriest par sugas izplatības izmaiņām laika gaitā.
Populācija. Sugas reģionālajām populācijām dažādos Eiropas reģionos ir atšķirīgas tendences. Ziemeļeiropā reģionālās populācijas stāvoklis ir vērtējams kā stabils, savukārt Apvienotajā Karalistē, Francijā un Itālijā tā mazinās un prognozēta lēna sugas izzušana (Milano et al. 2018). Kvantitatīvi pētījumi par reģionālās populācijas lielumu un stāvokli Latvijā nav veikti. Ir kopīgas apakšpopulācijas gan ar Lietuvu, gan Igauniju – sugas izplatībai nozīmīgi ir upju tīkli un to krastmalas, kas savieno apakšpopulācijas. Ja salīdzina iepriekšējā Latvijas Sarkanās grāmatas izdevumā (Šternbergs 1998) esošos datus (tikai divas atradnes) ar mūsdienu situāciju, var pieņemt, ka reģionālā populācija ir palielinājusies. Vietās, kur ūdenstilpes un to malas netiek ietekmētas, apakšpopulācijas varētu būt stabilas. Ņemot vērā zināmo atradņu skaitu, reģionālo populāciju varētu uzskatīt par stabilu.
Biotopi un ekoloģija. Apdzīvo galvenokārt vietas ar stāvošu ūdeni, zemos purvus, ezeru un purvu malas, kur pieejami ūdens klajumi, bet kas ir cilvēka maz ietekmēti (Duffey 1995; Almquist 2005; Milano et al. 2018). Latvijā suga konstatēta dažādu ūdenstilpju malās – gan ezeru un upju krastos, gan purvos.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugas sastopamību un izplatību apdraud izmaiņas tās apdzīvotajos biotopos – mitro teritoriju skaita un platības samazinājums, zemo purvu degradācija, ūdens eitrofikācija un ūdenstilpju aizaugšana, kas izraisa populācijas sadrumstalotību un vēlāk arī ģenētisko izolāciju (Smith 2000). Sugu apdraud arī to apdzīvoto ūdenstilpju sezonālā izžūšana (Harms et al. 2009). Arī antropogēnās slodzes palielināšanās gan no krasta (veģetācijas novākšana), gan ūdenstilpēs (motorizēto līdzekļu pastiprināta lietošana) var izraisīt sugas izzušanu teritorijā (Duffey 2012). Suga novērtēta kā gandrīz apdraudēta (NT), jo tai ir zināmas 26 atradnes, to apdraud izmaiņas apdzīvotajos biotopos (biotiskie un antropogēnie faktori), kā arī tiek lēsts, ka sugas izplatība Eiropā mazinās.
Aizsardzība. Pēdējais globālais IUCN sugas stāvokļa novērtējums tika veikts 1996. gadā. Latvijā iepriekšējais sugas novērtējums veikts 1998. gadā (Šternbergs 1998). Daudzi pētnieki norāda (Duffey 2012; Milano et al. 2018), ka vēlreiz ir jāpārskata sugas sastopamība un aizsardzības statuss. Suga nav iekļauta ES nozīmes un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstos. Latvijā juridiskais aizsardzības statuss sugai nav jānosaka. 49% atradņu atrodas ĪADT – Gaujas un Ķemeru Nacionālajos parkos. Jāveic pētījumi, lai noskaidrotu sugas reģionālās populācijas lielumu, sugas izplatību (pārbaudot potenciālās atradnes pie dažādu veidu ūdenstilpēm) un to ietekmējošos faktorus, kā arī sugas dzīves ciklu.
Autore: Inese Cera.
Summary. Great raft spider – Dolomedes plantarius. Found in Eurasia – throughout Europe (except Ireland), in Kazakhstan and parts of European Russia to southern Siberia (Nentwig et al. 2021). There are 26 localities of the species in different regions of Latvia. The EOO is 36,280 km2, and the AOO is 104 km2. The species has been little studied, so it is not possible to evaluate distribution changes in its distribution over time. In Northern Europe, the regional population status is stable, whereas in the UK, France and Italy, the regional populations are declining (Milano et al. 2018). No quantitative studies have been carried out on the size and status of the regional population in Latvia. There are shared subpopulations with both Lithuania and Estonia. In areas where there are water bodies with undisturbed banks, subpopulations are likely stable. Comparing the data from the previous Red Data Book of Latvia (Šternbergs 1998) (two localities), it can be assumed that the regional population has increased and could be considered stable. The species mainly inhabits areas of stagnant water, including fens, lake margins and mires, where open water areas are available, but with little human impact (Duffey 1995; Almquist 2005; Milano et al. 2018). In Latvia, the species has been found on the shores of lakes and rivers and in mires. The occurrence and distribution of the species are threatened by changes in its habitats: reduction in the number and area of wetlands, degradation of fens, eutrophication and overgrowth of the water bodies, leading to population fragmentation and subsequent genetic isolation (Smith 2000). Seasonal drying of their habitats is also a threat (Harms et al. 2009). Increasing anthropogenic pressure, both on the coast (vegetation removal) and in the water (increased use of motorised vehicles), can lead to the disappearance of the species in the area (Duffey 2012). The species is assessed as Near Threatened (NT), as it has 26 known localities, is threatened by habitat changes, and is estimated to be declining in Europe. The species is not listed as a species of EU importance or protected species in Latvia. There is no need to establish legal protection for it. Currently, 49% of the localities are in protected nature areas – the Gauja and Ķemeri National Parks. Further research is needed to clarify the regional population size, distribution and influencing factors, as well as the life cycle of the species.
Literatūras saraksts
