Morfoloģija un bioloģija. Viengadīgs 10–40 cm garš ūdenī iegremdēts un gruntī iesakņojies vienmājas ūdensaugs. Stublājs maigs, plāns, lokans, diezgan trausls, pavedienveidīgs, dakšveidīgi zarots, posmains. Lapas pretējas, noliektas, mieturī pa trim, šauri lineāras, 0,1 cm platas, mala dzeloņaini sīkzobaina, pie lapu pamata īsas, pakāpeniski sašaurinātas makstis ar skropstaini zobainu malu. Ziedi viendzimuma, pa vienam lapu žāklēs, sīki, zaļi. Augi apputeksnējas zem ūdens. Auglis – cilindrisks, spīdīgs, iedzeltens, 0,2 cm garš riekstiņš ar vienu sēklu, sēklas virsmas šūnojums ar heksagonālām šūnām. Zied jūnijā un jūlijā (Gavrilova 2003; Priedītis 2014).
Izplatība. Eirāzijā un Ziemeļamerikā nevienmērīgi izplatīta relikta suga, kas Ziemeļamerikā sastopama daudz biežāk nekā Eiropā. Eiropas Savienībā kopā ar Lielbritāniju, Norvēģiju un Šveici zināmas kopumā 188 atradnes, no tām aptuveni 118 atradnēs suga mūsdienās ir saglabājusies, bet pārējās ir izzudusi vai, visticamāk, izzudusi. Lielākā daļa saglabājušos atradņu Eiropā, kopskaitā 78, atrodas Lielbritānijā (44 atradnes) un Īrijā (34 atradnes) (King 2012; Roden, Murphy 2014; JNCC 2019; Roden et al. 2021), un tikai 40 atradnes ir zināmas šī reģiona kontinentālajā daļā, tostarp 19 atradnes Latvijā (Suško 2021; Suško et al. 2022), dažas Norvēģijā (Solstad et al. 2021) un Somijā (Uotila 2018), pa četrām Igaunijā (Kukk, Kull 2005) un Lietuvā (Sinkevičiene et al. 2023), trīs Zviedrijā, pa vienai Dānijā (SLU Artdatabanken 2025) un Austrijā (Pall 2011). Gar Eiropas Savienības A robežu zināma viena lokanās najādas atradne Ļeņingradas apgabalā un viena esoša un viena veca atradne Pleskavas apgabalā, arī četras sen zināmas, bet pārbaudāmas atradnes Baltkrievijā (Морозова 2006). Divos Latvijas ezeros – Klepinu ezerā (iznīcināta ap 1962.–1963. gadu) un Vaišļu ezerā (izzudusi 20. gs. 80. gadu pirmajā pusē) – cilvēka saimnieciskās darbības rezultātā suga ir izzudusi. Sastopamības apgabals (EOO) ir 36 443 km2, apdzīvotā platība (AOO) ir 144 km2.
Populācija. Latvijā populācijas minimālais lielums tīraudžu veidā ir 27 769 m2, bet maksimālais – 30 602 m2, kas visas Eiropas mērogā ir ļoti ievērojams rādītājs. Lielākā un bagātīgākā sugas atradne Latvijā un Baltijā, kā arī lielākā un bagātīgākā vai katrā ziņā viena no lielākajām un bagātīgākajām atradnēm visā Eiropas Savienībā un tās tuvākās apkārtnes reģionā ir Sūklādes Baltais ezers ar 2,4 ha lielu najādas audzi, kas šobrīd atrodas ārpus ĪADT. Otra lielākā un bagātīgākā atradne Latvijā un Baltijā ir Škaunas ezers ar vismaz 200–300 m2 lielām audzēm (48 novērojumu punkti), bet trešā – Sivers ar 60-100 m2 lielām audzēm (43 novērojumu punkti), kas šobrīd atrodas ārpus ĪADT, kam seko Riču ezers ar tā Latvijas daļā atklātajiem 29 novērojumu punktiem. Nozīmīga atradne ir aizsargājamo ainavu apvidū “Augšzeme” esošais Skujines ezers ar 27–45 m2 lielu audzi. Pārējos ezeros lokanās najādas audzes ir nelielas. Stabilas cenopopulācijas ir Sūklādes Baltajā, Riču, Skujines un Škaunas ezerā, kā arī Indzerī un Siverā, bet citos ezeros tās ir svārstīgas. Perspektīvas sugas teritorijas ir Latgales, Vidzemes un Alūksnes augstienes, kur sugu varētu atrast vēl aptuveni 5–10 ezeros.
Dzīvotnes un ekoloģija. Latvijā šī suga ir sastopama tīros mezotrofos, vāji eitrofos vai eitrofos dzidrūdens ezeros, reti arī dziļos vai seklos diseitrofos brūnūdens ezeros, bieži arī lobēliju–ezereņu ezeros (sevišķi sēkļos), kam ir raksturīga Latvijas apstākļiem ļoti ievērojama ūdens dzidrība (3,5–6,5 m) un kas vienlaicīgi ir Latvijas tīrākie ezeri. Suga aug 0,20–2,30 (2,8) m dziļumā lielākoties tīrā vai nedaudz dūņainā minerālgruntī (smiltī un grantī), dūņainā gruntī un uz sapropeļa. Lielajos ezeros suga ir pakļauta izteiktai viļņu darbībai, tāpēc konkrētās sastopamības vietas seklās litorāla vietās katru gadu var nedaudz mainīt savu atrašanās vietu. Parasti sastopama vāji eitrofos ezeros, retāk mezotrofos ezeros. Sugas dzīvotņu stāvoklis četros ezeros ir izcils (Siverā, Riču, Sūklādes Baltajā un Škaunas), astoņos ezeros labs, trijos ezeros vietām labs, vietām apmierinošs (Ārdavā, Otā, Usmas ezerā) un trijos ezeros apmierinošs (Salmejā, Kurjanovas, Meiruļa ezerā), bet Alaukstā, Ižuņā un Kalnī tas nav zināms.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Latvijā sugu apdraud antropogēnas izcelsmes ezeru piesārņošana ar biogēnajiem elementiem un tās izraisītā aizaugšana un pastiprinātā ekspansīvo ūdensaugu (parastās niedres, mieturaļģu, elodeīdu) konkurence. Sugu negatīvi ietekmējošo ūdens kvalitātes pasliktināšanos rada nesenā pagātnē izveidotie zivju dīķi ezeru krastos. Nozīmīgs piesārņojuma avots ir notece no intensīvi izmantotām lauksaimniecības zemēm un mājsaimniecībām. Ezeru ekoloģisko kvalitāti nelabvēlīgi ietekmē ilggadīgo zālāju pārveidošana par aramzemēm, lauksaimniecības un meža zemju hidromeliorācija sateces baseinā, pārrokot dabiskās ūdensšķirtnes un šādā veidā mākslīgi palielinot ezeru sateces baseinus. Nelabvēlīgu ietekmi rada arī intensīva rekreācija ezeros un to krastos, zivju piebarošana lielos apjomos, ūdensmotociklu izmantošana, ezeru krastu apbūve, neattīrītu notekūdeņu ievadīšana, ūdenslīmeņa pārveidošana. Daudzviet trūkst apsaimniekošanas pasākumu (niedru pļaušanas un savākšanas, niedrāju fragmentācijas) vai tā ir nepietiekama.
Aizsardzība. Aizsargāta ir tikai 98–174 m2 liela populācijas daļa, kas veido vien 0,35-0,6% visas Latvijas populācijas kopējās platības. Neaizsargātas ir sugas nozīmīgākās atradnes Latvijā un Eiropas Savienībā (Sūklādes Baltais un Škaunas ezers, Sivers, Indzeris). Tikai astoņi no 19 sugas ezeriem pilnībā atrodas ĪADT: Kurjanovas ezers dabas parkā “Kurjanovas ezers”, Ots – dabas parkā “Dridža ezers”, Riču ezers – dabas parkā “Silene”, Salmejs – aizsargājamo ainavu apvidū “Kaučers”, Skujines ezers – aizsargājamo ainavu apvidū “Augšzeme”, Alauksts – aizsargājamo ainavu apvidū “Vecpiebalga”, bet Eša un Rāznas ezers – Rāznas Nacionālajā parkā. Neliela daļa Usmas ezera atrodas Moricsalas dabas rezervātā. Pārējie desmit ezeri – Ārdavs, Indzeris, Ižuņa, Kalnis, Lejs, Sivers, kā arī Ārdavas, Meiruļa, Sūklādes Baltais un Škaunas ezers – šobrīd atrodas ārpus ĪADT (Suško 2021; Suško et al. 2022).
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Suga jāaizsargā visos ezeros, kuros tā ir konstatēta. Ja ezeri ir ārpus ĪADT, jāveido jaunas vai jāpaplašina blakus esošās ĪADT. Jaunatklātajās atradnēs Kalnī, Ižuņā un Alaukstā jāveic papildpētījumi, lai noskaidrotu sugas izplatību un populācijas lielumu. Vienlaicīgi ir jāatjauno arī Dzalbu zušķērāja darbība, kas pastāvēja kopš 20. gs. 80. gadu vidus un tika pārtraukta 2018. gada vasarā. Zušķērāju darbības atjaunošana normalizētu Ārdavā un Siverā ilgstošā laikposmā nostabilizējušos ūdenslīmeni un saglabātu daudzu retu un aizsargājamu ūdensaugu atradnes, kā arī ierobežotu ezeru litorāla seklūdens daļas pastiprinātu aizaugšanu ar virsūdens augiem.
Autors: Uvis Suško.
Summary. Slender naiad – Najas flexilis. The species is rare in Latvia; it was recorded in 21 lakes in total, and it has become extinct in two of them due to negative anthropogenic impact in the 1960s and early 1980s. The EOO is 36,443 km2, and the AOO is 144 km2. The species mainly occurs in the south-eastern Latvia (14 lakes). It grows at a depth of 0.2–2.3 (2.8) m on mostly clean or slightly muddy mineral ground (sand and gravel), muddy ground or gyttja in clean mesotrophic, moderately eutrophic or eutrophic clear-water lakes, rarely in dyseutrophic brown-water deep or shallow lakes, often also Lobelia-Isoetes lakes with good water transparency (3.5–6.5 m). The threats are lake pollution leading to eutrophication, alteration of water level (including construction of canals), artificial enlargement of the lake catchment area, inflow of waters rich in humic substances, use of water bikes in lakes, a lack of or insufficient habitat management that results in overgrowing of lakes, competition from expansive macrophyte species and deterioration of water quality. Currently, only eight of 19 lakes with N. flexilis are fully included within protected areas, while the largest and richest localities in Lake Sūklādes Baltais, Lake Škaunas and Lake Sivers are not under protection. Six new protected nature territories must be designated for the protection of the species; the species’ habitats, including also previous water levels of some lakes, must be restored. To assess the species’ distribution, population size, and quality, additional surveys are needed.
Literatūras saraksts
